Maijs ir bijis karsts, daudz straujāk, nekā ierasts, noziedējuši pavasara ziedi, aiz loga ceriņu neprātu nomainījis jasmīnu reibinājums, pļavās pārzied pīpenes un lupīnas, un nevar saprast, vai daba plāno jelko pietaupīt Jāņu vainagiem.
Versme un tveice, un vasaras negaisi valda arī Sanitas Strautnieces gadalaiku cikla trešajā romānā "Kvēlojošie". Pilsētas meitene Maija spiesta uz visu vasaru atgriezties bērnības mājās. Saskaņā ar tēva testamentu viņai jāpierāda savas spējas lauku darbos. Turklāt tas jādara kopā ar Tomu, neciešamo gandrīz audžubrāli, kuru Maijas vecāki pirms daudziem gadiem pieņēma ģimenē un kurš visus pēdējos gadus faktiski saimniekojis Vārpiņās. Un turklāt vēl Maijas māte un vecmāmiņa burtiski pāris dienās sapošas un aizbrauc ceļojumā, atstājot abus kaismīgos naidniekus divatā. Bet, kad viņi spiesti sastrādāties, naidīgums nemanāmi pārveidojas, vispirms skatītājiem no malas, bet pēc tam arī Maijai un Tomam pašiem liekot aizdomāties, vai tikai tas nemaskē pavisam citas, tikpat versmainas jūtas...
Sanita, romāns ir, protams, ļoti kaislīgs, taču tajā ir vairāk nekā tikai kaislības vien. Kā jūs pati raksturotu "Kvēlojošo" noskaņu?
S. Strautniece: Protams, tā ir romantika, taču smeldzīga.
Kad lasu citus romantiskos romānus, tieši smeldze ir noskaņa, kas man liek apstāties, aizdomāties, dziļāk izjust notiekošo.
Tā kā darbība notiek vasarā, kad ir karsts, romāns rezultējas ar kvēlojošu, smeldzīgu kaisli.
Tagad, kad iznāk jau trešais no iecerētā gadalaiku cikla un uzrakstīti visi četri, varbūt varat pastāstīt, no kurienes atnāca tēli?
Pirmā bija ziemas grāmata "Ieputinātie", tās sižets atnāca pirmais. Par visu, kas pēc tam, ir grūti pateikt, kur bija sākums un kur gals, tā bija kā mežonīga lavīna. Es gan uzreiz zināju, ka tas būs gadalaiku cikls, būs ziemas, pavasara, vasaras, rudens romāns un arī četras sievietes, draudzenes, tas viss sastājās tādā redzamā kārtībā. Un katram romānam bija vēl kāds papildu impulss. Teiksim, pavasara romānam "Apreibinātie" – gāju pa ielu un veikala skatlogā ieraudzīju ļoti skaistus kuplus svārkus ar citroniem. Bija ceriņu laiks, Līvu, "Apreibināto" galveno varoni, es saucu par ceriņu meiteni, tur bija arī Dobeles ceriņu iespaids – un uzreiz, turpat uz ielas, man radās arī sižets, pirmie dialogi.
Svarīgi visu atcerēties, tāpēc man somā vienmēr ir pierakstu lapiņas un pildspalva, bet tikpat labi varu pierakstīt arī telefonā, galvenais, lai neaizmirstas.
Tāpat arī ar "Kvēlojošajiem" – bija skaidrs, ka tam jābūt ļoti kaislīgam attiecību stāstam, bet kā tieši Toms nokļuva šajā romānā, man tiešām grūti pateikt.
Jūs jau piebildāt, ka visas četras sievietes ir draudzenes, un laikam jau varu pateikt, ka arī pārējos romānos viņas visas šādā vai tādā veidā, skaļāk vai klusāk ievijas. Kurš no romānu cikla tēliem jums vistuvākais?
Nu, kad uzrakstīti visi četri romāni – vasaras romāns tūliņ iznāks, rudens romāns jau iesniegts manuskripta veidā –, laikam jāsaka, man vistuvākā ir rudens romāna meitene Sofija. Man pašai rudens ir vismīļākais gadalaiks, un arī viņa atveras, atplaukst tieši kopā ar rudens lapām. Bet
man viņas visas ir mīļas un foršas, ar visām esmu domās aprunājusies, bijusi kopā dialogos un sižetos.
Arī vasaras romāna galvenā varone ir skaista, kaislīga, zina, ko grib.
Romāna sākumā gan Maija šķiet ļoti saspringta. Tiem, kuri lasījuši "Ieputinātos", viņas attiecības ar Tomu nebūs pārsteigums, bet mani tiešām pārsteidza tas, ka tēvs gan ir iemācījis meitai visus lauku darbus, tomēr līdz galam viņai uzticējies nav, netic, ka viņa spēj vadīt saimniecību...
Kā jau rakstu romānā, tēvam saimniecība bija pats svarīgākais, darbs vienmēr pirmajā vietā, savu dzīvi viņš veltīja darbam, viss pārējais bija pakārtots. Maijas tēvs uzskatīja, ka sieviete nevar vadīt lauku saimniecību, un galu galā saveda kopā divus cilvēkus, par kuriem viņam šķita, ka kopā viņi to varēs darīt ideāli.