15 °C
Tā saucamajai vieglajai melodijai nemēdz būt pārāk garš mūžs. Lustīgo vai saldsērīgo gabalu nodrillē un apnikušu novieto fonotēkas arhīvā. Turpretī Raimonds Pauls visiem skaņražiem pieejamās septiņas notis kaut kā pratis salikt tā, ka “dziesma nenosalst” un “dziesma nenoveco”.
Intervijas pirmpublikācija 2016. gada 11. janvārī.
Ar tautā iemīļotā komponista šlāgeriem (un nopietnāku mūziku) izaugušas latviešu paaudzes, un tos joprojām izpilda koncertos un uzdzied pie galda. Maestro muzikālajai darbībai nav pielikts punkts, un viņa ieguldījums latviešu populārās mūzikas žanrā vārda tiešā nozīmē nav novērtējams. Raugi, bēdīgākās prognozes apgalvo, ka 2100. gadā uz šīs zemes varot būt palikuši tikai pārsimt tūkstoši latviešu. Puslīdz droši var minēt, ka pēcteči vēl piepratīs mātes valodu. Nav garantijas, ka viņiem visiem būs balta āda. Tomēr simtprocentīgi ticams, ka ikviens varēs nodungot Paula meldiņu. Lūk, tad arī vērtēsim mūziķa devumu.
Pirms lielās 80 gadu jubilejas, ko svinēs rīt, komponists piekusis sniegt intervijas un fotografēties – pietiekot. Drusku jau par daudz. Zvaigznītes skrien gar acīm, un televīzijā, radio Paula vārdu loka tikpat bieži, kā “džinglbells” dziesmiņu Ziemassvētkos. Mūsu sarunā komponistam raksturīgo humoru aizēno arī nervozums, kas saistīts ar gatavošanos koncertiem – rīt Nacionālajā teātrī Raimonda Paula jubilejas koncerts kopā ar aktieriem, “Sinfonietta Rīga” stīgu grupu un Radio bigbendu. Biļetes uz visiem sešiem koncertiem, no kuriem pēdējais 23. janvārī, izpārdotas. Komponists saķer galvu par “Latvijas Radio 2” ideju – Maestro mūzikas maratonu, kas ilgst 80 stundas no sestdienas līdz šodienai. Vai dzimšanas dienas balle ar būs? Nē, nekādas grandiozas godināšanas nebūšot. Tik vien kā pasvinēšana pēc 12. janvāra koncerta Nacionālajā teātrī.
Bet ko padarīsi – Pauls mums ir viens. Tāds viņš ir viens.
“Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad jāatskatās uz padarīto, jānovērtē sasniegtais un jāpasaka paldies tiem, kas tevi mīlējuši un atbalstījuši. Paldies maniem vecākiem, sievai, manām meitenēm. Paldies dzejniekiem, dziedātājiem, aktieriem. Paldies maniem tautiešiem, maniem klausītājiem.” Šie vārdi Raimonda Paula rokrakstā ir uz vāciņa jaunākajam diskam “Veltījums”, kurā apkopotas 18 viņa dziesmas klavierspēlē. Savukārt mūsu visa laba un veselības vēlējumi pašam māksliniekam, kurš pagājušonedēļ piekrita sarunai arī ar “Latvijas Avīzi”. Gan par mūziku, gan par politiku, gan dzīvi Maestro iztaujāja žurnālisti Linda Rasa un Egils Līcītis.
– Par savu dzīvi jau esat daudz stāstījis intervijā, grāmatās. Tomēr, paraugoties vēlreiz uz laiku pirms 80 gadiem, kāds tas bija? Vai jums vecāki kaut ko stāstījuši par dzimšanas brīdi? Zvaigznes bija tā sastājušās vai mūzas nomodā, ka dzimst liels komponists?
R. Pauls: – Diez ko neticu tādām lietām un lielajai sapņu grāmatai. Tāda, vecā drukā izdota, piederēja manai mammai. Kad viņa to pašķirstīja un atrada ko nelāgu, tad visu dienu nelaimīga staigāja. Man iedvesmošanās no Saules, Mēness vai zvaigznēm ir tikai priekš pasmaidīšanas.
– Vienmēr esat uzsvēris vecāku lielo lomu jūsu tapšanā par personību un mākslinieku.
– Pieminēšanu viņi pelnījuši, un vecāki pieredzēja divus manas dzīves posmus. Vienu – nepatīkamo, kas varēja beigties arī traģiski, un otru, kad viņi manīja, ka esmu daļēji sasniedzis to, ko mamma ar papu no manis gribēja. Kad sākās koncertēšana, zināma atzīšana, publikas atsaucība. Šo to viņi piedzīvoja. Man joprojām nav gluži izprotami, kā šie vienkāršie strādnieku cilvēki varēja tā jūsmot par mūziku, mākslu, teātri. Un man lika spēlēt klavieres no četru gadu vecuma.
– Interesanti, ko atceraties no kara laika?
– Spilgtāko atmiņu vairākkārt esmu stāstījis. Kā Iļģuciemā drausmīgā izskatā dzen cauri krievu gūstekņus. Arī tos nelaimīgos cilvēkus kolonnā ar dzeltenām zvaigznēm. Mamma man pasniedza maizes gabalu – aizej, iedod kādam maizes gabalu, bērnu taču apsargi neaiztiks. Dzīvojām diezgan bīstamā vietā, pie Spilves aerodroma. Skaidrs, ka tas bumbojams objekts. Dārza galā mums bija izrakta bedre, šā tā piesegta, un ne reizi vien, kad sirēnas sāka gaudot, metāmies turp. Nereti mēs ar tēvu vienās apakšbiksēs. Tad nāca pēckara gadi. Kaut kā sitāmies un izdzīvojām. Vecāki jau nebija bagāti. Nekā mums nebija, bet iedarbojās latviešiem raksturīgais – māte audzēja kazas, vistas staigāja pa pagalmu un rušināšanās pa dārzu obligāta! Tēvs, no maiņas fabrikā pārnācis, metās iekšā dārzā.
– Vai dzīve varēja tā iegrozīties, ka Raimonds Pauls darītu ko citu, nevis komponētu? Vai tā virzījās, ka ne pa labi, ne pa kreisi – tikai uz mūziku?
– Par komponistu nemaz nebiju domājis kļūt. Mācījos par pianistu.
Mūzikas skolā, konservatorijā, bet rakstīšana sākās Radiomājā 50. gadu beigās. Tad nāca aizmetņi latviešu estrādes mūzikai. Pirms kara bija brāļi Laivinieki, Vinters, bet kļuva nevēlami un devās prom no Latvijas. Vajadzēja domāt, kā dzīvot tālāk, ko pašiem spēlēt, rakstīt. Mēs, jauni puikas, sākām pirmos gājienus. Man daudz deva klavierspēle un tas, ka pa kluso biju aizrāvies ar džeza mūziku. Kā improvizators atšķīros no viena otra cita un sāku pievērst zināmu uzmanību. Pirmie naivie uzmetumi tika parādīti profesoram Jānim Ivanovam. Rādīju trīcēdams, jo viņš mums bija dievs, reizē arī radio muzikālais vadītājs. Dziesmiņu “Ziemas vakars” iedziedāja Edgars Zveja, un es ar to lielos, ka viņš tajā laikā bija licis padomju grāmatvedei samaksāt man dubultu honorāru. Sakarā ar tiem maniem datumiem drusku parakņājāmies arhīvos, izvilkām pirmos gabalus.
– Muzicējāt, spēlējāt, un sākās bohēma?
– Jā, pa ballītēm, pasēdēšanām “Skapī”, ar atzīmējamu iepazīšanos. Leo Kokle tur nospēlēja savu lomu, lai gan pret viņu man visdziļākā cieņa. Kokle mācēja savākt ap sevi bohēmistu ziedu, kāds toreiz bija. Ar glezniecību man nebija nekāda sakara, bet pie Leo iegāju, vienmēr vajadzēja spēlēt vecās amerikāņu filmu melodijas.
