13 °C
"Šobrīd rakstu intuitīvi – kad atnāk dzejoļa ideja, tad sajūtu, kādā ritmā gribētu, lai tas skan," teic rakstniece Džena Andersone.
Džena Andersone ir korupcijas lietu prokurore un izcila rakstniece. Latviešu literatūrā ienāca nesen, bet spoži. Pirmais stāstu krājums "Dadži" (2021, "Zvaigzne ABC") bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA) kā labākā debija, bet rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas "Krasta ļaudis 2022" ceremonijā "Dadžu" autore saņēma pateicību par ieguldījumu latviešu literatūrā. Pēc gada sekoja stāstu krājums "Sainis", vēl pēc gada – "Krīta apļi", kas "LALIGABA 2024" bija nominēts kategorijā "Labākais prozas darbs". Izdevniecībā iesniegts Dženas pirmais romāns – psiholoģiska spriedzes drāma ar krimināliem elementiem, bet pašlaik rakstnieces lielā mīlestība ir dzeja.
– Lasītāji tevi iepazina kā lielisku stāstu autori, ceļā uz izdošanu ir pirmais romāns, un nu izrādās – mācies un raksti arī dzeju! Eksperiments vai sava īstā žanra meklējumi?
Dž. Andersone: – Šobrīd rakstu intuitīvi – kad atnāk dzejoļa ideja, tad sajūtu, kādā ritmā gribētu, lai tas skan. Atliek vien tam sekot un pierakstīt. Droši vien tas ir nebeidzams ceļš, kura jēga ir pašā ceļā, gluži tāpat kā dzejas jēga ir pašā dzejas radīšanas procesā.
– Kādas ir tavas pārsteidzošākās atklāsmes par dzeju, kopš sāki to apgūt Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā? Bet varbūt tās bija atklāsmes par pasauli, sabiedrību?
– Viena no atklāsmēm, ka dzeju var rakstīt faktiski par pilnīgi visu, nav nekādu ierobežojumu, visi agrākie priekšstati vairs nav spēkā. Otra atklāsme, ka mūsdienās dzeju diemžēl lasa daudz mazāk cilvēku nekā agrāk. Taču es lieku cerības uz mūsu literatūras skolotājām, kuru spēkos būtu iepotēt bērniem mīlestību pret dzeju.
– Vai esi izlasījusi visus LALIGABAS nominantus dzejā un prozā? Ar kuru dzejas krājumu juti vistuvākās attiecības (saikni)?
– Jā, esmu izlasījusi visus nominantus dzejā un gandrīz visus prozā. No dzejas lasu faktiski visu, kas pie mums Latvijā tiek izdots. Vistuvāko saikni vienmēr esmu izjutusi ar Ilmāra Šlāpina dzeju. Šogad nominētajā krājumā "never" ir dziļums, viedums, miers, ironija un tādā īpašā frekvencē skanošs klusums, kas norezonē un aizkustina visdziļākos pazemes ūdeņus manī.
– Lasot tavus darbus, nevar nejust, ka tev sāp. Kas tev sāp?
– Sāp tas, par ko visiem šobrīd sāp sirds – par notiekošo karu. Pasaulē ir ienācis ļaunums, kas izēd mūsu dvēseles. Sāp vienaldzība pret dabu, dzīvo radību – cilvēkiem, dzīvniekiem. Sāp arī tas, kā šobrīd mūsu valsts dreifē kā tāds kuģis bez apkalpes, bez plāna, bez mērķa. Viss tiek slēgts un likvidēts – bibliotēkas, skolas, pasta nodaļas. Cilvēkam valsts mašinērijas acīs nav vērtības. Valdība pat nevar tautai normāli paskaidrot, kāpēc tā vai cita skola vai bibliotēka būtu jāslēdz, ir tikai nekonkrēti plāni bez jebkādiem aprēķiniem un pamatojuma, haotiska, nekonsekventa rīcība. Valda nesaimnieciskums un bezatbildība visos valsts pārvaldes līmeņos.
