7 °C
Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" turpina koncertsezonu – ar labi zināmiem vai arī Latvijā vēl nebijušiem domubiedriem.
Pirmā no šīm programmām dienu pēc uzstāšanās Ventspilī skanēja Rīgā Lielajā ģildē, kur 2024. gada 23. martā pie diriģenta pults stājās Aivis Greters, bet kā solists bija uzaicināts franču flautists Vensāns Likā. Turpretī otra programma noritēja 29. martā Rīgas Domā ar Latvijas Radio kori, tostarp atsevišķi izceltiem solistiem – Noru Kalniņu un Vitāliju Stankeviču, ar ērģelnieku Aigaru Reini un diriģentu Sigvardu Kļavu. Un, abstrahējoties no jautājuma, kādēļ tieši Lielajā Piektdienā jārīko vismaz trīs lieli koncerti Rīgā un vēl pāris ārpus galvaspilsētas (kas, starp citu, arī no reliģiskā viedokļa nav īsti pareizi), jāteic, ka arī 29. marta priekšnesums saistīja ar spilgtu un pārdomātu dramaturģisko veidolu. Un publika, neraugoties uz šādu kultūras pasākumu intensitāti, vienalga piepildīja Rīgas Doma plašumus – līdz ar to jāsecina, ka tas cilvēkiem ir vajadzīgs.
Klausītāju, kā jau parasti, netrūka arī "Sinfonietta Rīga" koncertā Lielajā ģildē. Un viņu uzticība pirmām kārtām tika atalgota no iepriekšminētā dramaturģiskā aspekta – Jēkaba Jančevska jaundarbs "Trīs Bēthovena citāti" programmas sākumā veidoja dialogu ar Ludviga van Bēthovena Trešo jeb Heroisko simfoniju, bet pa vidu – Volfganga Amadeja Mocarta Otrais koncerts flautai un orķestrim; tātad šeit bija gan latviešu komponista opusa pirmatskaņojums, gan atgādinājums par klasiskām vērtībām, un Mocarta partitūra, bez šaubām, iezīmēja vēl papildu kontrastu – kā Bēthovena stilam un vēstījumam, tā Jančevska skaņurakstam. Tiktāl teorijā viss būtu pareizi, taču reālā koncertprakse ieviesa savas korekcijas.
Uzreiz pievēršoties koncerta otrajai daļai, atklāti jāraksta, ka Bēthovena Heroiskās simfonijas lasījums nekādi nav uzskatāms par interpretācijas veiksmi. Un tas salīdzināms ar Aivja Gretera neseno priekšnesumu pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults, tostarp Dvoržāka Sestās simfonijas atskaņojumu – ja aiz solista, it īpaši spoža, patstāvīga mākslinieka vēl var paslēpties, ja publikas iepriekš nedzirdētā mūzikā vēl kaut cik pasargā uzmanīga ielūkošanās partitūras nošurakstā, tad klasiskā simfonijā viss ir kā uz delnas. Lai īstenotu pārliecinošu Heroiskās simfonijas interpretāciju, ar kordiriģenta spējām vien nepietiek, jābūt arī prasmei pārredzēt simfoniskā orķestra apjomu, harmoniskās vertikāles un polifonisko dziļumu, un šo īpašību pietrūka. Vēlreiz – ar emocionāliem afektiem vien nepietiek, un, lai gan orķestris rūpīgi sekoja diriģenta norādēm, simfonijas satura atklāsme neizvērtās diez ko iedvesmojoša. Un te, protams, vēl paliek jautājums – kādēļ kamerorķestrim vispār jāuzņemas tieši Heroiskās simfonijas monumentālais slogs?
Citādi – ar Mocarta Otro flautas koncertu. Orķestra pavadījums un diriģenta attieksme piešķīra papildu siltumu Mocarta opusa liriskajām un spriegajām intonācijām, līdz ar to solista uzstāšanos varēja klausīties ar īpašu prieku. Un Vensāna Likā priekšnesums bija interpretācijas meistardarbs, kur brīvi plūstošs, skanošs un dziedošs flautas tonis, personisks redzējums un spēles virtuozitāte raisīja vēlmi franču mākslinieku dzirdēt atkal – ja ne Pulenka un Hindemita mūzikā, tad vismaz Mocarta Pirmajā koncertā flautai un orķestrim.
