Grāmatu izdevniecībai "Latvijas Mediji" — 25! Saruna ar direktori Kristīni Kirkilu

Jūnijā 300. laidienu svinēs sērija "Vakara romāns". Izdevniecība "Latvijas Mediji", kura sākās ar sērijas pirmo romānu, pastāv jau ceturtdaļgadsimtu.

1999. gada ziemā iznāca šķietami necila grāmatiņa – Vladimira Kaijaka "Enijas bize", plānos vākos un ar logo "Lata romāns". Tā kļuva par vienu no vērienīgākajiem kultūras fenomeniem Latvijā gadsimtu mijā, iegūstot trīs turpinājumus un pārtopot skatītāju iemīļotā seriālā "Likteņa līdumnieki", ar kuru, nu jau var teikt, izaugušas vairākas paaudzes. Sērija mainījusi nosaukumu, pārtopot "Vakara romānā", bet izdevniecība no sīciņā un tobrīd neparedzamā aizsākuma izaugusi par otro lielāko grāmatu izdevēju Latvijā. Tieši gadu pie izdevniecības "Latvijas Mediji" stūres ir direktore Kristīne Kirkila. 

Par izdevniecības "Latvijas Mediji" direktori kļuvi tieši laikā, kad gatavojāmies svētkiem. Kā par šo visu jūties?

K. Kirkila: Pēdējais gads ir bijis pārsteidzošs. Pirms tam strādāju akciju sabiedrībā "Valters un Rapa" un pēc bērna kopšanas atvaļinājuma biju nolēmusi no izdevējdarbības iet prom. Un tad kā sniegs uz galvas uzkrita Evija [AS "Latvijas Mediji" valdes locekle un agrākā izdevniecības direktore Evija Veide], piedāvājot šo izaicinošo amatu. Pēc smagām un mokošām pārdomām nolēmu to pieņemt un savu lēmumu nenožēloju. Man ļoti patīk strādāt ar grāmatām, man patīk tas, ko šobrīd daru.

Savukārt ar izdevniecības jubileju manas attiecības ir interesantas, jo tiešām šajā uzņēmumā strādāju tikai gadu, tāpēc 25 gadu smagumu uz saviem pleciem nejūtu, taču ir skaidrs, ka jubilejas ir jāsvin, un, jo skaļāk un citiem dzirdamāk mēs to darām, jo labāk. Lai visi zina, ka esam lepni un priecājamies par izdevniecības 25 gadiem! Tādēļ priecājos, ka esmu šeit un ka mēs kopā ejam cauri jubilejas brīdim, jo 

tas ir tiešām pacilājošs laiks, kurā var atskatīties uz to, kas līdz šim padarīts un sasniegts, kā arī saprast, kādā punktā esam un ko gribam sasniegt nākotnē.

Līdz iecerēm vēl nonāksim, bet kā tev šķiet: 25 gadi izdevniecībai ir daudz vai maz? Cilvēka dzīvē pirmie 25 gadi ir galvu reibinošs lēciens, kad no zīdainīša izaugam līdz patstāvīgām personībām, kāds paspēj ne tikai izmācīties, bet arī nodibināt savus uzņēmumus un ģimenes. Kā, pēc tavām domām, tas ir izdevniecībai?

Domāju, arī izdevniecībai tas ir gana daudz. Ja, piemēram, paskatāmies uz "Valteru un Rapu" – tā tika dibināta 1912. gadā, un 1941. gadā viņiem uzņēmumu nācās atdot padomju varai. Tie ir nepilni 30 gadi, kuru laikā viņi paspēja izdarīt tiešām daudz, aiznesot savu vārdu arī tālu Eiropā. Arī mūsu izdevniecība savos 25 gados paspējusi sasniegt ļoti labus rādītājus Latvijas līmenī, un domāju, ka turpmāk virzīsimies tikai uz augšu. Pa 25 gadiem var izdarīt tiešām ļoti, ļoti daudz, ja strādā, ja tas ir sirdsdarbs un ja tu jūti sevī mīlestību pret grāmatu.

Tā kā pieminēji "Valteru un Rapu", atšķirībā no viņiem un citiem kolēģiem konkurentiem, piemēram, Jāņa Rozes apgāda, mūsu izdevniecību negrezno lieli pagātnes vārdi. Tā tapa, pateicoties Viestura Serdāna radoši urķīgajam lidojumam, un mēs vēl joprojām lielā mērā tiekam uztverti kā mazā māsa "Latvijas Avīzei", kam ir gan priekšrocības, gan trūkumi.

Tas lielais, skanīgais vārds, kas sabiedrībā jau kļuvis zināms ar savu augstvērtību, protams, ir priekšrocība, jo nevienam nekas nav jāpierāda, tas atver jebkuras durvis, kamēr mums vēl joprojām jācīnās par sava vārda atpazīstamību un jāpierāda, kas mēs tādi esam. Taču, no otras puses, liels vārds uzliek arī pienākumu turpināt tā nešanu, tu nevari darīt pilnīgi brīvi un tieši tā, kā varbūt dažkārt gribētos, ir jāskatās, kas un kā tika darīts pagātnē, jāievēro standarti un iedibinātās paražas. Mums ir vieglāk, jo paši veidojam savu vēsturi, mums nav nevienam jāatskaitās.

Savukārt par mazo māsu... 

Esmu ļoti optimistisks cilvēks, vienmēr cenšos atrast labās lietas, un gribētu domāt, ka mūsu lielā māsa "Latvijas Avīze" ir kā spārns, zem kura varam justies droši. 

No otras puses, protams, arī mazajai māsai gribas izplest savus spārnus un lidot pašai. Taču droši vien gan tu, gan es saprotam, ka situācija visu laiku mainās. Te laikam jāpiesauc mūsu sabiedrības gatavība un vēlme turpināt lasīt drukāto vārdu, jo, būsim godīgi, lasītāju kļūst arvien mazāk.

Teiksim jau nu, kā ir, – iedzīvotāju Latvijā kļūst arvien mazāk.

Taisnība, un tas gan ietekmē avīzi un žurnālus, ko izdod "Latvijas Mediji", gan arī redzam, ka grāmatām tirāžas kļūst arvien mazākas.

Te gan, man šķiet, vismaz izdevniecībai ir pamats zināmam optimismam, jo subjektīvi šķiet, un to apliecina arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) statistikas dati, ka grāmatniecība pagaidām ir stabilākā izdevējdarbības sadaļa. Bet mēs, protams, vai katru dienu redzam arī satraucošās vēstis, ka bērni lasa arvien sliktāk un jaunieši pārsvarā angliski. Vai mēs varam ko darīt?

Mani priecē tas, ko nesenā sarunā pieminēja LNB Bērnu literatūras centra direktore Silvija Tretjakova – ka tagad gan Kultūras, gan Izglītības un zinātnes ministrija sāk arvien vairāk iesaistīties lasīšanas veicināšanā. Jāuzslavē Silvija un viss Bērnu literatūras centrs par to, ka viņi tik daudz un neatlaidīgi dara lasīšanas veicināšanai. Jau divdesmit gadus darbojas Bērnu un jauniešu žūrija, ir Skaļās lasīšanas sacensības, Grāmatu starts pašiem mazākajiem un šogad aizsācies arī Restarts lasīšanai. Tādējādi nevar teikt, ka pavisam nekas netiek darīts. Un, 

ja atceros pareizi, arī tad, kad mēs augām, nebija tā, ka visi lasīja daudz un ar prieku. Tādēļ es laikam neuzņemtos teikt, ka situācija tagad ir tik ļoti atšķirīga un nesalīdzināmi sliktāka.

Bet, protams, arī mēs, grāmatizdevēji, varam dot savu artavu. "Zvaigzne ABC" ik vasaru rīko Lasīšanas stafeti, mums šogad jau ceturto gadu notiks "Grāmatons". Tie ir "Latvijas Mediju" organizēti lasīšanas svētki, ko rīkojam, lai veicinātu bērnu lasītprieku vasaras periodā. Mani priecē, ka "Grāmatona" dalībnieku skaits ar katru gadu aug, pērn tas jau sasniedza 194 pieteikumus, kas man šķiet ļoti daudz šādai vasaras nodarbei, jo tas nozīmē, ka bērniem tomēr patīk lasīt. Šogad pirmo reizi "Grāmatona" lasīšanas sarakstā iekļāvām arī cita izdevēja grāmatu par Ričiju Rū, jo vēlamies iet lasītājam pretī un piedāvāt to, kas ir interesants. Mūsu ideju atbalstīja arī Rūta Reinika, ar prieku piekrītot piedalīties stafetē.

Taču mani – lai gan neesmu ļoti detalizēti iedziļinājusies skolu politikā kopumā – satrauc tā tendence, ka, piemēram, mana meita, kurai tagad divpadsmit gadu, katru gadu skolas beigās nāca ar sarakstiņu, kas viņai vasarā jāizlasa, bet dēlam, kurš šobrīd ir pirmklasnieks tajā pašā skolā, ļauj pašam brīvi izvēlēties, ko vasarā lasīs. Ilgtermiņā, es neesmu pārliecināta, ka tas rosinās bērnos interesi lasīt vairāk, kā tas būtu ar jau pieminēto sarakstu, turklāt šāda pašu brīva izvēle diez vai spēs nodrošināt daudzveidīgu un vecumam atbilstošu izlasīto literatūru.

Ir jau labi, ka skolotājs saka – izvēlies, kuras trīs vai piecas grāmatas izlasīsi, jo ir arī tādas skolas, kurās vispār neko neprasa vasarā lasīt.

Lūk, te nu gan, manuprāt, varētu gaidīt lielāku valdības iesaistīšanos ar savu padomu caur Izglītības un zinātnes ministriju vai Valsts izglītības satura centru, kas palīdzētu skolotājiem ar aktuāliem ieteicamās literatūras sarakstiem.

Kā tev šķiet, vai mēs, grāmatnieki, kā nozare paši darām pietiekami vai esam maz jūtami?

Jau vairākus gadus dzīvojam bažās par to, ka mainīsies nodokļu sistēma autoratlīdzību saņēmējiem, un tagad beidzot ir sajūta, ka pēc vairākkārtējas atlikšanas tā ar nākamā gada 1. janvāri tiešām mainīsies. Šīs pārmaiņas vienmēr ir satraucošas, jo mēs nezinām, ko tās nesīs un ko no tām sagaidīt. 

Būtu arī labi, ja viss pēkšņi netiktu pieņemts un izsludināts pēdējā brīdī, lai radošās nozares saprastu, kā savu dzīvi organizēt pēc izmaiņām. Vai mēs varam ietekmēt valsts politiku? 

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Domāju, ka mēs varētu būt redzamāki, bet nezinu, vai to spēj izdarīt katrs izdevējs pats, manuprāt, tas būtu Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas uzdevums – iet ar karogu un palīdzēt mums kļūt redzamākiem. Vai tas šobrīd notiek? Es to neredzu. Gribētos, lai tas kļūst vairāk sajūtams.

Mazliet atgriežoties pie izdevniecības sākumiem – mēs augām klusām un rāmi, kamēr, pateicoties Evijai Veidei, izaugām par otro lielāko izdevniecību Latvijā. Kā tu redzi mūsu nākamā posma izaicinājumus?

Tiešām jāsaka milzīgs paldies Evijai Veidei, kura ieguldīja milzīgu darbu izdevniecības izaugsmē. Domāju, to veicināja arī izdevniecības un visas akciju sabiedrības zīmola maiņa, kad no "Lauku Avīzes" tā kļuva par "Latvijas Medijiem". Es domāju, šobrīd galvenais ir kādu brīdi noturēties tur, kur esam, un iet uz priekšu atvērtām acīm. Jo, tikai saprotot, kas interesē apkārtējos, varam palikt lasītājiem pietiekami interesanti. 

Pasaule šobrīd mainās tik strauji, ka reizēm pat, iespējams, nespējam izsekot līdzi, kā mainās cilvēku vajadzība pēc literatūras. 

Ja runājam par lielākām lietām, tad, protams, man negribas apstāties pie jau sasniegtā, bet iet tālāk, taču par virzieniem es labprāt šobrīd vēl nerunātu, kamēr tie nav nobriedināti saknē.

Vai tev ir kāds paraugs starp izdevniecībām, vietējām vai ārzemju? Ne ideāls, jo tāds neeksistē, bet kāds paraugs?

