"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" – šāds nosaukums dots grāmatai par Jaunā Rīgas teātra (JRT) dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un 130 bildēs. Ar šo grāmatu teātris noslēdz savus "trimdas gadus" Miera ielā un atgriežas vēsturiskajās mājās Lāčplēša ielā.
Ir dziedošie aktieri, un ir rakstošie aktieri, kā to nupat pierādījuši astoņi JRT skatuves mākslinieki, nule klajā laistās grāmatas līdzautori. Vēl redzējumā par JRT dalījušies teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kuram stāsts par teātri ir arī stāsts par viņu pašu, teātra direktore Gundega Palma un teātra starptautisko attiecību koordinatore Elīna Adamaite.
Alvis Hermanis teic, ka šī grāmata ir skats uz Jauno Rīgas teātri no iekšpuses. Tāpēc viņš pats mēģināšot aprakstīt to, ko neviens cits nezina, – kā radās šis teātris.
Grāmata veidota kā kolāža ar daudzām fotogrāfijām no aktieru personiskā arhīva, kā arī Jāņa Deinata un Ginta Māldera attēliem no izrādēm. Grāmatai ir vēsturisks un arī smeldzīgs piesitiens. Jo sešpadsmit no pirmā atvēruma bildē redzamajiem cilvēkiem vairs nav mūsu vidū.
Lasītājam tiek piedāvāti īsāki un garāki stāsti. Visizvērstākais esot Vilim Daudziņam, bet kam visīsākais, lai katrs atklāj pats.
"Tas bija 1992. gads, kad uz soliņa Kronvalda parkā satikos ar Alvi Hermani. Un viņam bija ideja. Varu teikt, ka Alvis bija uzkritis kā no zila gaisa. Latvijas Televīzijā, kur toreiz strādāju, bija atsūtīta ziņa, lai atzvanu. Tā nu sēdējām uz nolupuša soliņa, un Alvis stāstīja par savu plānu taisīt izrādi. Jaunatnes teātra vietā tagad esot Jaunais Rīgas teātris un sakarīgs mākslinieciskais vadītājs Juris Rijnieks. Ar viņu viss jau esot sarunāts. Izrāde būšot pēc Stīvena Soderberga scenārija filmai "Sekss, meli un video". Iespējamais izrādes nosaukums "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās". Alvis arī pats tikko bija atgriezies Latvijā pēc vairāku gadu prombūtnes. Tas būšot jauns teātris, tāds, kāds šeit vēl nav redzēts."
Tas ir fragments no aktrises Elitas Kļaviņas atmiņām. "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" kļuva par Alvja Hermaņa pirmo iestudējumu uz Jaunā Rīgas teātra skatuves 1993. gada 20. janvārī.
Kā atklāja JRT teātrī visilgāk nostrādājusī aktrise Elita Kļaviņa, nekādi burtu (zīmju) vai tēmas ierobežojumi netika doti, katrs varēja rakstīt, par ko un kādā stilā vēlas. Līdzīgi kopdarbu raksturo arī aktrise Baiba Broka:
"Ja kāds grib gūt priekšstatu par Jauno Rīgas teātri, to var rast, tikai izlasot grāmatu kopumā.
Man patīk mūsu teātra brīvība, Alvis (Hermanis) nekontrolēja, kurš un par ko rakstīs, varējām atļauties absolūtu lidojumu katrs savas izpratnes un bezkaunības līmenī. Un katra rakstītais dod savu skatpunktu arī uz vienu un to pašu notikumu. Varbūt tieši tāpēc mums joprojām citam ar citu ir interesanti."