Sanitas Strautnieces "Kvēlojošie" — kaislīga vasaras romantika sērijā "Vakara romāns"

Maijs ir bijis karsts, daudz straujāk, nekā ierasts, noziedējuši pavasara ziedi, aiz loga ceriņu neprātu nomainījis jasmīnu reibinājums, pļavās pārzied pīpenes un lupīnas, un nevar saprast, vai daba plāno jelko pietaupīt Jāņu vainagiem.

Versme un tveice, un vasaras negaisi valda arī Sanitas Strautnieces gadalaiku cikla trešajā romānā "Kvēlojošie". Pilsētas meitene Maija spiesta uz visu vasaru atgriezties bērnības mājās. Saskaņā ar tēva testamentu viņai jāpierāda savas spējas lauku darbos. Turklāt tas jādara kopā ar Tomu, neciešamo gandrīz audžubrāli, kuru Maijas vecāki pirms daudziem gadiem pieņēma ģimenē un kurš visus pēdējos gadus faktiski saimniekojis Vārpiņās. Un turklāt vēl Maijas māte un vecmāmiņa burtiski pāris dienās sapošas un aizbrauc ceļojumā, atstājot abus kaismīgos naidniekus divatā. Bet, kad viņi spiesti sastrādāties, naidīgums nemanāmi pārveidojas, vispirms skatītājiem no malas, bet pēc tam arī Maijai un Tomam pašiem liekot aizdomāties, vai tikai tas nemaskē pavisam citas, tikpat versmainas jūtas...

Sanita, romāns ir, protams, ļoti kaislīgs, taču tajā ir vairāk nekā tikai kaislības vien. Kā jūs pati raksturotu "Kvēlojošo" noskaņu?

S. Strautniece: Protams, tā ir romantika, taču smeldzīga. 

Kad lasu citus romantiskos romānus, tieši smeldze ir noskaņa, kas man liek apstāties, aizdomāties, dziļāk izjust notiekošo. 

Tā kā darbība notiek vasarā, kad ir karsts, romāns rezultējas ar kvēlojošu, smeldzīgu kaisli.

Tagad, kad iznāk jau trešais no iecerētā gadalaiku cikla un uzrakstīti visi četri, varbūt varat pastāstīt, no kurienes atnāca tēli?

Pirmā bija ziemas grāmata "Ieputinātie", tās sižets atnāca pirmais. Par visu, kas pēc tam, ir grūti pateikt, kur bija sākums un kur gals, tā bija kā mežonīga lavīna. Es gan uzreiz zināju, ka tas būs gadalaiku cikls, būs ziemas, pavasara, vasaras, rudens romāns un arī četras sievietes, draudzenes, tas viss sastājās tādā redzamā kārtībā. Un katram romānam bija vēl kāds papildu impulss. Teiksim, pavasara romānam "Apreibinātie" – gāju pa ielu un veikala skatlogā ieraudzīju ļoti skaistus kuplus svārkus ar citroniem. Bija ceriņu laiks, Līvu, "Apreibināto" galveno varoni, es saucu par ceriņu meiteni, tur bija arī Dobeles ceriņu iespaids – un uzreiz, turpat uz ielas, man radās arī sižets, pirmie dialogi. 

Svarīgi visu atcerēties, tāpēc man somā vienmēr ir pierakstu lapiņas un pildspalva, bet tikpat labi varu pierakstīt arī telefonā, galvenais, lai neaizmirstas. 

Tāpat arī ar "Kvēlojošajiem" – bija skaidrs, ka tam jābūt ļoti kaislīgam attiecību stāstam, bet kā tieši Toms nokļuva šajā romānā, man tiešām grūti pateikt.

Jūs jau piebildāt, ka visas četras sievietes ir draudzenes, un laikam jau varu pateikt, ka arī pārējos romānos viņas visas šādā vai tādā veidā, skaļāk vai klusāk ievijas. Kurš no romānu cikla tēliem jums vistuvākais?

Nu, kad uzrakstīti visi četri romāni – vasaras romāns tūliņ iznāks, rudens romāns jau iesniegts manuskripta veidā –, laikam jāsaka, man vistuvākā ir rudens romāna meitene Sofija. Man pašai rudens ir vismīļākais gadalaiks, un arī viņa atveras, atplaukst tieši kopā ar rudens lapām. Bet 

man viņas visas ir mīļas un foršas, ar visām esmu domās aprunājusies, bijusi kopā dialogos un sižetos. 

Arī vasaras romāna galvenā varone ir skaista, kaislīga, zina, ko grib.

Romāna sākumā gan Maija šķiet ļoti saspringta. Tiem, kuri lasījuši "Ieputinātos", viņas attiecības ar Tomu nebūs pārsteigums, bet mani tiešām pārsteidza tas, ka tēvs gan ir iemācījis meitai visus lauku darbus, tomēr līdz galam viņai uzticējies nav, netic, ka viņa spēj vadīt saimniecību...

Kā jau rakstu romānā, tēvam saimniecība bija pats svarīgākais, darbs vienmēr pirmajā vietā, savu dzīvi viņš veltīja darbam, viss pārējais bija pakārtots. Maijas tēvs uzskatīja, ka sieviete nevar vadīt lauku saimniecību, un galu galā saveda kopā divus cilvēkus, par kuriem viņam šķita, ka kopā viņi to varēs darīt ideāli.

Jūs katrā romānā pieskaraties kādai profesijai – pirmajā bija galdniecība un īpatnējs tūrisms, otrajā – apkalpojošā sfēra, šeit savukārt esat ļoti precīzi aprakstījusi zemkopību. Vai pati arī protat braukt ar traktoru?

Nē, nē, to gan es nemāku (smejas). Bet, ja atgriežamies pie sākotnējās romānu idejas, ka ir četri gadalaiki, četras latviešu sievietes, tad ziemas romānā ir arī iespaidīgie Latgales meži, vasaras romānā – Latvijas maizes klēts Zemgale. Es pēc saknēm vienmēr būšu latgaliete, bet esmu ieprecējusies Zemgalē, tās ir manas mājas, un, 

kad mēs ar ģimeni braucam pa Zemgali, teiksim, pavasarī, kad zied rapsis vai stiepjas līdzeni lauki, gluži vai šķiet, ka tie tikuši mākslīgi apstrādāti, lai būtu tik plaši pārskatāmi.

Par traktoriem runājot – es daudz klausos un atceros, un, kad sāku rakstīt "Kvēlojošos", atminējos paziņu, kura kopā ar vīru iegādājās lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Viņi ar vīru sākumā tieši tā arī darīja – kad vajadzēja, kāpa traktorā, brauca un strādāja no rīta līdz vakaram. Iedomājos, ka Maija, reiz dzimusi lauku saimniecībā, arī to jau kopš bērnības prot darīt. Bet, runājot par kviešu apstrādes niansēm, – manā paziņu lokā ir lauksaimniecības konsultants, sarunās ar viņu radās zināšanas, kas ar kviešiem kurā brīdī ir jādara.

Pieminējāt, ka jums patīk visi gadalaiki, lai arī vismīļākais ir rudens. Kas jums katrā gadalaikā patīk visvairāk?

Ziemā tas ir lēni krītošais sniegs vakarā, kad ielas jau tukšas un tumšas, spīd tikai ielu laternas, kad eju un zem kājām gurkst sniegs. Šai sajūtai trūkst vārdu, tā ir vienkārši jāizjūt. Šoziem – varbūt kāds teiks, ka mums nepaveicās, bet es uzskatu, ka mums ļoti paveicās – 

piedzīvojām tās dienas ar 20 grādu salu. Mēs ar vīru arī tad gājām savu vakara aplīti, tas bija brīnišķīgi: sals kož vaigos, gaiss ir pilnīgi kā sastindzis, gaisā vēdī ziemas smarža.

Pavasarim tās ir tikko plaukušās lapas, kad gaisma atspīd svaigajā zaļumā, saulīte it kā virmo ap to, tad jau parādās zilsniedzītes, narcises, tulpes, ceriņu smarža un pirmais siltums, kas skar ādu, – to arī nevar sajaukt ne ar vienu citu gadalaiku.

Un vasara... Domājot par gadalaiku romāniem, vasaras romānā es redzēju labības lauku, ne gatavu, bet to brīdi, kad stiebri vēl zaļi, tu ej tam garām, un lauks kā zaļa jūra viļņojas tev pretī. Un tas brīdis pirms negaisa, kad satumst debesis, apklust putni un viss smaržo pēc negaisa.

Rudenī – atkal smaržas: smaržo migla, rudens āboli lapās, karsta ābolmaize, kanēlis.

Vai piekrītat Gunāram Priedem, ka smaržo arī sēnes? Vai lasāt sēnes?

Sēnes lasu, bet tā gan nav mana mīļākā nodarbe. Laikam ar to atšķiros no tipiskā latvieša – man ļoti patīk sēnes ēst, bet lasīt, meklēt, kur tās ir paslēpušās, gan nepatīk. Es tad labāk braucu pastaigāties pa mežu – lai tie, kam patīk, netraucēti lasa (smejas). Bet sēnes smaržo, protams, pat ļoti.

Vai katra romāna rakstīšana atšķīrās?

Savstarpējās attiecības starp galvenajiem varoņiem bija noteicošais, jo tie katrā romānā ļoti atšķīrās, un, protams, tie arī noteica izjūtu. 

Bet vienojošais bija tas, ka es visos romānos dzīvoju kopā ar saviem varoņiem – vienalga, ko tu dari, strādā vai atpūties, viņi ir turpat blakus. Lai gan kāda tur atpūta, kad jāraksta? 

Viņi visu laiku darbojās, runājās, un man nemitīgi bija jāmeklē lapas, kur pierakstīt dialogus. Un arī tagad viņi nekur prom neiet – manu romānu sievietes kā draudzenes ir palikušas ar mani kopā arī pēc tam, kad romāni uzrakstīti

Vai nav labi rakstniekam, kuram arī pieaugušā vecumā var būt iedomu draugi! Ko par jūsu nemitīgo saziņu ar tēliem saka ģimene?

Laikam viņi nemaz tā īsti nenojauš, jo visa darbība notiek klusībā, manā galvā. Mūsu ģimenē aug divi bērni, ir darbs un mājas dzīve, un, kad daru mājas darbus, tikmēr manī arī risinās romānu dialogi un veidojas sižets, tad vajadzīgs brīvais laiks, kura vienmēr trūkst, lai apsēstos un uzrakstītu. Un, 

kad ļoti daudz esmu sadomājusi un vairākas dienas nav bijis laika pierakstīt, tad reizēm rakstāmais domās ir samilzis tā, ka, apsēžoties pie datora, rakstāmais nenāk. 

Tikai pamazām viens vārds pēc otra, pirmais vārds, teikums, un tad jau sākas, tad atkal rakstīt ir viegli.

Vai varoņi nepretojās jūsu iecerētajai sižeta virzībai, varbūt kaut ko pielika klāt paši no sevis?

Klāt šo to pielika gan, reizēm arī parādīja, kā viņi gribētu darboties, bet nepretojās. Man ir paveicies, nekad nav nācies uzrakstīto lieliem gabaliem dzēst. Rakstīt bija viegli. Un tagad, kad šie četri romāni uzrakstīti, man ir liels gandarījums, jo esmu aprakstījusi Latviju visā tās dabas krāšņumā, 

katrā grāmatā iekodēts vēstījums lasītājiem par mūsu skaisto valsti, ceru, ka tie, kas lasa, šo vēstījumu arī izjūt, arī galveno varoņu attiecības ir kā vēstījums.

Kopā ar ģimeni daudz kur esat ceļojuši. Vai kaut kā atzīmējat vietas, kur esat bijuši, vai vienkārši atceraties?

Atceramies, un ir arī vietas, kurās bieži atgriežamies – viena tāda ir jūras krasts uz augšu no Engures līdz Kolkasragam, mums tur ir pat sava jūras vietiņa, kur tiešām bieži braucam. Reizēm piektdienu vakaros pat saprotamies bez vārdiem – kāpjam mašīnā un braucam uz savu jūras vietiņu. Un apbraukājuši tiešām esam visu Latviju, pabijuši visos novados. Nesen iegādājāmies grāmatu par simts pastaigu takām Latvijā, taču visu laiku aizmirstas to aiznest uz mašīnu, jau vairākkārt gadījies aizbraukt bez tās. Skaista mūsu zeme, ne ko pielikt, ne atņemt.