Overcast 15.1 °C
C. 19.09
Muntis, Verners
SEKO MUMS
Reklāma
Inese Mičule: "Kopumā ņemot, katram cilvēkam ir savs garīgais izaugsmes ceļš, un vienmēr tas nav visiem viens."
Inese Mičule: "Kopumā ņemot, katram cilvēkam ir savs garīgais izaugsmes ceļš, un vienmēr tas nav visiem viens."
Foto: Matīss Markovskis

12. septembrī pirmizrādi piedzīvo pirmais šīs sezonas Latvijas Nacionālā teātra iestudējums – viedā rakstnieka Alberta Bela pirms teju 40 gadiem rakstītā romāna "Cilvēki laivās" dramatizējums. "Kā izdzīvot mazai tautai starp lielām tautām, ja mūsos cīnās seni aizspriedumi ar modernu māņticību, racionāli priekšlikumi ar iracionālām aizdomām, personiskā labklājība ar nolemtību trūkumam? Vai ir iespējama vienošanās konkrētiem darbiem, ja katram sava taisnība šķiet vienīgā pareizā?"

Reklāma

"Cilvēki laivās" stāsta par kuršiem, kuri reiz apdzīvojuši Kuršu mari un ko vārda tiešā nozīmē aprijusi Sventes kāpa, bet netiešā – blakus dzīvojošie, bagātākie un izglītotākie prūši. Romāns tiek uzskatīts par vienu no jaudīgākajiem darbiem latviešu literatūrā, kā arī pārtulkots daudzās valodās.

"Kultūrzīmes" sarunai par latviešiem mūsdienās, par mūsu spēku aicināja izrādes režisori Inesi Mičuli. Patiesībā šī saruna bija pagājušā gada sarunas turpinājums, toreiz "Kultūrzīmes" ar režisori runāja par viņas iestudēto Raiņa lugu "Jāzeps un viņa brāļi" Valmieras teātrī un Inese Mičule uzsvēra, ka izrādes pamatuzdevums ir ar Raiņa darbu iziet sava veida tikumisko pašattīrīšanos – sabiedrības un individuālo: "vēstīt, ka Dieva griba ir, lai cilvēki spētu augt savā garīgumā un spējā piedot". Par augšanu un garīgumu runājām arī tagad.

Nacionālā teātra iestudējums – viedā rakstnieka Alberta Bela pirms teju 40 gadiem rakstītā romāna "Cilvēki laivās".

Romānā "Cilvēki laivās" paustā vēsts par asimilēšanos būtiska arī mūsdienās, turklāt nav runa vien jau par mazo latviešu tautu, bet arī daudzām citām.

Ikvienam būtiska pieredze. Es, piemēram, "Cilvēkus laivās" izlasīju 14 gadu vecumā, toreiz par pasaules kārtību man trūka tās pieredzes, kāda tā ir šobrīd, toreiz bija vien pusaudža pieredze. Vecāks skatītājs spēs apjaust arī dziļos slāņus – par tautas saglabāšanos, par kultūras saglabāšanos, jaunam cilvēkam jau prātā dažādas citādas lietas šeit un tagad. Tikai ar dzīves viedumu un pieredzes uzkrāšanu paplašinās horizonts, tāpēc katrs skatītājs izrādi vērtēs pēc savas pieredzes amplitūdas; aizdomāsies par bērnu laišanu skolā šeit, nevis ārzemēs, varbūt kāds cits sāks vairāk pirkt grāmatas latviešu valodā, vēl cits kādā izšķirošā mirklī pieņems lēmumu atkal iziet ielās un sadoties rokās gluži kā "Baltijas ceļā". Mums, latviešiem, šie izšķirošie mirkļi pieņemt lēmumus pienāk negaidot. Esmu jau agrāk uzsvērusi, ka 1918. gadā un "Baltijas ceļā" mūsu nācija varēja vienoties gribai, diemžēl 1940. gadā vadonis pateica, ka paliekam savās vietās, un ienāca tanki, tauta savā gribā nespēja vienoties un sākās jukas, katrs diemžēl veidoja savu ceļu. Par kopumu starp mums brīžiem ir ļoti grūti runāt, jo tauta un nācija ir mainīgi lielumi; ir mirkļi, kad esam vienoti, ir mirkļi, kad esam šķelti.

Šobrīd teju par ikvienu jautājumu esam apbrīnojami saskaldīti…

Vērtības ir jāatgādina ik mirkli, jāatgādina nepalaist iespēju palikt brīviem. Neielaist savā kultūrā svešo tik dziļi, lai pazaudētu savējo.

Mēs jau visi neesam vienādi, daļa, piemēram, cenšas ievērot tikumiskos dzīves pavedienus, daļa savukārt samierinās ar dzīves nežēlīgo īstenību un to apzinās. Iespējams, ka tai sabiedrības daļai, kas ir ap mani, piemīt šis skumjais optimisms. Mēs apzināmies, saskaņojamies ar esošo īstenību, vai tā ir rūgta vai salda. Liekas, latvieši tomēr tic tam labajam, vienmēr bijuši stipri un izturēs. Izturēs arī šī laika nestās grūtības.

Kā jūs kā latviešu režisore jūtaties šajā 2024. gada vasarā?

Es strādāju Latvijā, strādāju savā dzimtajā valodā. Lasot un zinot vēsturi, kādā bija spiestas strādāt un dzīvot paaudzes pirms manis, tai skaitā arī daļa no maniem pedagogiem, teikšu tā – šobrīd mūsu zemei ir laimīgs un labs laiks. Līdz brīdim, kad Ukrainā sākās karš, bija tāda teju utopiska doma, ka mana paaudze, manu bērnu paaudze izdzīvos bez kara. Man vienmēr bijis ļoti bail no kara, to sevī esmu iesūkusi jau no vecmāmiņu stāstiem, bailes no kara zemapziņā mīt arī no vecvecmāmiņu un senāka gājuma. Kā mazs bērns atceros sevi lūdzamies, kaut nu nekad nebūtu karš… Tagad mana paaudze dzīvo karam blakus.

Reklāma
Reklāma

Kā latviešu režisore jūtos labi, bet kā cilvēks esmu skumja, jo pasaules kārtība nemainās, vara to nospiež un iet pāri cilvēciskajam.

Cik daudz radošs cilvēks spēj darīt šādos laikos, cik daudz ir viņa pienākums darīt?

Ļoti daudzi no maniem kolēģiem un kursabiedriem, piemēram, veido sociāli politiskas izrādes ar spēcīgiem zemtekstiem. Liekas, ikkatram no radošajiem cilvēkiem ir tāds kā savs iekšējais uzdevums, radars, kurš strādā noteiktā virzienā. Arī es jūtos atbildīga par to, ko palaižu kosmosā, kas paliek pēc manis. Es darbu daru ar vēlmi cilvēkiem palīdzēt garīgi augt un attīstīties, nestagnēt, neieslīgt stagnatīvā domāšanā. Šī vēlme sevī ietver izglītošanos un savas garīgās izaugsmes veicināšanu. Tā es savu darbu saprotu un tā esmu uzņēmusies, jēgu manam darbam jūtu tāpēc, lai pēc katras izrādes cilvēkus mudinātu domāt par procesiem, kas ir ap viņiem, turklāt ne vien ap paša mikropasauli, bet arī pasaulē kā lielumā. Pasaulē kā visumā, domāt, kādas pēdas paliek pēc katra no mums, pēc katra cilvēka.

Brīžiem gan saskaitīts, ka uz teātriem iet maza daļa mūsu līdzcilvēku, turklāt pat plašajos Dziesmu svētkos piedalās un tos skatās salīdzinoši maza iedzīvotāju daļa. Kā nokļūt līdz pārējiem?

Es šai jautājumā nebūšu tik pesimistiska. Tiesa, piekrītu, ka skaitliski uz teātriem neiet liela daļa, bet esmu nonākusi līdz secinājumam, ka visiem visu nevajag. Piemēram, domājot par kādu, kurš dažādās sfērās nodarbojas ar labdarību, vēl kādu, kurš jau vairākus gadus dzīvo, atbalstot Ukrainu, vedot uz turieni nepieciešamās lietas… Pa kuru laiku viņiem iet uz teātri? Viņiem ir daudz kas svarīgāks. Tāpat mediķi, kuri strādā bez apstājas, viņiem fiziski nav laika, viņi savu misiju un pienākumu jūt kaut kur citur. Līdz ar to priecīgiem un pateicīgiem jābūt tiem, kuriem ir laiks iet uz teātri, kuriem ir iespēja. Turklāt teātra biļetes ir dārgas, zinu, cik ārkārtīgi pateicīgs saviem skatītājiem, kuri nāk uz teātri, to mīl un atbalsta, ir Valmieras un ikviens cits teātris.

Kopumā ņemot, katram cilvēkam ir savs garīgais izaugsmes ceļš, un vienmēr tas nav visiem viens. Viens savu spēku un izaugsmes avotu atrod teātrī, citam tā ir ceļošana, vēl citam labdarība, vēl ir daudz citu līdzcietības izrādīšanas veidu. Garīgais ceļš sasniedzams dažādos veidos, tiesa, ir skumji, jo garīgums var arī beigties, un par prioritāti kļūt patērētāju kults, patērētāju vajadzības. Par to būtu jāuztraucas, bet, manuprāt, jebkurš izglītots un garīgo vērtību meklējumus alkstošs cilvēks vienmēr gribēs garīgi augt, un nav tik būtiski, caur kādu radošuma izpausmi vai darbošanos tas notiek.

Tā tas notiktu ideālajā pasaulē, turklāt pirms kara likās, ka cilvēks tiešām aug un kļūst garīgi labāks, bet karš parādījis, ka tumsības spēks ir ietekmīgs, Krievijas pusē netrūkst karotāju arī ar augstāko izglītību.

Toreiz, kad Valmieras teātrī iestudējām "Jāzepu un viņa brāļus", runājām, kas noveda pie tā, ka Otrajā pasaules karā Vācijas izglītotie un augstdzimušie jaunieši, kas turklāt garīguma izpausmes sfērā bija apveltīti ar teju visu labo, gāja dedzināt un sist logus ebreju mājām… Kas viņus veicināja šim ļaunumam? Mana atbilde ir, ka, katram pārkāpjot personīgu robežu, ļaunums vairs netiek sodīts. Ja man par to nekas nebūs, eju un daru. Cilvēkā ļoti daudz nosaka bailes – ja ir bail, viņš neiet zagt, ja viņam ir bail, ka par otra nogalināšanu sodīs, viņš to nedarīs. Tiklīdz šis mehānisms tiek sabojāts, cilvēks kļūst ļauns, gluži kā to tagad parāda Krievijā iedotā beznosacījumu vara. Tomēr, pat ja varas mehānisms visiem karavīriem dod ilūziju, ka viņi netiks sodīti, vienalga nāks atmaksas diena un rēķini tiks pieprasīti agrāk vai vēlāk. Patiesībā nekas nepaliek bez soda, jo grēks jau guļ durvju priekšā, katra izvēle ir to paņemt vai tam paiet garām.

Kāds mehānisms nostrādā, ka otram var atņemt dzīvību? Visticamāk, tas ir tāpēc, ka nav baiļu. Tāda veida kroplīga vara pasaulē jau ir pastāvējusi vienmēr, vara var dot, bet tā arī ļoti daudz atņem, visupirmāk – cilvēcību.

Dzīvnieks otru nogalinās tad, ja būs apdraudēts vai arī nepieciešama barība…

Dzīvniekā nav atskaites punkta, viņā ir bailes, bet ja cilvēks paliek par dzīvnieku… Merkantili iemesli otru iznīcināt piemīt tikai cilvēkam – atņemt cita zemi, cita māju, cita sievu, cita dzīvību.

Domāšanu un apgaismību attīsta izglītība, iedod domāšanu, ka cilvēku vada ne vien bailes un sods, bet morāle, sirdsapziņa. Citam tas piemīt arī bez augstām skolām un izlasītām grāmatām, citam pat ar augstām skolām nepietiek; ir sirdsapziņa, ar kuru piedzimst, ir sirdsapziņa, ar kuru izaug.

Latvieša morāles pamatam ir gan tautasdziesmas, gan Alberta Bela "Cilvēki laivās"...

Tieši tā. Turklāt ļoti labi, ka turpinās Dziesmu svētku tradīcija, tajos jaunie prāti gūst veco atziņu, vecie prāti gūst apstiprinājumu viedumam. Tas nekas, ka svētkos nepiedalās visi, kaut kādā ziņā tādējādi atkrīt liekais, tas, kas visiem mēdz būt kopējs, var kļūt arī viduvējs.

Savukārt teātris ir garīgā barība, tur vieta gan atpūtai, gan arī tādām izrādēm, kāda solās būt "Cilvēki laivās" – tur būs jādomā. Tur neko nemēģinās pārdot vai uzpirkt, tā būs izrāde, kurā būs jāklausās un jādomā.

Aptauja

Kāds ir jūsu biežākais LASI.LV apmeklējuma laiks?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma