Arno Jundze: Nespēja nodrošināt mācību grāmatas visiem skolēniem ir valsts bezatbildība

Nespēja nodrošināt elementāras skolas vajadzības, to vidū mācību līdzekļus — grāmatas, darba burtnīcas u. c., ir valsts bezatbildība. Diemžēl problēma ir ilgstoša, un grūti atcerēties laiku, kad būtu bijis citādi. Pedagogi stāv pie kopētāja, lai kopētu grāmatas, vienlaikus pārkāpjot autortiesības, bet līdzekļi tiek ieguldīti skolu ēku renovācijā, un daudzas no šīm skolām vēlāk tiek slēgtas. Nauda iztērēta, skolu ēkas stāv tukšas, bet skolēniem, kuri mācās, trūkst grāmatu.

Problēmu rada vairāki aspekti, vispirms tas, ka izglītības ministri tikai retos gadījumos bijuši ar pedagoģisko izglītību, vēl mazāk ir tādu, kuri paši strādājuši skolā. Ap 2000. gadu strādāju skolā, pārliecinoties gan par mācību līdzekļu trūkumu, gan citiem izaicinājumiem. Esmu izstrādājis arī mācību līdzekļus, taču, zinot, kāda ir attieksme pret autoriem un kā grāmatas pēc tam tiek izmantotas, esmu nolēmis to vairs nedarīt. Pašreizējā situācija demotivē grāmatu autorus. Cilvēki ir gatavi ieguldīt savu laiku un zināšanas, ticot, ka tādējādi tiek uzlabota izglītības kvalitāte, bet tad viss viņu ieguldījums tiek „paslaucīts zem tepiķa”, jo izstrādātās grāmatas skolēniem realitātē vai nu nav pieejamas vispār, vai arī uz visu skolu ir tikai viens vai divi grāmatu komplekti. Tas ir nožēlojami.

Ja tā turpināsim, pavisam drīz varam nonākt situācijā, kad nebūs neviena, kurš vēlētos uzņemties izstrādāt mācību grāmatas. 

Pirms desmit vai piecpadsmit gadiem mēs pilnīgi ignorējām autortiesības, lai gan Autortiesību likums tika pieņemts jau 2000. gadā. Tagad situācija ir nedaudz uzlabojusies, bet joprojām esam ļoti tālu no „apmierinoši”.

Lai gan daudzi izglītības politikas veidotāji uzsvēruši, ka problēmu var risināt, izmantojot digitālās platformas, patiesībā tādējādi radīsim konkurētnespējīgu paaudzi, kam būs grūti konkurēt ar Rietumeiropas skolu un augstskolu absolventiem. Mēs aizvien attālināmies no klasiskajām grāmatām un cenšamies visu digitalizēt, savukārt ārvalstu skolās aizvien ir obligātās literatūras saraksti un skolēni un studenti ik gadu saņem lielu kaudzi grāmatu, kas jāizlasa. Kad tādā skolā nonāk mūsu jaunieši, kuri ir atradinājušies no lasīšanas, tikai retais var saņemties un atgūt iekavēto. Būtu gan svarīgi nošķirt digitālos risinājumus, kas, taupot laiku, atvieglo darbu pedagogiem, un tādi patiešām ir vajadzīgi, un vēlmi digitalizēt pilnīgi visu. Bērniem, īpaši jaunāko klašu grupās, ir vajadzīgas fiziskas grāmatas, ko paņemt rokā, aiznest mājās, lasīt un par kurām rakstīt piezīmes. Turklāt tipogrāfijas izmaksas nemaz nav tās lielākās, un digitalizācija nav panaceja, kas ļaus ietaupīt lielas summas.

2013. gadā, kad izglītības un zinātnes ministrs bija Roberts Ķīlis, jau bija ideja nodrošināt planšetdatoru katram skolēnam un pedagogam, kas pēc tālaika aplēsēm izmaksātu 20 miljonus latu jeb 28 miljonus eiro. Jāsaka — labi vien ir, ka ideja izplēnēja, jo viedierīces un datori noveco ļoti strauji un mūsdienās tikai retais izmanto planšeti. Tas noteikti nav ērtākais veids, kā pildīt mājasdarbus, turklāt mums atliek tikai iedomāties, kas būtu noticis ar jauniešu rakstītprasmi, ja šī ideja būtu īstenota. Dators vai citas viedierīces noveco pāris gadu laikā, taču pārdomāta un loģiska mācību grāmata var kalpot daudz ilgāk.

Domājot par mācību līdzekļu pieejamību un grāmatniecības attīstību kopumā, jāuzsver, ka valstī ir zema pirktspēja, un tas ietekmē visu nozari. Mēs, sabiedrība kopumā, pakāpeniski zaudējam ieradumu pirkt grāmatas, un tas rezultējas arī attieksmē pret mācību līdzekļiem. Nodrošinot skolas ar grāmatām, veidojot spēcīgas izglītības iestāžu bibliotēkas, kurās ir ne tikai mācību līdzekļi, bet arī dažādas enciklopēdijas un cita uzziņu literatūra un arī daiļliteratūra, mēs varam pieradināt bērnus pie grāmatām. Turklāt tā varam sniegt atbalstu arī Latvijas rakstniekiem. Mācību līdzekļu nodrošināšana, paredzot autoratlīdzību arī rakstniekiem, kuri darbi vai darbu fragmenti tiek izmantoti, sekmētu gan izglītību, gan rakstniecību. Kā varam runāt par stabilas demokrātijas un ekonomikas veidošanu, ja neievērojam elementāras autortiesības? Diemžēl nekas neliecina par to, ka nozares ministrija būtu spējīga uz tādu loģisku lēmumu.

Pašlaik ļoti daudz tiek diskutēts par to, ka prioritāte ir aizsardzība un drošība, nevis izglītība, bet izglītība un drošība ir ļoti saistīti jēdzieni. Kā varam runāt par drošību, ja mums ir skolas, kuru audzēkņi nerunā latviešu valodā vai piedalās nometnē „Artek”, kas norisinās Krievijas okupētajā Krimā? Sabiedrības drošība ļoti lielā mērā ir atkarīga no izglītības sistēmas un tās kvalitātes. Taču šobrīd bērni nereti mācās no grāmatām, kas izdodas pirms desmit vai vairāk gadiem, risinot uzdevumus, kas neatbilst mūsdienu prasībām. Kad tika pieņemts lēmums par jauno izglītības saturu, nekavējoties bija jāseko atbilstīgiem mācību līdzekļiem — visām skolām un visiem skolēniem.