19.3 °C
"Šis ir vēsturisks 1. septembris un vēsturisks jaunais mācību gads, kad pilnīgi visās skolās visā Latvijā dzirdama tikai latviešu valoda. Ar šo mācību gadu noslēdzas pāreja uz mācībām tikai valsts valodā." Ar tādiem vārdiem 1. septembrī sākās Latvijas Televīzijas ziņu raidījums "Panorāma".
Šis fakts, ko izcēla arī daudzi citi mediji, gan uztverts arī dalītām jūtām. Pirmkārt, paliek šaubas, cik pilnvērtīga ir šī pāreja, vai tā joprojām nepaliek tikai "uz papīra". Kā, intervējot latviešu valodas pedagogu, vēlāk secināja tā pati LTV, daudzās tajās skolās, kur agrāk dominējusi krievu valoda, skolēnu latviešu valodas zināšanas joprojām bieži esot vājas, jo ne visu var panākt tikai ar mācīšanu vien, liela nozīme ir arī videi. Bet tā mainās lēnāk, nekā gribētos. Domājams, to pašu var apliecināt daudzi, kuriem pašiem bijusi saskarsme ar šādiem jauniešiem un viņu vecākiem.
Cita šajā laikā bieži izskanējusī atziņa un neizpratne – kāpēc šis "vēsturiskais brīdis" pienācis tikai tagad, gandrīz 35 gadus pēc valsts neatkarības atgūšanas? Vai tas nebija jādara jau daudz agrāk? Nevar saglabāt pašpietiekamu vidi krievu valodai un cerēt, ka tās ietekme mazināsies. Atbildot uz jautājumu, vai nav pārāk vēlu, izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde ("Jaunā Vienotība") "TV24" atzina: "Ir! Bet ir labi, ka mēs to šobrīd esam izdarījuši. Turklāt Latvija ir pirmā no trim Baltijas valstīm, kura realizē šo procesu, Igaunijā tas notiks līdz 2030. gadam, tāpēc nevar teikt, ka mēs igauņiem tikai no pakaļas ejam." Tas gan netraucē dažiem joprojām likt Igauniju kā piemēru integrācijas jomā (iepriekš tas bieži tika piesaukts, runājot par krievvalodīgo sabiedrisko mediju uzturēšanu). Atbilde uz jautājumu, kāpēc ne agrāk, pirmkārt ir meklējama politikā.
Uz Baltiju caur Maskavu
Nekādā gadījumā negribas attaisnot Latvijas politiķus, tā pati "Vienotība" vienmēr ir uzsvērusi pakāpenisku pieeju izglītības latviskošanā, apzināti bremzējot piedāvājumus spert izlēmīgākus soļus. Taču būtiski ir zināt, ka visos šajos jautājumos, kas saistīti ar valodu un pilsonību, vienmēr ir bijis ļoti liels spiediens no ārpuses, it īpaši, ja runa ir par laiku līdz 2004. gadam – Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībai un NATO –, taču arī pēc tam. Kā tādas uzmācīgas lapsenes tajā laikā šurp lidoja dažādi komisāri – dānis Ole Espersens, zviedrs Rolfs Ekeuss, norvēģis Knuts Vollebeks un, iespējams, latviešiem visvairāk atmiņā palikušais nīderlandietis Makss van der Stūls, kura uzvārds 90. gados daudziem kļuva par sinonīmu šo politisko spiedienu raksturojumam.
Kas tad bija visi šie kungi, un kādas bija viņu intereses? Personīgi varbūt nekas īpašs,
viņi vienkārši juta aicinājumu augstprātīgi pamācīt neatkarību samērā nesen atguvušās Baltijas valstis, ka cilvēktiesību un atvērtības jomā tās vēl ir tālu no viņu mītnes zemēm, nepareizi izturas pret minoritātēm, nesaprot demokrātiju.
Turklāt, tieši ierodoties Rīgā vai Tallinā, komisāri varēja sajust savu varu – te no viņiem baidās, respektē, ar viņiem tiekas parlamenta un valdību vadītāji, prezidenti. Nereti ceļš uz Baltijas valstīm veda caur Maskavu, jo komisāru pārstāvētajās organizācijās – Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO, līdz 1995. gadam Eiropas Drošības un sadarbības apspriede – EDSA) un Baltijas jūras valstu padomē (BJVP) – Krievijai tolaik bija liela ietekme un tur varēja labi saskaņot pretenzijas, vēlāk, protams, stāstot, ka tam nav nekādas nozīmes. Tomēr, šķiet, lielāka nozīme bija Rietumos valdošajai nostājai, ka sliktākais, kas var būt, ir jebkādas nacionālisma izpausmes, un tās tika saskatītas visur, arī baltiešu pieticīgajos centienos kaut kā mazināt okupācijas laika sekas.