DZEJAS ABC
Guna Roze, rakstniece: "Tāpat kā prozā, arī dzejā Dženas Andersones talants ir sīkā, it kā nenozīmīgā detaļā ieraudzīt vairāk nekā stāstu un pat romānu. Dženas dzejoļi ir kā Fellīni filmas – ikdienišķums uzšķērsts it kā visgarlaicīgākajā rakursā (tur taču nekā nav!). Taču, KĀ tas ir nofilmēts, montēts, ieskaņots – tas ir ko vērts!"
***
balodis knābāja putekļu drumstalas krikumos trāpījās grauds septiņos vakarā maksimas veikalā skenēju nomaļos plauktus trāpījās nocenots siers ar gandrīz labu un derīgu termiņu katra mēneša pēdējā piektdienā cenšos trāpīt uz laimīgo stundu piecdesmit procentu atlaide visam izņemot visforšāko kleitu kuru manekens nevilkšot nost taču man trāpījās džemperis vietumis izstieptām cilpām noļukušiem pleciem kā vecmammas mutes kaktiņiem melanholiski maigiem uz leju vidusskolas pēdējā klasē trāpījās biedrs no paralēlklases pavalkāts nedaudz bet ņemams vēlāk gan izrādījās – nav trāpīts ar zodiaku vajadzēja laicīgi prasīt kad dzimis toties gadījās bērns izlaidumu nācās izlaist tāpat kā vēl vairākus gadus līdz nejauši uztrāpīju uz pēdējās bibliotēkas slēgšanu pilsētā vesela kaudze grāmatu melnos maisos zemē pie urnām ļaudis klusi un bijīgi krāva tās ķerrās tuvojās ziema iekuram derēs sev arī norāvu vienu un atvēru – fatālismā pārejošs determinisms ko? fatālisms ir padevīgi un noliektu galvu izlaizīt sausu likteņa pasniegto netīro plaukstu
***
Lūgums uzvilkt bahilas pirms ienākt manā aurā
Lūgums nomazgāt rokas pirms aptaustīt spārnus
Uz tiem mēdz palikt traipi, ko iztīrīt grūti
Lūgums izslēgt gaismu pirms atstāt sapņa telpu
Lūgums nesarunāties skaļi smadzeņu bibliotēkā
Un nebiedēt vientulības suņus lasīšanas sacensību laikā
Lūgums neskraidīt pa manas pagātnes muzeja krātuvi
Lūgums brauciena laikā pa atmiņu kalniņiem piesprādzēties
Bet pirms uztrausties seglos man blakus divreiz apdomāties
Un visbeidzot vislielākais lūgums – nebarot putnus manas sirds pagalmos
Ja nu tie pierod un ziemā vairs neprot atrast sev barību paši
***
Beidzot aiz milzīga panorāmas loga debesis
zilas kā pie bāra stāvošas sievietes samta žakete
pusdienlaiks ir kā svētki un neliela amnestija
visi drīkst izspurgt no kastēm
un gaidīt rindās pēc zupām, desertiem, otrajiem
saspringtiem kakliem, vairoties trokšņa
neizmērojams atvieglojums atmirdz
visu apkārt sēdošo, ēdošo cilvēku acīs,
kad tā daudzbērnu māte beidzot pieceļas,
lai dotos prom no pusdienu restorāna
Beidzot!
nu tad beidzot viņa vēl izdzer atlikumus
no bērnu atstātajām sulu glāzēm,
acīm meklējot izeju no pusdienotāju dzīvēm,
kurās jau tā ir par daudz spriedzes un trokšņa,
lai paciestu vēl arī atraitņu nopūtas
par laimi vientuļās mātes ir tik steidzīgas,
ka neatstāj pat drupačas zvirbuļiem
***
izdomātie varoņi sajūk ar īstajiem
mīlētie cilvēki kopā ar nīstajiem
reizēm pa vakariem spēlējam sevi
dažkārt koķetējam ar grēku
nejauši sastaptu maigumu
pierakstām, lai neaizmirstam
tāpat kā dienu kad neviena
nav mājās, no sienām nolobās krāsa
reizē ar sienāžiem zaļiem no žoga
vienīgais esības pierādījums
vasarraibumains suns
uz soliņa sētā kā punkts
starp rītausmas pirmo un pēdējo stundu
komats pirms iekāpt decembra rītā
pa logu kur virtuvē smaržo pēc aukstuma
un cigoriņu kafijas allaž
kad paliec pie svešiem
mājās, kas izelpo sarmu
maiņas apavi pazaudēti
kopā ar bērnības ainiņām, vainiņām,
viltus atmiņām šķīstajām,
drusciņām cietajām, raupjajām, īstajām
***
nevar zināt kam pieder tā roka baltajā zīda cimdā
kas uguni sniedz – disneja mikimausim vai fīreram –
abas vienādas kā perlamutra pērļu podziņas
piešūtas Marlēnas Dītrihas atlasa cimdiem
(tik grūti ir piesmēķēt tādos it sevišķi
ja šķiltavas švirkstina oudžejs vai krīgers)
dziedi Marlēna dziedi es tāpat nebeigšu domāt
par Allija beisbola cimdu to lauku un pārējiem
un vai viss viss bija tā vērts
***
lielveikala apsargs sūta biklu gaisa skūpstu smaržu veikala pārdevējai, taču dara to neveikli, un skūpsts atsitas pret eskalatora malu un nokrīt zemāk par stāvu, kur to pamana grāmatnīcas kasiere viņa paceļ un noliek skūpstu blakus kasei uz letes, bet kāds iemaldījies pircējs neviļus notrauš skūpstu atkal uz grīdas tad skūpsts pieķeras steidzīga ierēdņa zolei, kurš noslauka kājas pie ieejas liftā te skūpstu pagrābj spēji atskrējis caurvējš un aizlidina uz nākamo stāvu ar sniegbaltiem kafejnīcas galdiņiem, kur aizmāršīga oficiante to paņem un paklāj zem tasītes salvetes vietā kārtīgam jauneklim ar labām manierēm viņš, slaucīdams lūpas, pamana svešo skūpstu un atstāj to dzeramnaudas vietā, oficiante vienaldzīgi kopā ar sīknaudu ieslauka to savā priekšauta kabatā, bet pīppauzes laikā izvelk reizē ar šķiltavām ārā zvirbuļi nepalaiž garām izdevību, un būdami izveicīgi tie paķer skūpstu ar saviem precīzi asajiem knābīšiem un aiznes uz palodzi pie kādas grāmatvedes loga taču ir pusdienu pārtraukums, kura laikā grāmatvedi aizvieto runcis, to pamanījuši zvirbuļi saceļ brēku un pamet skūpstu uz palodzes apjukušu savukārt runcis neapjūk vis, bet ietrauš pamesto skūpstu iekšā ar ķepu, un nedaudz pavīļājis starp ceturkšņa atskaitēm ar asu smilšpapīra mēli to uzlaiza kā krējumu kad no pusdienām atgriežas grāmatvede, tā brīnās, ko gan tas runcis šodien tik mīļš, un skūpsta, skūpsta un nebeidz skūpstīt runci uz deguna
***
es esmu tā dīvainā skaņa
pamestu istabu mēbelēs
izdemolētās kāpņu telpās
un vandaļu atstātās drupās
tā skaņa kas izdīgst
tev galvā starp matiem
tīklenē asinīs elpā
es esmu tā dīvainā skaņa
kas iestājas pieliekot punktu
zem šineļa debesīm smagām
pēdējā mirklī pirms sniega
es esmu tā dīvainā skaņa
bēniņos augšā uz jumta
guli un klausies līdz rītam
kā durvis sačukstas tumsā
