Augusta noslēgumā pie lasītājiem nonācis rakstnieces Leldes Jaujas stāstu krājums, kura nosaukums – "Šim krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" – izaicina. Vai tas ir novēlējums vai pašironija?
Par to un par stāstu tapšanu izvaicāju autori. Krājuma tapšanu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds un Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, izdevējs – "Latvijas Mediji".
Pastāsti, kā radās tavs jaunais stāstu krājums un kā tas veidojās.
L. Jauja: Viens no stāstiem, kas ietverts krājumā, bija pats pirmais, ko uzrakstīju, kad nolēmu pieteikties Literārajā akadēmijā. Tas bija gana labs, lai es tiktu uzņemta Prozas kursa budžeta grupā. Krājumā gan tas izskatās pavisam citādi, kas ir tikai normāli, jo neesmu vairs tā Lelde, kas to rakstīja toreiz, pirms septiņiem gadiem. Pēc redaktores Elīnas Kokarevičas ieteikuma es to pārrakstīju, atstājot to, kas man joprojām šķiet aktuāls un interesants, arī beigas ir citādas. Daļa no stāstiem bija mājasdarbi Literārās akadēmijas ietvaros, tos vēlāk apspriedām ar pasniedzēju Janu Egli un kursabiedriem. Daži no šiem mājasdarbiem krājumā iekļauti bez būtiskām izmaiņām, savukārt, piemēram, "Zīmes" un "Vaniļa izraisa atkarību", krājuma tapšanas laikā kļuva garāki un niansētāki. Jāpiebilst, ka pārsteigums būs tiem lasītājiem, kas atsevišķus stāstus, piemēram, "Pasta laumiņa", jau ir lasījuši literārajos žurnālos, jo stāstu krājumā tas ir divreiz garāks – Laumas Klikšķes piedzīvojumi turpinās.
Vai ir kāda koncepcija, kurai sekoji, vai arī tas ir tuvāko gadu stāstu apkopojums?
Tas pilnīgi noteikti ir pēdējos septiņos gados uzrakstīto stāstu apkopojums, lai gan daži stāsti neizturēja atlasi.
Diez vai to var saukt par koncepciju, bet virstēma rakstot man allaž ir bijusi viena – attēlot cilvēku ar visām tā vājībām, viņu nenoniecinot, neidealizējot un, kā likums, labestīgi par cilvēku (sākot ar sevi pašu) iesmejot.
Ļoti ceru, ka lasītājs to uztvers – mani smiekli nav domāti ļauni un sarkastiski. Krājuma neoficiālais moto varētu būt – pasmejamies par sevi visi kopā!
Tu smejies arī spēlējoties. Vai tu esi vienmēr tāda bijusi savā radošajā darbā?
Reizēm es sev it kā iestāstu, ka nemaz nemāku rakstīt bez jokošanas un spēlēšanās, bet tomēr gribētos cerēt, ka tā gluži nav. Humors manā uztverē ir viena no "lietām", kāpēc uz šīs pasaules ir vērts dzīvot, un smiešanās man ir lielākā dzīves bauda, tāpēc nav pārsteigums, ka savā radošajā darbībā bez jokiem nevaru iztikt. Vēl arī jāatzīst, ka jokošana man ir viens no veidiem, kā dumpoties pret pārnopietnību, ko novēroju cilvēkos un literatūrā. Mums nav sevi jāuztver tik nopietni.
Jutu, ka tev tuva arī dramaturģija. Pastāsti, kādi darbi un projekti notiek šajā jomā?
Taisnība, rakstu arī lugas un dažreiz paspēlējos ar scenāriju rakstīšanu – mani interesē kino un seriāli, un neslēpšu, ka ceru kādreiz ieraudzīt savu darbu ekranizācijas. Manas lugas ir vairākkārt iestudējuši un turpina iestudēt dažādi Latvijas amatierteātri, ļoti priecājos par katru pirmizrādi. Gribētos, lai dramaturģija tiktu uzskatīta kā prozai un dzejai līdzvērtīgs literatūras žanrs, ko cilvēki ar interesi lasa, bet diemžēl šobrīd vairāk sastopos ar attieksmi, ka lugas lasa tikai teātru režisori.
Tu jau esi vairāk komēdijas, nevis drāmas cilvēks, vai ne?
Man patīk termins "dramēdija" jeb nodrillētais teiciens "viss kā dzīvē". Jokā var būt slēpta sāpe, savukārt jebkurā dramatiskā situācijā ir iespējams atrast, par ko pasmieties.
Kad pavēro, kas notiek apkārt, secinājums ir viens – cilvēku uzvedība un uzskati reizēm pārsit vistrakāko absurda komēdiju,
tomēr arī drāma cilvēku dzīvē ir īsta un nepārspīlēta – tuvinieka slimība vai nāve var skart ikvienu no mums, un diez vai, izjūtot lielas sāpes, mums ir vēlēšanās par tām pasmieties.