Visbeidzot Jēkaba Jančevska cikla "Trīs Bēthovena citāti" pirmatskaņojumu noteikti būtu vērts salīdzināt ar citu diriģentu interpretācijām, tādējādi uzzinot, ko viņi izceltu opusa faktūrās un tembru sabalsojumos, kurus "Sinfonietta Rīga" mūziķi jau pašā sākumā iedzīvināja kolorīti. Taisnība, komponists orķestrim bija pretimnākošs, jo jaundarba instrumentācija pievērsa uzmanību gan ar detaļu, gan kopainas izteiksmīgumu. Tomēr galvenā vērtība te bija un palika opusa kontrastainais un trauksmainais saturs, kur darba apakšvirsrakstu ("Rezignācija. Cik bēdīgs glābiņš", "Dzīvot tikai ar Tevi. Vai arī vispār nedzīvošu" un "Grābšu likteni aiz rīkles") reālais atspoguļojums vēstīja ne tikai par Bēthovena personību, bet arī par paša Jančevska daiļrades individualitāti.
Šai ziņā 29. martā četrās Fēliksa Mendelsona kantātēs ("Ak, galva pilna asinīm un brūcēm", "Kristu, Dieva jērs", "Tas, kurš ļauj valdīt labajam Kungam" un "Dodi mums mieru") ietvertie citāti kā luterāņu sakrālās mūzikas zīmes bija daudz uzskatāmāki, savukārt klasiķa radīto emociju spektru Sigvarda Kļavas vadītais koris un kamerorķestris kopā ar abiem solistiem atainoja gan liriskā trauslumā un harmoniskā piepildījumā, gan sāpīgā intensitātē. Par lielāko jaunatklāsmi šajā koncertā kļuva četras daļas no Marsela Diprē cikla "Ciešanu ceļa stacijas", kas daudz vairāk līdzinājās Mesiāna un citu modernistu ekspresijai nekā komponista gados vecāko laikabiedru – Turnemīra, Vidora, Vjerna – daiļrades paraugiem. Ērģelnieks Aigars Reinis neapšaubāmi spētu šo ciklu atskaņot pilnībā, un vismaz Lieldienu nedēļā tas arī būtu īsti piemērots klausītāju uztverei.
Vēl pirms ērģelnieka pievēršanās mūzikas pašām traģiskākajām norisēm – Paskāla Disapēna a cappella kordarbs "Mirušo ēnas", bet tad, kad "Ciešanu ceļa stacijas" bija galā, pirms vispārinājuma ar Mendelsona kantāti "Dodi mums mieru" – nāca daudznozīmīgs pavērsiens Mārtiņa Viļuma partitūras "Laiks mirguļo" skaņurakstā. Šajā kontekstā akcentējot mūzikas izklāstā tikai teorētiski uztveramās norādes uz Pola Valerī un Rainera Marijas Rilkes dzejā pausto elēģiskumu, cilvēka mirstīguma apceri un dvēseles nemirstības apsolījumu, pēc Disapēna opusa dramatisko ainu statisma tieši latviešu komponista skaņdarba lasījums uzrunāja ar dziedājuma plūsmu, ar tēlu izgaismojumiem. Un tas savukārt atgādināja, ka "Sinfonietta Rīga" kamersimfoniju ciklam 2012. gadā rakstītā Mārtiņa Viļuma partitūra "Tvyjōraan" laikam gan dzirdēta tikai divreiz – abos gadījumos Normunda Šnē vadībā. Nu būtu pienācis laiks arī Andra Nelsona, Olari Eltsa un Tarmo Peltokoski interpretācijām.
PUBLICITĀTES FOTO
Parīzes Filharmonijas pirmā flautista Vensāna Likā priekšnesums, atskaņojot Mocarta skaņdarbus, bija interpretācijas meistardarbs.
