22.1 °C
Sestdien, 6. septembrī, noslēdzās 82. Venēcijas kinofestivāls. Vecākais pasaulē. Leģendām apvīts. Cerības dodošs un arī tās graujošs.
Vienpadsmit dienas galvenā žūrija amerikāņu režisora Aleksandra Peina vadībā vērtēja divdesmit vienu konkursa filmu. Tās sastāvs – divi ļoti labi režisori – rumānis Kristiāns Munglu, irānis Mohamads Rasulovs, brazīliešu un ķīniešu aktrises, itāļu režisore un scenāriste, franču režisors un scenārists – ļāva cerēt uz labiem rezultātiem, t. i., taisnīgu balvu sadalījumu. Saspringts un karsts laiks vārda visās nozīmēs Lido salā, kur notiek festivāls, uz kurieni no lielās Venēcijas u. c. salām laivās traucas liels skaits sarkani aplentotu (ar festivāla akreditācijas kartēm apkārušos) ļaužu, lai tur piecpadsmit kinozālēs noskatītos filmas.
Sarkano paklāju festivāla pils priekšā dedzīgie zvaigžņu fani gan var apskatīt tikai no vienas puses, tie nav pakāpieni, kas ved augšup kā Kannās, taču gribētāju netrūkst. Par biļetēm internetā gan visiem bija jācīnās vienkopus internetā "Vivaticket platform", tur nekādas krāsas/kategorijas akreditācija neko daudz nepalīdzēja, varēja gan iestāties "Rush line", un ja laimējās… Man vairākas reizes uz ļoti svarīgām filmām nelaimējās.
No krāšņā konkursa piedāvājuma – Sorentino, del Toro, Lantimoss, Ozons, Džārmušs, Asajass, Bigelova, Enedi – vien jau galva var apreibt, bet tad nu visu pēc kārtas, cik paguvu redzēt un apjēgt.
Triptihi, kas atsedz dzīves sarežģītību, un Tonijs Servillo
Lielākais pārsteigums un iepriecinājums nāca festivāla priekšpēdējā dienā – ungāru režisores Ildiko Eneidi filma "Klusais draugs". Tie ir trīs stāsti dažādos laikmetos ap šo kluso draugu – milzīgu ginko koku kādā botāniskajā dārzā. Pētījumi un norises ar un ap augiem: 2020. gadā – ar jaunākajām neirozinātniskajām metodēm (Honkongas zinātnieks – Tony Leung Chiu-Wai), 1972. – jauni studenti, laistot un vērojot ģerāniju uz savas palodzes, un 1908. – pirmā studente sieviete, kura ar fotogrāfijas tehnoloģijām atklāj cilvēka dziļākas saites ar augu procesiem. Viņas atveidotāja Luna Vendlere saņēma Mastrojani vārdā nosaukto balvu kā labākā jaunā aktrise. Katra triloģijas daļa uzņemta atšķirīgā tehnoloģijā, atsedzot gan šo norišu brīnumaino dabu, gan attiecīgajam laikam, cilvēku attiecībām raksturīgo stilu. 147 filmas minūtēs tu, cilvēk, jūties kā apburts, nebūdams ne zinātnieks, ne dabas pētnieks, pat ne Gētes speciālists (augi bija viens no dzejnieka daudzo interešu objektiem). Apjausma, cik dziļas saites mūs pasaulē vieno, sniedz pat tādu kā mierinājumu un cerību šajā nesaskaņu un konfliktu pilnajā laikā. Diemžēl lielā žūrija to šādi nebija uztvērusi un filmu neapbalvoja ne ar vienu no "Lauvām". Eneidi filma "Klusais draugs" saņēma FIPRESCI un Ekumeniskās žūrijas (tajā man bija gods strādāt) balvu. Pēdējo – ar šādu motivāciju: "Filma atmodina spēju brīnīties par pasauli, atverot mūsu uztveres vārtus un atgriežot bērna zinātkāres izjūtu. Triptihs, kas atsedz dzīves sarežģītību un savstarpējās sakarības, ir zinātnes un garīguma poētisks attēlojums." Viens no pazīstamākajiem režisores darbiem "Ķermenis un dvēsele" 2017. gadā saņēma Berlināles "Zelta lāci".
