14 °C
Tas nenotiek bieži, bet reizēm arī teātrī parādās atvari. Ja mākslas pamatstraume ir gana dziļa un gultnes reljefs kaut kādu spēku ietekmē krasi maina savas aprises, plūsmā parādās nelielas mutuļojošas kustības, kas vienā brīdī var savienoties milzīgā virpulī un izveidot atvaru, kas spēj sevī ieraut visu apkārtesošo. Tā ir ļoti fascinējoša, bet savā ziņā arī visai bīstama parādība, jo, nonākot virpuļa epicentrā, cilvēks var tikt ierauts rotējošā piltuvē, no kuras ne katrs paša spēkiem pratīs tikt laukā.
Tieši šādu izrādi atvaru, kura parādīšanos lielā mērā ir noteikušas draudīgās "reljefa" izmaiņas reģionā pēdējos pāris gados, jaunā Rīgas teātra (JRT) jaunajā zālē šobrīd ir atvēris Alvis Hermanis, aicinot skatītājus ienirt tajā līdz savas spriestspējas robežām un iegūt teātrī sen neizbaudītu sajūtu pieredzi. Turklāt šo "publiskās iegremdēšanās" aktu režisors ir ietvēris klasiskā baleta estētikas izsmalcinātajās formās, kas apbur publiku ar graciozas aktierspēles paraugdemonstrējumiem un vienlaikus burvīgi parodē situāciju, kurā esam nonākuši.
Visam pamatā ir vienas mums kaimiņos mītošas nācijas apsēstība ar gadu simtos izlolotu "misijas apziņu" par tā saucamās krievu pasaules radīšanu jebkuriem līdzekļiem, kas paredz "nākamībā visas cilvēces atjaunotni un tās atdzimšanas varbūtību vienīgi ar krievisko domu, krievisko dievu un Kristu". Ideoloģija, kas taisnā virzienā ved uz despotismu, kuru nesenā pagātnē mēs jau izbaudījām uz savas ādas un kurš patlaban ir sasparojies šajā pasaules daļā šo ideoloģiju atjaunot, pārvēršot mazākās tautas nežēlīgi izdreijātās baleta figūriņās, kas, laimīgi sadevušās rokās, dejo mazo gulbīšu deju. Tas ir vairāk nekā bīstami, un, lai to beidzot nopietni sāktu apzināties komfortā, bailēs un savtīgās interesēs slīgstošā Rietumu demokrātijas daļa, pie kuras piederam arī mēs, Hermanis ir radījis izrādi ar šim laikam pielāgotu nesaudzīgi tiešu vēstījumu.
Rūpīgi izstudējis Dostojevska romānu "Idiots", pārlapojis viņa vēstules un biogrāfijas faktus, režisors no šodienas situācijā iecementētas pozīcijas ir izveidojis konceptuāli mērķtiecīgu kompozīciju ar nevainojamu izrādes struktūru, kas ļauj viņam apgalvot, ka "Dostojevskis ir krievu fašisma ciltstēvs". Spēcīgākais trumpis šādas tēzes mākslinieciskam pierādījumam ir apbrīnojami veiksmīgi sintezētais Dostojevska/Miškina tēls. Kaspara Znotiņa veikums šajā lomā ir fenomenāls. Padarīt kņazu Miškinu vienkārši nepievilcīgu uz skatuves vēl nebūtu nekāds dižais sasniegums, bet saglabāt dievcilvēka iezīmes zem smagās rakstnieka personību izgaimojošās nastas, pilnībā izdzēst šuves savienojuma vietās un saplūdināt to visu vienotā tēlā, kas precīzi iekļaujas no romāna atlasītajās sižeta ainās, izmainot to nozīmi režisoram vēlamā rakursā, ir talanta un aktiermeistarības augstākā pilotāža. No Vladimira Sorokina bildes aizgūtais personāža ārējais veidols ar visu savu kriminālo semiotiku organiskā savienojumā ar ķermeņa un psiholoģijas integrāciju, veido tik izteiksmīgu tēla kodolu, ka vienkāršam skatītājam tā nestais Hermaņa vēstījums liksies akmenī iekalts. Visi psihes mežģījumi, kurus aktieris izmanto sava dubulttēla skatuviskajās izpausmēs un patiesības halucinācijas, kas nosacīti izriet no sekošanas varoņa dvēseles kustībām, pilnībā atsedz krievu kultūras iekšējo loģiku ar visu tajā ieausto ciešanu kultu kā neatņemamu savas misijas sastāvdaļu. Lai kā mēs ar savu racionālo pieeju to censtos izskaidrot, tas ir un paliek noslēpums, kuram Dostojevskis savos darbos ir pietuvojies tik cieši, cik to atļauj uz trauslās ģenialitātes un ārprāta robežas eksistējošs prāts.
Kņaza ierašanās Pēterburgā, viesošanās pie ģenerāļa Jepančina, iepazīšanās ar Ļizavetu un viņas meitām tāpat kā pārējās romāna epizodes līdz liktenīgajam vakaram pie Nastasjas Fiļipovnas izrādē veido to riņķveida kustību, kas velk publiku atvarā vai noslēpuma dzīlēs. Iesaistīto tēlu uzvedības psiholoģiskās nianses, izlaistas caur stilistiskās stratēģijas optisko šķiedru, uz skatuves veido kaut ko līdzīgu analītiski parodiskām mizanscēnām, kas dod iespēju aktieriem virtuozā saspēlē ieskicēt savu personāžu dominējošās rakstura iezīmes un paspilgtināt tos krievu dvēseles motīvus, kas, režisora rūpīgi savīti, ved iestudējumu uz kulminācijas ainu.
Dostojevska/Miškina murgainais monologs, kura retorika pilnībā sakrīt ar šodienas krievu politologu vārdiem, veido tik asu teātra un skatītāja savstarpējās komunikācijas smaili, ka tā nekļūdīgi ieurbjas publikas uztverē. No tīri mākslinieciska skatpunkta neliela eksaltācijas pieklusināšana un runas plūdu īsināšana šeit pat nāktu pa labu, bet tas šoreiz nav svarīgi. Plastika, kustība, ritms kopā ar aktieru individuālajiem izteiksmes līdzekļiem izrādē veido neaizmirstamu tēlu galeriju, starp kuriem īpaši gribētos atzīmēt Baibas Brokas Ļizavetu Jepančinu un Andra Keiša ģenerāli Jepančinu. Protams, arī pārējie aktierdarbi izrādē ir teicami izslīpēti un perfekti atklāj to skatpunktu, no kura režisors tiecas uzlūkot Dostojevska varoņus.
Un nobeigumā vēl daži vārdi par melnā gulbja metaforu, kura profesionālas balerīnas iemiesotā izpildījumā tik skaisti pieliek punktu izrādei. Nenoliedzami tās asociatīvā jēga ir daudz sarežģītāka par programmiņā minēto un režisors to atbilstoši stilistikai izrādē izmanto savu domu konstelācijas atbalstam. Ņemot vērā, ka skatītāja uztveres vektora virzību vienlaikus nosaka prāts un jūtas, Hermanis ar nevainojamu māksliniecisko manipulāciju palīdzību izrādē aizved publiku līdz izvēlētajam secinājumam. Kā soctīklos izteicās mūsu prezidents Edgars Rinkēvičs: "Izcili!" Pilnībā pievienojos viņa vērtējumam, tikai nevaru atturēties no piebildes, ka vēstījumā ietvertais radikālisms var pavisam negaidīti ierindot Alvi Hermani tajā ļaužu pulciņā, kas Nīči un Vāgneru joprojām uzskata par vācu nacisma ciltstēviem.
Uzziņa
"Melnais gulbis", iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
- Režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece – Jana Čivžele, kustību konsultante – Zane Teikmane, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš.
- Lomās: Kaspars Znotiņš, Evelīna Priede, Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Inga Tropa, Jānis Grūtups vai Ivars Krasts, Agate Krista, Aminata Grieta Diarra, Ritvars Logins, Dāvids Pētersons, Sabīne Tīkmane, Toms Harjo.
- Nākamās izrādes: līdz 18. jūnijam izpārdotas.
