Diriģents vienotā mākslas korī — Gusts Ābele

Literāta, aktiera, režisora Gusta Ābeles jauniešu romāns "Pasaulē mīļākais klusums" jau iemantojis lasītāju labvēlību un kritiķu atzinību, tiekot nominēts "Latvijas Literatūras gada balvai 2024" (LALIGABA) kā "Spilgtākā debija". "Autora jaunība un darbā ieliktā paša pieredze un novērojumi sniedz absolūtu autentiskuma izjūtu," rakstīja LALIGABA žūrijas locekle Madara Eversone. Nupat izdots tā turpinājums – "Pasaulē mīļākais troksnis". Bet 11. septembrī, šo darbu simbioze autora režijā iestudējumā “Klusums un troksnis” piedzīvos pirmizrādi Nacionālajā teātrī.

Gusts Ābele domu klāsta gariem, poētiskiem teikumiem un ir apveltīts ar apskaužamu erudīciju, intuīciju un prāta skaidrību. Pēc sarunas šķiet – ar mūsu jauniešiem viss ir vairāk nekā labi.

Neraugoties uz tavu bezkaunīgi jauno vecumu, savos 20 gados esi paveicis daudz. "Pasaulē mīļāko klusumu" jaunieši aktīvi lasa. Nupat izdots arī "Pasaulē mīļākais troksnis". Pēc šo darbu motīviem top izrāde. Kā atšķiras abas grāmatas?

G. Ābele: Pirmo rakstīju absolūti bez pretenzijām, ka to kāds lasīs vai publicēs. Tā bija dienasgrāmata, kas pārtapa literārā darbā, jo iztēle nesa uz priekšu, un es to ar visu ko apaudzēju. No dienasgrāmatas formāta palikuši datumi, stāstījums pirmajā personā, pašrefleksijas. Grāmatas izdošana notika negaidīti, to sākumā lasīja tikai draugi. Ar dzejnieces Ingas Pizānes starpniecību romāns nonāca Jāņa Rozes apgāda redakcijā un sekoja ilgs rediģēšanas process. Pēc publicēšanas saņēmu piedāvājumu iestudēt izrādi Nacionālajā teātrī, toreiz vēl mācījos Latvijas Kultūras akadēmijas pirmajā kursā. Kopīgi izspriedām, ka ne velti "Pasaulē mīļāko klusumu" bieži apzīmē ar vārdu "garstāsts", lai gan, domāju, tas ir drīzāk neliels romāns – izlasāms vienā vakarā. Pilnmetrāžas izrādei varētu būt par īsu. Manī jau brieda ideja par grāmatas turpinājumu, un teātra piedāvājums pasteidzināja idejas īstenošanu. Abas grāmatas viena otru papildina. Otrajā darbojas tie paši personāži, taču par viņiem vēstu trešajā personā. Ir arī tematiskas atšķirības. Pirmā ir par mīlestības ilūziju sabrukumu, bet otrajā sabrūk ilūzija par kopienas izjūtu, draudzību, komūnu. Savstarpējo attiecību kaislības kūsā arī otrajā daļā, bet par svarīgu apstākli kļūst tas, ka galvenie varoņi ievācas vienā dzīvoklī. Redzam, kā kopdzīve viņus ietekmē.

Kā tu raksturotu grāmatas aktualitāti?

Grāmata izrādījās aktuāla, pat tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai. Man tas bija liels pārsteigums, jo sākotnēji pat nebiju iecerējis grāmatu publicēt. Viena no veiksmes atslēgām droši vien ir autentisks stāsts, diezgan godīgs paaudzes tvērums ar visiem pazīstamām emocijām un reālijām. Tās pat nav saistītas tik daudz ar konkrētu laiku kā ar pieaugšanu kā tādu. Turklāt izrādes un grāmatas jauniešiem ir tāda neiestaigāta taka. Kam īsti rakstīt jauniešu literatūru? Jauns cilvēks visbiežāk nebūs tik daudz praktizējies, lai viņa darbs būtu izdošanai gana kvalitatīvs. Reizē viņš to varētu uzrakstīt daudz autentiskāk nekā nobriedis autors, kurš jau zaudējis piekļuvi "jaunības failam". Teātrī jūtams, ka iestudēt izrādes jauniešiem un bērniem... nav tas, ko visi režisori tiektos darīt.