Draudēja ar starptautisku izolāciju
1992. gadā Kopenhāgenā (Dānija) izveidotās BJVP tēmu loks it kā bija plašs – ekonomika, tehnoloģijas, vides aizsardzība un vēl daudz kas cits, tomēr Latvijā šis burtu salikums ļoti bieži parādījās tieši komplektā ar dažādām pretenzijām par pilsonības un valodas jautājumiem, tas, pateicoties BJVP komisāram demokrātisko institūciju un cilvēktiesību jautājumos Olem Espersenam. Piemēram, 1997. gadā Latvijas plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka Latvijas Saeima viņam "izvērtēšanai" nodevusi Valsts valodas likumprojektu pirms tā pieņemšanas otrajā lasījumā. Tātad, kaut kādas otršķirīgas [no šodienas skatpunkta] organizācijas iecelts komisārs vērtē un saskaņo nacionālas valsts likumus? Un, protams, izsaka pretenzijas, jo "vairākas likumprojekta normas ir pretrunā ar vārda brīvības, privātās sfēras neaizskaramības un brīvā tirgus principiem". Espersens pieprasīja atvieglot naturalizācijas noteikumus, un mediji, atsaucoties uz viņa teikto, ziņoja, "gadījumā, ja Saeima nepieņems šos grozījumus, tā apliecinās politiskās gribas trūkumu, neuzlabos pēdējā laika saasinātās attiecības ar Krieviju un nokļūs starptautiskā izolācijā". Tāpat viņš uzstāja, ka Latvijai jāpiešķir nepilsoņiem balsstiesības vēlēšanās (Igaunija šim spiedienam daļēji padevās, ļaujot nepilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem vēlēt pašvaldības, kas vēl ilgi Latvijai tika balstīts kā pozitīvais piemērs). 1998. gadā par naturalizācijas atvieglošanu Espersens sniedza interviju "Latvijas Vēstnesim", kurā tiek jautāts, kā viņa nostāju ietekmē arī tas, ka tikko viesojies Maskavā. Lūk, atbilde: "Es nedomāju, ka Krievijai procesā, par ko mēs runājam, būtu liela loma. Šie jautājumi tiek apspriesti jau vairākus gadus. Mēs uzsveram sabiedrības integrācijas procesu. (..) Jūs taču zināt, ka Latvija nevarēs kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, ja tajā piecsimt, sešsimt vai septiņsimt tūkstošiem cilvēku nebūs Latvijas pilsonības."
Vai bija iespēja pretoties?
Šis vienmēr klātesošais šantāžas elements – jūs taču gribat būt ES, tad dariet, ko liek. Kaut gan prasītājs pats nemaz nepārstāv ES. Tomēr nebija tā, ka Baltijas valstis būtu pavisam bezpalīdzīgas pret šīm izdarībām. Kad 2000. gadā Latvija un Igaunija panāca, ka Espersens vairs netiek apstiprināts amatā, ko bija ieņēmis kopš 1994. gada un gatavojās savam trešajam termiņam, komisārs bija gaužām pārsteigts, kā tad tā, viņš labprāt būtu turpinājis. Viņa vietā par BJVP cilvēktiesību komisāri kļuva dāņu sociāldemokrāte Helle Degna, un pārmetumu gūzma pēkšņi pierima, kas par kaut ko liecināja.
"Baltieši rāda spēku" – tādu virsrakstu publikācijai par Espersena nomaiņu 2000. gadā bija licis vācu laikraksts "Stuttgarter Zeitung", kas parādīja, ka šī tomēr lielā mērā ir bijusi politiska cīņa, nevis vienota Rietumu nostāja.
Pārmetumus Latvija saņēma arī no Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas (EPPA). Piemēram, 2000. gadā tās priekšsēdētājs lords Rasels Džonsons pārmeta, ka Valsts valodas likumu uzskatot par "Eiropas standartiem neatbilstošu un lielu daļu valsts iedzīvotājus aizskarošu". Tomēr galvenā struktūra, ka šajā laikā izrīkoja Latviju par šiem jautājumiem, protams, bija EDSO un tās augstie komisāri nacionālo minoritāšu jautājumos. No 1993. līdz 2001. gadam šo amatu ieņēma kreisu uzskatu politiķis no Nīderlandes Makss van der Stūls, kļūstot par tādu kā šīs politikas simbolu mūsu pusē, lai gan viņa pēdās turpināja iet arī pēcteči – Rolfs Ekeuss un Knuts Vollebeks. Pēdējais pauda īpašu neizpratni, kāpēc Latvija prasa valsts valodas zināšanas no frizieriem un citiem pakalpojumu sfērā strādājošajiem, tā esot pārmērība. "Latvijas Avīze" šo situāciju komisāram mēģināja ilustratīvi parādīt, vienā no viņa vizītēm uzdāvinot mākslinieka Ērika Oša karikatūru – kā viņš varētu izskatīties, ja nokļūtu pie friziera, kurš nesaprot valodu, kādā klients runā. Vollebeks gan gardi smējās, taču no savas nostājas negribēja atteikties. Līdz 2001. gadam Latvijā darbojās pastāvīga EDSO misija, kas arī jāuztver kā īpašs spiediena veids, kas pēc tās slēgšanas, saprotami, mazinājās.
Kā savulaik oficiāli atzina Saeima, EDSO bijusi "liela lomu Pilsonības likuma izstrādāšanā un liberalizācijā, Izglītības likuma sagatavošanā, kā arī Valsts valodas likuma pieņemšanā". Vai Latvijas politiķiem bija iespēja pretoties, mazāk locīt muguru un vairāk turēties pie savas līnijas. Visticamāk, jā, un to jau parāda arī pieminētais piemērs ar Oli Espersenu. Vieglāk gan bija pakļauties un vismaz daļu rekomendāciju izpildīt – atpakaļgaitu parasti gan centās neieslēgt, taču nākamie soļi arī netika sperti. Tolaik tika iesētas sēklas, šobrīd turpinām vākt rūgtos augļus no paaugušajiem kokiem un ceram, ka tos vēl var pārstādīt.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Tikai tagad -35% atlaide Gada abonementam. Kods: LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 eur.
Abonē ŠEIT.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