Toties citu triptihu – neatkarīgā režisora, tik daudzu sineastu mīluļa Džima Džārmuša filmu "Tēvs, māte, māsa un brālis" – žūrija novērtēja, piešķirot tai visaugstāko apbalvojumu – "Zelta lauvu". Ja festivālam būtu viens milzīgs Volpi kauss par labāko aktieru ansambli – tas arī pienāktos Džārmuša komandai. Trīs noveles par bērnu un vecāku "nesatikšanos" dažādos platuma grādos režisoram raksturīgajā it kā starp citu manierē (bez jebkādas jūtu plēšanas) izspēlē Toms Veits, Maims Bialiks, Ādams Dreivers, Šarlote Remplinga, Keita Blanšeta, Vikija Krīpsa, Luka Saba un Indija Mūra. Sātans ir detaļās – un tām katrā no trim interjeriem, vidēm, sarunām piešķirta liela nozīme. Tēvs ar diviem dēliem mēģina noskaidrot attiecības, un stipri vēlu atklājas, ka bumba, respektīvi kontaktu apgrūtinājums, bijis seniora pusē, māte, pazīstama rakstniece, prezentējusi (sapirkusi) izsmalcinātu desertu galdu un gaida no ciemos atnākušajām meitām tikpat spoži glancētus dzīves stāstus, bet aiz fasādes slēpjas kas cits, kas parādās jau vēlāk, kad māsas ir uz ielas, trešajā daļā, kurā abi vecāki jau mūžībā, ienākot viņu dzīvoklī, brālim un māsai no pagātnes iznirst tik daudz kas nezināms. Džārmušs nevienu netiesā, tikai paskatās uz mums, cilvēkiem, ar melanholisku ironiju.
Nepatīkami pārsteidza arī tas, ka žūrija ignorēja Fransuā Ozona filmu "Svešinieks", kas uzņemta pēc Kamī pazīstamā tāda paša nosaukuma romāna. Tā it kā turpina režisora 2016. gada filmas "Frantz" stilu, bet ne tikai melnbaltās estētikas dēļ. Autors mēģina ietiekties Francijas vēstures iespiedumos cilvēku psihē, domāšanā. Atzīstot caur varoņiem varbūt arī sev, ka arī koloniālisms tur atstājis pēdas. 1938. gads. Merso jau labu laiku ir ierēdnis kādā firmā Francijas kolonijā Alžīrijā. Viņa kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem vēl joprojām ir minimāli, reakcijas uz visu – neitrālas, lai neteiktu – bezjūtīgas. Tas īpaši spilgti parādās braucienā uz mātes bērēm kādā tālā ciemā. Tikai caur pabrutālā mājas kaimiņa attiecību peripetijām viņam iznāk saskarsme ar arābiem, kas vēlāk noved pie traģiska iznākuma. Pat tiesā par arāba slepkavību (tajā laikā to varēja pat atstāt nesodītu) Merso visbiežāk atbild: "Es nezinu." Vērts iegaumēt galvenās lomas atveidotāja Benžamēna Vuazēna vārdu – bāls, šķietami bezjūtīgs intelektuālis, kurš spēj uzsprāgt tikai tad, kad gaisma iespīd viņam acīs – tas kā metafora. Ozons atklāj arī savas saites ar Alžīriju caur vienu no vecmāmiņām un acīmredzot ar savu filmu vēlējies kaut kā izkustināt šo klusumu, kas valda par šo vēstures periodu. Aktieris Vuazēns būtu, manuprāt, pelnījis Volpi kausu.
Bet to saņēma ļoti labs, daudzkārt jau pārbaudīts un apbalvots Paolo Sorentino pastāvīgais aktieris Tonijs Servillo par prezidenta lomu festivāla atklāšanas filmā "Žēlastība" ("La Grazia"). Tā vēsta par izdomātu prezidentu Mariano de Santi viņa dzīves periodā pēc ļoti mīlētās sievas nāves. Grūti pieņemami lēmumi, morāles dilemmas, attiecības ar meitu un tāda kā apsēstība ar sievas noslēpumu izdibināšanu. Ļoti katoliski, lai arī ko mēs ar to saprastu, un to filmā cieņpilni izdzīvo Servillo prezidents.