Kādēļ tā?

Katrs jau grib iestudēt to, kas viņam ir svarīgs. Šaubos, ka nobriedušam režisoram būtu aktuāli runāt par attiecībām jaunībā. Bet kad tas īsti ir aktuāli? Posms, kad lasīju jauniešu romānus, bija ļoti īss – četrpadsmit gadu vecumā – un varbūt tikai vienu gadu. Bērnībā apmeklēju bērnu izrādes, kam sekoja tukšais posms, kas varbūt arī ir tas, kurā ir šis žanriskais iztrūkums. Bet jau trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā apmeklēju pieaugušajiem domātas izrādes bez jebkādām problēmām. Par ko īsti jārunā jauniešu "saturā"? Man liekas, ka īpaši teātrī ir liels risks infantilizēt paaudzi, nevis runāt ar un par viņiem nepastarpināti. Vismaz skolās, kurās mācījos (Āgenskalna Valsts ģimnāzija, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija), manas grāmatas iekļautas obligātajā literatūrā, šādi jaunieši ar tām iepazīstas. Atsauksmes gan vairāk saņemu no cilvēkiem, kuri nav grāmatas varoņu vienaudži, bet teic, ka, piemēram, jauniešu uzdzīvē kopš 90. gadiem nekas nav mainījies vai ka caur tām var padomāt par saviem bērniem. Kaut kādā ziņā šis stāsts attiecas uz visiem, lai gan galvenie varoņi ir pusaudži.

Savos darbos tu runā par šodienas jaunietim aktuālo mazās kopienas nozīmi, īpaši pieminot varbūt 2000. gados dzimušos. Arī par pašu attiecību – romantisku, platonisku – plūstošo dabu, daudznozīmību, dažādajiem formātiem.

Nu, to, ka attiecības visos veidos ir plūstošākas, es nevaru noliegt. Bet, rakstot otro grāmatu, daudz atduros pret to, ka patiesībā... manu romānu kontekstā kopiena nav tik ļoti saistīta ar identitāti kā ar kopīgām interesēm. Komūna, par ko runāju, ir iedvesmota ne tikai no manu draugu dzīvokļiem, bet pat lielākā mērā no teātra studijas "Kāpnes", kur kādreiz ar draugiem veidojām izrādes. Draugu kopas veidojas kopīgu interešu dēļ, tas man liekas likumsakarīgi, un es neticu, ka tā nav bijis agrāk. Turklāt maniem varoņiem ir stereotipiska izpratne par attiecībām. Visu laiku gaisā vīd "mūža mīlestības" jēdziens vai arī, ka esat lemti viens otram. Kaut kas šāds. No otras puses, viņi to apzināti lauž. Parādās tāds apzīmējums kā "īpašais draugs". Un kas tad viņš īsti ir? Tā nevēlēšanās piekārt attiecībām birkas, apzīmogot – tas gan ir, jā.

Savulaik esi aizrāvies ar lomu spēlēm, kas ārvalstīs iemanto lielu popularitāti.

Pie rakstveida lomu spēlēm nokļuvu, pateicoties savai interesei par Hariju Poteru, un darbojos tajā apmēram no sestās līdz devītajai klasei. Par spīti tam, ko it kā paģēr apzīmējums "lomu spēles", tās vairāk bija saistītas ar rakstīšanu, ne teātri. Darbojos interneta forumā, kur cilvēki veido tēlus un stāstus, mijiedarbojoties ar īsu prozas tekstu starpniecību. Un – saku šo ar visdziļāko cieņu pret spēles dalībniekiem un sevi tajā laikā – tā savā saknē ir riktīgi nūģīga nodarbe. Bet es no tā ieguvu prasmi daudz un ātri, un ilgstoši rakstīt, kultivējot to kā ieradumu un sevi disciplinējot, negaidot iedvesmu, jo citi gaida tavu atbildi. Reizē gribējās šo tekstu radīt kvalitatīvu, jo daudzi tur nodarbojās arī ar literatūru. Nebija tā, ka tikai shematiski aprakstījām tēlu darbības. Tas bija savā ziņā prozaiķu saiets.

