24. februārī apritēs divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Vienlaikus aprit desmit gadi kopš šī kara patiesā sākuma 2014. gadā.

Laiks ir pierādījis, ka mainījusies vien ir kara intensitāte, bet ne iesaistīto dalībnieku būtība. Vēl vairāk – šī būtība ir tikai vairāk atsegusies. Krievijas barbarisma, Ukrainas spēka un Rietumu vājuma būtība. Vēsture neatkārtojas, bet tai ir atskaņas. Pagaidām – viss izklausās pa vecam.

Krievijas iebrukums Donbasā 2014. gadā bija ģenerālmēģinājums šodienas ģeopolitiskajai krīzei. Krievijas maldīgās idejas par Ukrainu kā neīstu valsti, kas sabruks ar hibrīdkara metodēm, sastapās ar Ukrainas dziļi eiropeisko būtību. Krievijas varas vertikāle netika galā ar ukraiņu tautas brīvības garu un pašorganizēšanās spējām, kas radīja brīvprātīgo bataljonus un to atbalstošās civiliedzīvotāju organizācijas. Krievija "aizrijās" ar Mariupoli, kur "Azov" bataljons apturēja sauszemes savienojuma izveidošanu ar Krimu. Taču konflikts netika atrisināts, bet tikai ietīts melu miglā. 

Par spīti acīmredzamai Krievijas armijas klātbūtnei Donbasā un Nīderlandes pasažieru lidmašīnas notriekšanai, Rietumi izvēlējās publiski noticēt, ka Ukrainā karo "separātisti",

vienlaikus praksē risinot sarunas ar Krieviju, kuras "tur nemaz nav". Tā bija pašpazemojoša sekošana Krievijas meliem, lai ātrāk atsāktu tirgošanos ar krievu oligarhiem un turpinātu dzīvot ilūzijās par miera laikmetu Eiropā. Ukraina vēl nebija nostājusies uz kājām, lai pretotos uzspiestajiem "Minskas pamieriem". Toties Putins iemācījās to, ka viņš var īstenot invāziju, kara noziegumus, melot un pārkāpt jebkuru starptautisko vienošanos, par to saņemot vien daļējas sankcijas, kas nekādi neapdraud režīma pastāvēšanu.

Kad Krievija sāka koncentrēt karaspēku pie Ukrainas robežām 2021. gadā, daudzi neticēja, ka Putins būtu "tik traks", lai īstenotu pilna mēroga invāziju bez kādas izlikšanās. Balstoties uz ko, šim psihopātiskajam tautu slepkavam bija jāapstājas? Rietumi jau bija parādījuši, ka to apņēmība aizstāvēt demokrātiskas mazās nācijas ir trausla un pamatā balstīta uz "nervu vājībām", kā to pēc Otrā pasaules kara konstatēja latviešu filozofs Pauls Jurevičs. Rietumu sabiedrības mobilizējas tad, kad acīmredzams barbarisms rada sašutuma jūtu uzplūdus un apņēmību signalizēt savu morālo pārākumu, taču šīs jūtas ir pārejošas. Īsta upurēšanās un iestāšanās pret ļaunumu prasa noturīgākas vērtības. 

Ir pagājuši divi un vienlaikus desmit gadi, kopš Putins ar karu īsteno savu ilgtermiņa imperiālistisko politiku Ukrainā, taču Rietumu sporādiskajā rīcībā nevar novērot apņēmību Krieviju uzvarēt. 

Vēl vairāk – Rietumu apņēmība drūp iekšējo interešu sadursmju un Krievijas psiholoģiskā kara priekšā, kur pietiek ar "nogurumu" no ieilguša atbalsta Ukrainai, nerunājot nemaz par biedēšanu ar kodolieročiem vai to pašu konvenciālo iebrukumu. Kamēr ukraiņu tauta katru dienu cieš neiedomājamas traģēdijas, Maskavas un Sanktpēterburgas iedzīvotājiem ir pieejamas visas Rietumu preču un pakalpojumu ērtības. Tādas, lūk, sankcijas...

Tas, kas dod cerību, ir nevis Rietumu apjukums, bet gan Ukrainas spēks. Kaut arī otro reizi Mariupole tika ieņemta, tās varonīgā aizstāvēšana radīja leģendu, kas stiprina visu Ukrainu. Šis spēks izriet no tā, ko vairāk nekā pusgadsimtu Rietumu intelektuāļi ir nicinājuši un centušies iznīdēt ikviena "pieklājīga" eiropieša dvēselē – pār individuālām nacionālisma vērtībām, kas dod spēku indivīdam sevi upurēt savu tuvāko un kopuma dēļ. Vai kāds brīnums, ka Ukraina jūtas arvien vientuļāka šajā cīņā? Jautājums nav tikai par materiāltehniskajiem jautājumiem, bet gan par dažādām pasaulēm, kur vienā noris neizbēgama eksistenciāla cīņa par nācijas fizisku un garīgu turpināšanos, bet citā, daudz "progresīvākā", izvēlas ticēt, ka jebkurš ienaidnieks ir vien draugs, kas vēl nav iepazīts.

Par laimi mums, kļūdās ne vien Rietumi. Arī Putins kļūdās. 

Ne hibrīdkarš, ne "speciālā kara operācija" nespēj iznīcināt nāciju, kas apzinās savu identitāti un brīvības vērtību. Ja arī citas Rietumu tautas spēs atgriezties pie īstiem vērtību pamatiem, tad Ukrainas cīņai būs bijusi nozīme veselas civilizācijas līmenī. Bet to mums ir grūti ietekmēt. Domājot par to, ko mēs varam paši darīt šajā laikā, kad tiekam nemitīgi biedēti ar "kara neizbēgamību", atbilde ir skaidra – iesakņoties savā latvietībā vēl vairāk, saglabāt noturīgas vērtības un pārliecību, nekad tās neiemainot pret bailēm un īstermiņa izdevīgumu draudu priekšā.

KONTEKSTS

2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā. 

Ukrainas atbalstītāji nezaudē ticību, ka ukraiņi vēl ir ceļā uz uzvaru un agri vai vēlu Krievijas okupantu armijai nāksies atkāpties no Ukrainas zemes.