Bēthovenu dēvē par pēdējo titānu no “vīniešu klasiķiem”. Viņš radījis 240 muzikālos sacerējumus, no kuriem deviņas ir pabeigtas simfonijas, pieci klavierkoncerti, 18 skaņdarbi stīgu kvartetam, kā arī viena pabeigta opera “Fidelio”. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka Bēthovens praktiski no jauna izgudrojis simfonijas žanru, piemēram, savā Devītajā simfonijā izmantojot kori, ko pirms viņa neviens komponists vēl nebija darījis. Taču kā cilvēks viņš bija... protams, neviennozīmīgi un dažādi vērtējams. Bet katrā ziņā ģēnijs.

Raduraksti

Ludvigs van Bēthovens dzimis Bonnā 1770. gadā Ķelnes kūrfirsta–arhibīskapa rezidencē. Var piebilst, ka Ķelnes kūrfirste ietilpa Svētās Romas impērijā kā sastāvdaļa tā dēvētajā Vācu nācijā, kas bija konfederatīva valsts ar galvaspilsētu Vīnē un kas vēlāk sabruka, sadaloties Vācijas un Austrijas impērijās.

Šīs muzikālās dinastijas pamatlicējs bija komponista vectēvs Lodeviks van Bēthovens (1712–1773), flāmu mūziķis (bass), kurš mūža nogalē ieņēma galma kapelmeistara amatu. Viņa vienīgais bērns bija dēls Johans van Bēthovens (1740–1792), kurš kļuva par tēvu vēlāk ievērojamajam komponistam, kurš savukārt nodēvēts par godu vectēvam. Johans arī kalpoja kapelā kā vokālists (tenors), kā arī piepelnījās, pasniedzot mācībstundas vijoles un klavīru spēlē.

1767. gadā Johans apprecējās ar Mariju Magdalēnu Keverihu (1748–1787), kura bija Trīras arhibīskapa rezidences Koblencā galma šefpavāra meita. Pēc trim gadiem viņiem piedzima otrais dēls Ludvigs van Bēthovens, kuru atbilstoši katoļu tradīcijai kristīja 1770. gada 17. decembrī, tāpēc pieņemts uzskatīt, ka viņa dzimšanas diena ir 16. decembris, lai gan pilnībā drošu ziņu par to nav. Vien zināms, ka tajos laikos jaundzimušos parasti pakļāva kristīšanai nākamajā dienā pēc piedzimšanas, kā arī daudzviet esot vēstīts, ka gan Bēthovena tuvinieki, gan viens no viņa skolotājiem Johans Albrehtsbergers viņa dzimšanas dienu atzīmējuši tieši 16. decembrī.