Tas, ko Evija ir iesākusi un ko man ir liels prieks turpināt, ir jau ļoti tuvu manam ideālam. Mēs izdodam ļoti labu proporciju, ir brīnišķīgs līdzsvars starp oriģinālliteratūru un tulkoto literatūru, tāpat mums ir laba bērnu literatūras sadaļa, kā arī dokumentālā un praktiskā literatūra. Izdevniecības lielākais uzsvars ir uz komercliteratūru, un to mainīt šobrīd nevajag, jo tieši komercliteratūra ļauj izdevējam dzīvot. Šī mūsu pašreizējā formula ir tiešām tuvu zelta griezumam, to redzam gan pēc statistikas, gan dzīvē.

Pēdējā laikā ir bieži dzirdēta frāze, ka "Latvijas Mediji" ir ļoti atvērta izdevniecība, un arī šo sajūtu man gribētos saglabāt – 

esam atvērti jaunām, neierastām lietām, atvērti riskam, atvērti jebkuram autoram un idejai, jebkuram piedāvājumam.

Redzi, tu jau sāki runāt par stūrakmeņiem, ko arī gribēju pajautāt.

Pie stūrakmeņiem noteikti jāpiemin arī mūsu komanda, jo man šķiet, ka tikai komandā ir spēks. Mūsu redakcijas komanda šobrīd ir vienkārši fantastiska, katra redaktore ir savā īstajā vietā, un zinu, ka mēs katra darām vislabāko, ko varam izdevniecības labā izdarīt, reizēm pat pāri saviem spēkiem. Es ļoti lepojos ar savu komandu.

Izdevniecība sākās ar abonējamu romānu sēriju, kurai šogad arī ir apaļa jubileja, jūnijā iznāks jau 300. sērijas darbs, un man šķiet, ka tas ir zināms fenomens, lai gan vēl joprojām šad tad gadās dzirdēt, ka "Vakara romāns" jau nav nekāda literatūra.

Es teikšu tā – suņi rej, karavāna iet tālāk. 

Manuprāt, šī unikālā vērtība, ar ko esam sākušies, ir jāsaglabā, un nevaru iedomāties, ka to varētu dēvēt citādi kā vien par vērtību, jo Latvijā nav otra šāda produkta. 

Neviens izdevējs nevar katru mēnesi piedāvāt saviem lasītājiem jaunu oriģinālliteratūras darbu par tādu cenu, kā to darām mēs. Un tā jau nav iespēja tikai mūsu lasītājiem, bet arī autoriem, jo ikviens var pilnīgi anonīmi piedalīties konkursā, pārbaudīt savas spējas un tikt pie pirmās grāmatas. Es ļoti lepojos ar "Vakara romānu", un, ja viss cits pie mums var mainīties, tad šī ir vērtība, no kuras neatteiksimies.

Izdevniecības "Latvijas Mediji" attīstības pieturzīmes

Dibināta 1999. gadā.

Pēdējos gados stabili ieņem otro vietu gan pēc izdoto nosaukumu skaita (2023. gadā iznākusi 101 grāmata), gan pēc kopējām tirāžām.

Visvairāk atkārtoto izdevumu piedzīvojusi Rasas Bugavičutes-Pēces grāmata jauniešiem "Puika, kurš redzēja tumsā".

Vislielākā kopējā tirāža ir Daces Judinas mūsdienu ironiskā detektīvromāna "Izmeklē Anna Elizabete" sērijai.

"Vakara romāns" ir vienīgā abonējamā grāmatu sērija Latvijā. Tā pastāv kopš 1999. gada, līdz 2024. gada 1. jūnijam tajā iznākušas 103 Latvijas un astoņu ārzemju (Lietuvas un Igaunijas) autoru 300 grāmatas. 

Pie "Latvijas Medijiem" viesojas Lauris Zalāns un Ilze Dobele

Vēloties uzzināt, cik tāls ceļš ejams no idejas līdz nodrukātai grāmatai, izdevniecībā "Latvijas Mediji" nesen viesojās influencere Elīna Zute un "Radio TEV" projekta "Kurš tā dara?" vadītāji Lauris Zalāns un Ilze Dobele.

Uz viesu jautājumiem atbildēja Kristīne Kirkila un izdevniecības galvenā redaktore Inga Ābelīte.

Elīna un Lauris prezentēja paši savas grāmatu idejas. Vai viņiem izdevās pārliecināt izdevniecības pārstāves? 

Noskaidro to un vēl citas ar grāmatu izdošanu saistītās lietas, noskatoties raidījumu!