9.3 °C
Laiks pārlasīt Albertu Belu. Tā vismaz uzskata Nacionālais teātris, kura jauno teātra sezonu aizsāka iestudējums "Cilvēki laivās".
Alberta Bela 1987. gadā iznākušais romāns stāsta par kuršiem, kuri ik pa brīdim atceras brīvestības laikus, kad viņu senči siroja pa piekrasti, iedvešot bailes citām tautām. Taču šos lepnuma uzplaiksnījumus atkal noslāpē vēdera pildīšanai nepieciešamu, smagu darbu gūzma. Arī par tiem kuršiem, kuri, kādu amatu apguvuši un pie drusku lielākas rocības tikuši, mudina bērnu pārcelties uz vāciskajiem Karalaučiem. Par baronesi, kura piekususi vilkt varas nastu, šos nejēgas pamācot un pārmācot. Par mācītāju, kurš šai plikajā vietā kā Ibsena Brants gaida Dieva brīnumu. Un ideālistu skolotāju, kurš ir atklājis, kā apturēt kāpas, kas pēc koku izciršanas sākušas klejot. Romāna notikumi norisinās brīdī, kad pienācis laiks kopējai rīcībai un izvēlei – Sventes kāpa draud apbērt ciemu.
Alberta Bela romāna dramatizējumu veidojusi Lelde Stumbre. Režisore Inese Mičule jau pierādījusi savu spēku strādāt ar lielajiem tekstiem, iestudējot Raini un Aspaziju. Valoda ir viens no Ineses Mičules iestudējumu stūrakmeņiem. Režisori nereti tiecas literatūras klasikas tekstus mūsdienīgot, atrast tajos cilvēcisku motivāciju un ikdienišķu darbību, taču Inese Mičule savos iestudējumos iet pretēju ceļu. Izcila literāra teksta valoda ir tā, kas teātra skatītāju pārceļ citā domāšanas mērogā, un arī Alberta Bela valoda ir krāšņa – tajā ir seni vārdi, vēstures līdzības, laikus savienojoši simboli. Šajā valodā ir it kā jāieiet iekšā, tāpēc Inese Mičule mērķtiecīgi izrādē uzbūvē kādu pārlaicīgu telpu, kurā rakstnieka valodu izdzīvot. Nacionālā teātra izrādē "Cilvēki laivās" tas šoreiz izdevies diezgan burtiskā nozīmē, un te jāsaka atzinības vārdi scenogrāfam Gintam Sippo, kurš radījis universālu salokāmu plakni, kas var pārtapt gan kāpā, gan laivā, gan baznīcas sienā. Tāpat atzinības vārdi Oskara Pauliņa gaismām un Riharda Zaļupes mūzikai.
No priekšmetiem un konkrētības atbrīvotajā telpā katrs aktiera vārds, žests vai darbība noskan sevišķi skaļi. Lielisks, lai gan aktiera jau agrāk spēlēts tēls, ir Ulda Anžes skolotājs Kuronis. Spridzina Daces Bonātes nešpetnā Baronese. Vienā no galvenajām lomām mums ir iespēja iepazīt jauno aktrisi Agati Mariju Bukšu. Atmiņā paliekošas ir vārnu kodējas, aktrišu trio Maija Doveika, Sanita Paula, Līga Zeļģe. Sievas itin kā saplūst ar smilti un smilgām, bet tikpat sīksti ir iesakņojušās savā zemē.
Jau 1987. gadā, kad iznāca romāns "Cilvēki laivās", bija skaidrs, ka Alberts Bels rakstījis ne jau par kuršiem. Izrādes programmiņa ir teju politisks manifests, kas citē gan sociālo tīklu saraksti, kur notiek cepšanās, ka tie jaunie buldurē tikai angliski, gan Agitas Dragunas poēma – asara par likvidētā bibliotēkā makulatūrai nolemtām grāmatām. No vienas puses, apsveicama ir Nacionālā teātra iesaistīšanās šī brīža aktuālo tēmu apspriešanā. Taču man šķiet, ka Alberta Bela romāns ir mērogos vērienīgāks par kādas nācijas dabisko vēlmi izdzīvot un turpināties, un Inesei Mičulei savā iestudējumā šo mērogu ir izdevies saglabāt.
Lai kā mums paštaisni gribētos, vēstures mērķis nav kuršu, prūšu vai latviešu tautas izdzīvošana un valodas saglabāšana. Mācītājs, baronese, pie turības tikušais zemnieks – viņiem katram ir sava, pat ļoti pamatota taisnība, un izrādē "Cilvēki laivās" katra no tām parādīta cilvēciski saprotami. Romānā atspoguļotajā 19. gadsimta vidū kurši nevar pārspēt kaimiņos mītošās tautas ne ar savu skaitu, ne izglītību, ne varas vai mantas resursiem. Un tieši tāpēc apbrīnu pelna tie asni, kas dīgst ikreiz, kad esam kuršu patībai vai latvietībai jau nosvinējuši bēres. Arī šīs izrādes noslēgumā uzzinām, ka kuršu pēcteči turpina dzīvot šai zemē un iet zvejā, jo viņu mātes, niknās vārnu kodējas, ir ieķērušās savā zemē kā smilgas, kā smilts, kā sāls. Atmodas gados vienoties izdevās arī latviešiem.
Izrāde ir gandrīz nepanesami lēna, sajūta, ka uz skatuves notiekošais nāk virsū, spiež un iesūcas asinīs. Priecīgā maz, Sventes kāpa nāk virsū, un tas tik ļoti sasaucas ar šī brīža pasaules izjūtu un ziņu izlaidumos redzēto. Un tomēr pēc izrādes "Cilvēki laivās" sajūta bija tāda, kā dievvārdus būtu noklausījusies. Alberta Bela romāns Ineses Mičules režijā īsti vietā un laikā atgādināja par ikdienas izvēļu nozīmību.
Uzziņa
Alberts Bels, "Cilvēki laivās", iestudējums Nacionālajā teātrī
- Režisore Inese Mičule, dramatizējuma autore Lelde Stumbre, scenogrāfs Gints Sippo, scenogrāfa asistents Ivars Veinbergs, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, horeogrāfe Liene Grava, komponists Rihards Zaļupe, video mākslinieks Toms Zeļģis, producents Rihards Gāle.
- Lomās: Uldis Anže, Agate Marija Bukša, Normunds Laizāns, Raimonds Celms, Gundars Grasbergs, Marija Bērziņa, Egils Melbārdis, Dace Bonāte, Maija Doveika, Līga Zeļģe, Sanita Paula, Ivars Kļavinskis, Romāns Bargais, Mārtiņš Brūveris.
- Nākamās izrādes: 2., 16. oktobrī.