Sāki ar literatūru, tagad esi teātra režijā. Gandrīz vai savienojas divas pretējas pasaules, kur viens ir vairāk individuāls darbs, bet teātrī sadarbojies ar citiem. Kā ir iejusties dažādās pusēs?

Jau četru gadu vecumā izdomāju, ka būšu rakstnieks un režisors, tā ka mans iekšējais bērns var būt laimīgs, jo nodarbojos ar abiem. Tas vienmēr noticis paralēli. Teātrī mani vairāk par lugām vienmēr ir interesējuši tieši prozas dramatizējumi – kā šīs divas pasaules saplūst kopā. Domāju, ka man personīgi tā ir veselīga kombinācija, jo literatūra ir tas, ar ko nodarbojos vienatnē pie datora, bet teātrī jāstrādā komandā, tā jāvada. Ja pieņemam, ka atpūta ir nodarbošanās maiņa, varu vienā patverties no otras.

Esi guvis iemaņas radošo procesu vadīšanā teātrī, kas ietver tik daudz. Kā izdodas aktierim nodot ideju, kas galvā ir izkristalizējusies, lai viņš saprot, ko no viņa gribi?

Man ir sajūta, ka labāk varu noformulēt savas domas rakstiski. Līdz ar to brīžiem pamanu, ka savos izteikumos aizplūstu, zaudēju konkrētību. Tā ir viena no lietām, ko mācos. Kā aktierim iedot uzdevumus, viņu nesamulsināt ar gariem prātuļojumiem. Kopš esmu sācis mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā, ļoti cenšos to sevī izkopt. Man patīk domāt par kopumu. Teātrī satiekas visas šīs daudzās, foršās mākslas, un tas, ka tās var nodiriģēt vienotā mākslas darbā, man liekas ļoti šarmanti. Arī izrāde, ko pašlaik veidoju, ir ļoti liels mācīšanās process. Esmu aptvēris, cik pakāpeniski patiesībā norit izrādes tapšana. Tu nesāc uzreiz pēc pirmā lasījuma mēģināt ainas. Patiesībā ir vēl šis mistiskais starpposms – starp lasījumu un ainas mēģināšanu, kurā notiek meklējumi. Tie savā ziņā ir visbiedējošākie, jo nevari paredzēt rezultātu, nezini, kas atradīsies. Bet tas ir svarīgs posms, daļa no profesionalitātes teātrī. Man tas ir izaicinājums.

Pēdējos gados veidojušās neatkarīgā teātra kopas, tomēr šķiet, ka teātra vide joprojām ir noslēgta kopiena ar savām tradīcijām, hierarhiju. Tas ir lieliski, ka Nacionālais teātris tev devis iespēju, par spīti tam, ka esi tik jauns.

Esmu pateicīgs Nacionālajam teātrim, ka mani paaicināja iemēģināt roku uz valsts teātra skatuves. Sākotnēji izziņotās izrādes jau ir izpārdotas, un mani tas saviļņo. Tādā ziņā labi, ka šis piedāvājums nāca tik sen un ka paspēju ar to aprast. Tagad varu taisīt izrādi un tik lielā mērā neraizēties, kā attaisnot uz mani liktās cerības. Jo, protams, atbildības ir daudz – kaut tikai pašam pret sevi. Šis man ir personīgs stāsts, turklāt debijas izrāde. Protams, gribu, lai izdodas.

Gusts Ābele.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

GUSTS ĀBELE (2004): DZĪVES FAKTI

• Literāts, aktieris, režisors.
• Dibinājis jauniešu teātra studiju "Kāpnes", šobrīd studē dramatiskā teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
• Nodarbojas arī ar prozas rakstīšanu, piedalījies literārajā seminārā "Aicinājums" un Prozas lasījumos, veidojis kultūras blogu "Kalambūrs".

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Tikai tagad -35% atlaide Gada abonementam. Kods: LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 eur. 

Abonē ŠEIT. 

Foto: Latvijas Mediji

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu