Mist 3 °C
O. 27.02
Andra, Līva, Līvija
Raimonds Pauls: “Uzskatu – reformas, ko savulaik gribēju darīt, vajadzēja darīt. Bet tam bija pretspars. Latvijā uzņemties kaut ko reformēt nozīmē pamest sevi zem kāpurķēdēm vai palikt zem giljotīnas.”
Raimonds Pauls: “Uzskatu – reformas, ko savulaik gribēju darīt, vajadzēja darīt. Bet tam bija pretspars. Latvijā uzņemties kaut ko reformēt nozīmē pamest sevi zem kāpurķēdēm vai palikt zem giljotīnas.”
Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Tā saucamajai vieglajai melodijai nemēdz būt pārāk garš mūžs. Lustīgo vai saldsērīgo gabalu nodrillē un apnikušu novieto fonotēkas arhīvā. Turpretī Raimonds Pauls visiem skaņražiem pieejamās septiņas notis kaut kā pratis salikt tā, ka “dziesma nenosalst” un “dziesma nenoveco”.

Intervijas pirmpublikācija 2016. gada 11. janvārī. 

"Latvijas Avīze". 2016. gada 11. janvāris.

Ar tautā iemīļotā komponista šlāgeriem (un nopietnāku mūziku) izaugušas latviešu paaudzes, un tos joprojām izpilda koncertos un uzdzied pie galda. Maestro muzikālajai darbībai nav pielikts punkts, un viņa ieguldījums latviešu populārās mūzikas žanrā vārda tiešā nozīmē nav novērtējams. Raugi, bēdīgākās prognozes apgalvo, ka 2100. gadā uz šīs zemes varot būt palikuši tikai pārsimt tūkstoši latviešu. Puslīdz droši var minēt, ka pēcteči vēl piepratīs mātes valodu. Nav garantijas, ka viņiem visiem būs balta āda. Tomēr simtprocentīgi ticams, ka ikviens varēs nodungot Paula meldiņu. Lūk, tad arī vērtēsim mūziķa devumu.

Pirms lielās 80 gadu jubilejas, ko svinēs rīt, komponists piekusis sniegt intervijas un fotografēties – pietiekot. Drusku jau par daudz. Zvaigznītes skrien gar acīm, un televīzijā, radio Paula vārdu loka tikpat bieži, kā “džinglbells” dziesmiņu Ziemassvētkos. Mūsu sarunā komponistam raksturīgo humoru aizēno arī nervozums, kas saistīts ar gatavošanos koncertiem – rīt Nacionālajā teātrī Raimonda Paula jubilejas koncerts kopā ar aktieriem, “Sinfonietta Rīga” stīgu grupu un Radio bigbendu. Biļetes uz visiem sešiem koncertiem, no kuriem pēdējais 23. janvārī, izpārdotas. Komponists saķer galvu par “Latvijas Radio 2” ideju – Maestro mūzikas maratonu, kas ilgst 80 stundas no sestdienas līdz šodienai. Vai dzimšanas dienas balle ar būs? Nē, nekādas grandiozas godināšanas nebūšot. Tik vien kā pasvinēšana pēc 12. janvāra koncerta Nacionālajā teātrī.

Bet ko padarīsi – Pauls mums ir viens. Tāds viņš ir viens.

“Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad jāatskatās uz padarīto, jānovērtē sasniegtais un jāpasaka paldies tiem, kas tevi mīlējuši un atbalstījuši. Paldies maniem vecākiem, sievai, manām meitenēm. Paldies dzejniekiem, dziedātājiem, aktieriem. Paldies maniem tautiešiem, maniem klausītājiem.” Šie vārdi Raimonda Paula rokrakstā ir uz vāciņa jaunākajam diskam “Veltījums”, kurā apkopotas 18 viņa dziesmas klavierspēlē. Savukārt mūsu visa laba un veselības vēlējumi pašam māksliniekam, kurš pagājušonedēļ piekrita sarunai arī ar “Latvijas Avīzi”. Gan par mūziku, gan par politiku, gan dzīvi Maestro iztaujāja žurnālisti Linda Rasa un Egils Līcītis.

– Par savu dzīvi jau esat daudz stāstījis intervijā, grāmatās. Tomēr, paraugoties vēlreiz uz laiku pirms 80 gadiem, kāds tas bija? Vai jums vecāki kaut ko stāstījuši par dzimšanas brīdi? Zvaigznes bija tā sastājušās vai mūzas nomodā, ka dzimst liels komponists?

R. Pauls: – Diez ko neticu tādām lietām un lielajai sapņu grāmatai. Tāda, vecā drukā izdota, piederēja manai mammai. Kad viņa to pašķirstīja un atrada ko nelāgu, tad visu dienu nelaimīga staigāja. Man iedvesmošanās no Saules, Mēness vai zvaigznēm ir tikai priekš pasmaidīšanas.

– Vienmēr esat uzsvēris vecāku lielo lomu jūsu tapšanā par personību un mākslinieku.

– Pieminēšanu viņi pelnījuši, un vecāki pieredzēja divus manas dzīves posmus. Vienu – nepatīkamo, kas varēja beigties arī traģiski, un otru, kad viņi manīja, ka esmu daļēji sasniedzis to, ko mamma ar papu no manis gribēja. Kad sākās koncertēšana, zināma atzīšana, publikas atsaucība. Šo to viņi piedzīvoja. Man joprojām nav gluži izprotami, kā šie vienkāršie strādnieku cilvēki varēja tā jūsmot par mūziku, mākslu, teātri. Un man lika spēlēt klavieres no četru gadu vecuma.

– Interesanti, ko atceraties no kara laika?

– Spilgtāko atmiņu vairākkārt esmu stāstījis. Kā Iļģuciemā drausmīgā izskatā dzen cauri krievu gūstekņus. Arī tos nelaimīgos cilvēkus kolonnā ar dzeltenām zvaigznēm. Mamma man pasniedza maizes gabalu – aizej, iedod kādam maizes gabalu, bērnu taču apsargi neaiztiks. Dzīvojām diezgan bīstamā vietā, pie Spilves aerodroma. Skaidrs, ka tas bumbojams objekts. Dārza galā mums bija izrakta bedre, šā tā piesegta, un ne reizi vien, kad sirēnas sāka gaudot, metāmies turp. Nereti mēs ar tēvu vienās apakšbiksēs. Tad nāca pēckara gadi. Kaut kā sitāmies un izdzīvojām. Vecāki jau nebija bagāti. Nekā mums nebija, bet iedarbojās latviešiem raksturīgais – māte audzēja kazas, vistas staigāja pa pagalmu un rušināšanās pa dārzu obligāta! Tēvs, no maiņas fabrikā pārnācis, metās iekšā dārzā.

– Vai dzīve varēja tā iegrozīties, ka Raimonds Pauls darītu ko citu, nevis komponētu? Vai tā virzījās, ka ne pa labi, ne pa kreisi – tikai uz mūziku?

– Par komponistu nemaz nebiju domājis kļūt. Mācījos par pianistu.

 Mūzikas skolā, konservatorijā, bet rakstīšana sākās Radiomājā 50. gadu beigās. Tad nāca aizmetņi latviešu estrādes mūzikai. Pirms kara bija brāļi Laivinieki, Vinters, bet kļuva nevēlami un devās prom no Latvijas. Vajadzēja domāt, kā dzīvot tālāk, ko pašiem spēlēt, rakstīt. Mēs, jauni puikas, sākām pirmos gājienus. Man daudz deva klavierspēle un tas, ka pa kluso biju aizrāvies ar džeza mūziku. Kā improvizators atšķīros no viena otra cita un sāku pievērst zināmu uzmanību. Pirmie naivie uzmetumi tika parādīti profesoram Jānim Ivanovam. Rādīju trīcēdams, jo viņš mums bija dievs, reizē arī radio muzikālais vadītājs. Dziesmiņu “Ziemas vakars” iedziedāja Edgars Zveja, un es ar to lielos, ka viņš tajā laikā bija licis padomju grāmatvedei samaksāt man dubultu honorāru. Sakarā ar tiem maniem datumiem drusku parakņājāmies arhīvos, izvilkām pirmos gabalus.

– Muzicējāt, spēlējāt, un sākās bohēma?

– Jā, pa ballītēm, pasēdēšanām “Skapī”, ar atzīmējamu iepazīšanos. Leo Kokle tur nospēlēja savu lomu, lai gan pret viņu man visdziļākā cieņa. Kokle mācēja savākt ap sevi bohēmistu ziedu, kāds toreiz bija. Ar glezniecību man nebija nekāda sakara, bet pie Leo iegāju, vienmēr vajadzēja spēlēt vecās amerikāņu filmu melodijas.

Reklāma

– Minējāt, ka vecāki piedzīvoja jūsu nepatīkamo dzīves posmu, kas varēja beigties traģiski, Ar to domājāt, ka varējāt nodzerties?

– Pilnīgi pareizi, daudz netrūka. Ja man neizdotos izrauties, es būtu aizgājis bojā. Kā izrāvos? Nu, dzērumā sevišķi nevienu neklausa. Tas stāsts zināms – grimsti dziļāk, rodas “pohmeļas” un ar glāzīti no rīta nepietiek. Tā tas iet nedēļām. Plosts. Ja tev nav rakstura un nevari bez šņabja vairs izdzīvot, tad no malas nekāda ārstniecība nelīdzēs. Ceļš ir viens – kā ar nazi nost! Ne glāzes vairāk!

– Ko tad ņēma uz krūts tai laikā?

– Konservatorijas bufetē, atceros, bija drausmīgs Jamaikas rums. Tikpat pretīgu garšu mutē vēl šodien atceros no šartrēzes. Es tos gadus atceros kā tādā dūmakā. It sevišķi drūmos rītos saķēru galvu – velns, kas pa nakti savārīts! Kad biju ticis jau vaļā, naktī sapnī rādījās, ka esmu piedzēries. Tad lecu augšā – vai tiešām viss sācies no gala!

– Atgriežamies pie mūzikas. Sešdesmitie gadi, Pauls nobriest kā mākslinieks, meklē savu repertuāru, daudz kam ir pionieris uz latviešu estrādes.

– Meklējumi bija, bet redziet… mums bija jāstrādā. Man jāvada REO. Filharmonijā bija zvērīgi plāni. Mēnesī jānospēlē 17 – 19 koncerti, un katra gada beigās jānodod jauna programma. Žūrijā vēl sēdēja dāmas no veco boļševiku paaudzes. Paldies Dievam, bija kas mani aizstāvēja, kad citas redzēja, ka skuķi ne tā kleitas kustinājuši. Šodien uz to atskatos ar vieglu smaidu, bet tam visam nācās iet cauri un tobrīd smaidīt negribējās. Dāmas nebija ļaunas, bet strādāja ideoloģiskajā aparātā, un, kā man teica kultūras ministrs Kaupužs, katru pirmdienas rītu nervozējis, vai sarkanais telefons iezvanīsies, neiezvanīsies. Kāda augsta persona brīvdienās būs saskatījusi kaut ko nepareizu televīzijā – uz to momentāni reaģēja.

Bet lai ko runā par biedru Kaupužu, negribu viņu nolikt. Par Dziesmu svētkiem – jā, bija ideoloģiskās nodevas, bet tradīciju saglabāja, sevišķi vērību pievērsa pašdarbībai. Tādas lietas atbalstīja. Spēcīga sistēma bija darba rezervēs, profesionāli tehniskās skolās, un tur aizrautīgs kultūras entuziasts bija vadītājs Jānis Brodelis. Vairāk nekā skaidrs, ka kolhozu priekšsēdētāji daudzviet arī turēja par goda pienākumu balstīt visu veidu pašdarbniekus. Es tajā laikā jau biju pazīstams ar dziesmiņām, kur, protams, milzīgi nopelni “Mikrofona” aptaujai. Tādu atsaucību un publikas interesi šodien vairs nedabūt.

– Tas, ka jūti, ka tevi var aizliegt, cenzēt, iedarbojās uz mūziķi, sacerētāju?

– Nezinu, kāpēc, bet man laimējās izlavierēt. Tīšuprāt uz ecēšām nelēcu, bet īpašus pasūtījumgabalus arī nerakstīju. Nemūžam gan nepārmetīšu draugiem tēlniekiem, ka viņi taisīja vajadzīgās skulptūras, kaut tai pašā laikā bija lieli talanti un radīja paliekošas vērtības. Arī Rīgas kinostudijas filmas – ko šodien daudz varat likt pretī tālaika labākajām? Padomju gados cenzēja, daudz ko neļāva rakstīt. Nu viss atļauts. Kur ir tie augstu vērtējamie darbi?

– Nav gan šodien viss atļauts! Vajag izteikties politkorekti!

– Jā, man tikko prasīja, ko domāju par Alvja Hermaņa izteikumiem par patvēruma meklētājiem Vācijā. Atbildēju – par ko uztraucaties? Pirmkārt, viņš ir cienījams, labs režisors, otrkārt, ar pilnām tiesībām izteikties, kā viņš domā. Par ko reiz cīnījāmies, ja ne par vārda brīvību?

Reiz, piedaloties vienā otrā intervijā, pats redzu sāpju izteiksmi intervētāja sejā – kā tā Pauls drīkst teikt! Bet, ja negribi to dzirdēt, nenāc un nejautā. Kāpēc nevaru domāt to, ko domāju?

– Tomēr toreiz pa kādai dziesmai un veselu Edžus Liepiņa koncertprogrammu jums “nolika plauktā”.

– Šādos gadījumos daudz strādāja viens vīrs, bijušais “Cīņas” redaktors Īverts. Reiz viņš man teica – tu daudz raksti, par Volgu vajadzētu uzrakstīt. Pelše arī kaitēja, bet bija saprotošāki, normāli cilvēki arī.

– Kādam jau vajadzēja dot nodarboties ar “darbaļaužu estētisko audzināšanu” – 70. gados daudz braucāt uz laukiem ar ansambli “Modo”.

Reklāma

– Lauki ilgu laiku bija ļoti nabadzīgi, un daudz kas negāja no rokas. Spilgti atceros pirmo reizi, kad kultūras nama vadītāja saka – es te jums uz galda uzliku kafiju, ko padzert. Atkal iedarbojās mūsu latvietība, zemes mīlestība, kolhozi pamazām cēlās uz augšu.

– Tagad mūsu prezidents no laukiem, Jaungada runā sacīja novērojis, cik kurzemnieki lepni, latgaļi – sirsnīgi. Jums arī kāda publika ir sevišķi tuva?

– Silta attieksme pa lielai daļai cēlās no dziesmu tekstiem. Krūklim bij vārdi “Baltijas jūrai”, “Teic, kur zeme tā”, “Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu”, Peters pielika “Kurzemi”, un tas izraisīja lielu pacēlumu visur Latvijā.

– Jūs uztaustījāt to, ko latviešu cilvēks grib – sentiments, meldiņš…

– Bet to nevajag izmantot spekulatīvi un lēti. Skatītājs gan pats izšķiro. “Skroderdienas Silmačos” arī nav nekāda augstā māksla, bet katrs latvietis izrādi zina no galvas.

– Astoņdesmitie gadi jums bija popularitātes kalngali ar daudzmiljonu auditoriju Padomju Savienībā. Vai radošo spēku pilnbriedā negribējās izrauties uz Rietumiem?

– Pēc tā netiecos. Vairākus numurus ieskaņoja Rietumos, bet kā man dzīvē pietrūcis – nemācēju līdz galam būt biznesmenis ar to, ar ko nodarbojos. Mācētu, varbūt šodien būtu stāvus bagāts. Nebija tā ķēriena, grābiena uz veikalošanu. Kad mainīja politiskās sistēmas, tad gan pierādījās, ka mums vispār ir maz cilvēku, kuri spēj ieiet šajā vidē.

– Padomju režīms tomēr izrādīja zināmu rūpi par “kultūras nesējiem”. Piešķīra dzīvokļus, goda nosaukumus, pa kādai privilēģijai.

– Bija Vija Artmane. Tautas māksliniece, kuras pēdējos mūža gados cilvēki viņu dažādi vērtēja. Aktrisi lika amatos, un viņa arī izmantoja posteņus, lai ļoti daudz palīdzētu citiem. To šodien kaut kā negrib atcerēties. Dzīvokļus dalīja caur radošajām savienībām, ne visiem pietika. Nevaru teikt, ka mani sevišķi apbalvojuši ar privilēģijām, kaut automašīnu ārpus rindas pagādāja. Es jau arī nebiju PSKP biedrs.

– Kādreiz sacījāt, ka tēvs devis mācību – dēls, tikai partijā gan nestājies. Padomju laikā izturējāt, brīvā Latvijā tomēr iekritāt politikā. Nenožēlojat?

– Vārdu “nožēlot” negribu lietot. Nožēlot var grēkus. Varbūt arī nevajadzēja iet partijās, bet daudz kam izgāju cauri atmodas gados, kad pēc Jāņa Petera ieteikuma piekritu būt kultūras ministrs. Amatā jutos ne savā ādā, pats arī atteicos. Tomēr uzskatu – reformas, ko gribēju darīt, vajadzēja darīt. Bet tam bija pretspars. Latvijā uzņemties kaut ko reformēt nozīmē pamest sevi zem kāpurķēdēm vai palikt zem giljotīnas. Tā, kā Roberts Ķīlis beidza. Iegūlās slimnīcā. Viņš bija pateicis, ka Latvijā tik daudz augstskolu nevajag, bet saņēma pretvilni.

– Atmodas laiks visus latviešus ienesa politiskā straumē, bet vai cienījamam māksliniekam vajadzēja dibināt Jauno partiju, iekļauties Tautas partijā?

Reklāma

– Redz, kā izrādās. Tagad par labāko kultūras ministri atzīst Demakovu. Kāpēc? Pavisam vienkārši. Aiz muguras viņai stāvēja Šķēle un oranžie. Piešķīra līdzekļus, un kaut viens darba rezultāts ir uzceltā Nacionālā bibliotēka. Mūsu iekārtā bez aizmugures tu neesi nekas.

– Piebildīsim, arī politiķi bija pateicīgi, ka partijā ir tāds Pauls. Jūsu vārds daudz svēra.

– Kādu laiku pagrozījos, sapratu, ka tur neko nevar panākt. Pie Gunta Ulmaņa biju padomnieks, viens no tiem, kas veidoja Valsts prezidenta institūciju no iesākumiem. No pašiem pamatiem visu likām no jauna. Dibinājām, piemēram, tradīciju regulāri tikties ar radošajiem cilvēkiem, kas beidzās ar ballīti. Tagad nesen klausos un vai pareizi sapratu? TV žurnāliste parādīja atjaunoto Rīgas pils zāli, ko plašāka publika citādi neredzēšot. Vai skaistajās telpās nebūtu jāaicina cilvēki, inteliģence?

– Neturat taču tautisko prezidentu Vējoni aizdomās par noslēgtību!

– Dod Dievs…

– Ik pa laikam Latvijā iesāk diskusiju, ka tauta pati arī spētu ievēlēt prezidentu. Bet kritiķi saka arī – ja cilvēkiem ļautu balsot, viņi taču ievēlētu tādus tautā populāros pēc frizūrām vai dziesmām kā Anatolijs Gorbunovs vai Raimonds Pauls. Jums tas nešķiet aizskaroši?

– Nedomāju, ka Gorbunovs būtu tas sliktākais valsts vadītājs. Atvainojiet, kādi gan nav vēlēti visaugstākajos amatos, par kuriem sakām – ļausim viņiem izaugt! Atkal tuvosies prezidenta vēlēšanas, atkal nevarēsim nosaukt kaut trīs personības, par kurām visi piekristu – jā, tas ir profesionāli sagatavots, atbilstīgs. Es arī nevaru nosaukt. Tad pēkšņi atrodam vienu fantastisku mākslas cilvēku ar nopelniem Rundāles pils atjaunošanā Imantu Lancmani. Cepuri nost viņa priekšā, bet tādi vīri nekad neies uz to amatu. Pats savulaik kandidēju uz prezidenta amatu līdz pēdējai kārtai Saeimā, pats arī atkāpos, kaut zināju, ka “Saskaņu” dabūjuši manā pusē. Uzkāpu tribīnē, pateicu – paldies, man to nevajag. Un droši vien pilnīgi pareizi darīju. Izvēloties amatu personas, bieži piedzīvojam traģēdijas. Nav ko saukt uz prezidenta, premjera, ministru vietām.

– Latviešiem mūsdienās ir viens olimpiskais čempions, vairākas izcilas operas balsis, daži spoži komponisti, un, no šīs loģikas raugoties, mums nevar būt daudzi politiskie līderi ar valstsvīra vārdu.

– Lai kļūtu par personību jebkurā lietā, jāiet caur dzirnām. Vecās demokrātijas zemēs, lai tiktu valdības priekšgalā, jāsāk no zemākās pakāpes partijā. Tevi audzina, un pats audz. Līdz izskolojies un izsities, cik augstu spēj. Partija palīdz sagatavoties profesionāli, trenē dialogiem, visam nepieciešamajam, ar ko šai vidē būs jāsastopas. Latvijā tāda orientācija nav. Aptverē vieni un tie paši, un viņiem iet ne pārāk labi.

– Aicinājām, lai arī lasītāji uzdod jautājumu Raimondam Paulam. Cilvēki teica paldies, ka mums esat, apbrīnoja fantastiskās darbaspējas, bet pirmais jautājums – vai Paulam atliek vaļas lasīt grāmatas?

– Tā ir, kā ir. Nesen pārlasīju grāmatu, ko uzrakstījis klavierskaņotājs, kurš strādājis ar pasaules izcilākajiem pianistiem. Tas mani interesēja kā profesionāli. Klavierskaņotājam ir milzu loma pašu lielāko ģēniju koncertdzīvē, un šo atmiņu grāmatu augstu novērtēju. Par gaumi baidos atzīties. Man jautāja par mīļāko filmu. Atteicu – “Fantomass”. Daudzi nosprieda, ka man kaut kas ar galvu. Bet nemeloju. Tā ir mana jaunības dienu komēdija. Kad skatos, gribu pasmaidīt, nevis redzēt tās drausmas un minoritātes, ko šodien izrāda uz ekrāna.

Mūziku sacerot, bieži ielūkojos mūsu izcilāko dzejnieku krājumos, un dzejnieki mums bijuši – buķete!

– Kāds lasītājs, līdzi juzdams jūsu nelaimēm ar Krājbanku un labu gribēdams, rosināja, vai jubilejas priekšvakarā nederētu samest Paulam naudu pa 5, pa 10 eiro un kompensēt zaudējuma sāpi. Posts nodarīts liels, tomēr šķiet – gluži tukšā nedzīvojat?

– Nē, nē, Dievs pasarg, nekādā ziņā nevajag mest kolekti. Es varu iztikt. Tas ir galvenais – ka varu būt materiāli neatkarīgs. Bet par to Krājbanku – tas man ir personīgs aizvainojums, zinot ķēķi un tās izdarības ap izzagto, par kuru avīzēs varētu rakstīt turpinājumos…

– Cits lasītājs grib zināt – ir mūzika, kas pilda cilvēka dvēseli, un ir pliekanāka, saucamais lētais gals. Vai 21. gadsimta cilvēkiem ilgi vajadzēs komplicētu mūziku, izcilības vai lielākā daļa noslieksies tralalā virzienā?

Reklāma

– Vispārēja tendence, ka “plašpatēriņš” iegājies visos mākslas žanros. Lētas filmas, viendienas dziesmiņas. Bet turpat blakus ir augstvērtīgi simfoniskās, džeza mūzikas koncerti, kuros netrūkst apmeklētāju. Masu produkcija vienmēr bijusi pieprasītākā, bet klasiskās vērtības dzīvo pāri laikam, nezūd, nekad arī nepazudīs.

– Vai skatījāties LTV filmu par režisoru Hermani? Viņš pareģo bēdīgas beigas, Eiropas civilizācijas bojāeju – proti, tās vecās Eiropas galu, kur lietas radīja ar rokām, kura nebija pārplūdināta ar ieceļotāju masām. Jums ir sajūta, ka stāvam kādas apokalipses priekšvakarā?

– Jā, šurp kuģo pavisam citos apstākļos dzimuši, citā kultūrā, ticībā auguši neskaitāmi ļaudis. Ja austrumnieki pēkšņi sāk virzīties uz Eiropu – vai paši neesam pie tā vainīgi? Nerunāju par mums, bet Vācija plaši atvēra durvis vaļā. Diezin vai tagad nenožēlo. Jā, mums jābūt cilvēkiem, jāsaprot, ka ir vajātie, cietušie, bet ar ko visiem tādā skaitā spējam palīdzēt? Viņi šeit nedzīvos tādu dzīvi, pie kādas raduši eiropieši. Nezinu, kā atrisināsies tas, kas tagad tur notiek.

– Jūsu mazmeitas arī aizklīdušas pasaulē. Kā viņas uztver apkārt notiekošo? Jaunieši ir atvērtāki pasaulei…

– Jaunākai mazmeitai ir 21 gads, viņa tagad atbraukusi ciemos, otrai – 26 gadi, dzīvo Romā. Jā, jauniešu uztvere ir pilnīgi citāda. Smiedams teicu – kad sanāk kopā radu kompānija, laikam vienīgais kaut cik zinu “Pūt, vējiņi”.

– Jānis Paukštello nesen sacīja – esmu vecs un laimīgs, jo nezinu, kas ir internets un kas ir dators. Piekrītat Jānim?

– Daļēji jā.

– Kāpēc daļēji?

– Nesen filmā ieraugu pazīstamu aktieri, kuram neparko neatceros vārdu. Piezvanu mazmeitai, lai paskatās, ka viņu sauc. Mazmeita “saslēdzas”, pāris minūtēs atrod. Bez tehnoloģiju attīstības neiztiksim, bet man telefonu vajag zvanīšanai, nekam citam. Jauniem, protams, vēlmes plašākas.

– Ko domājat par amatbrāļa Imanta Kalniņa aizrautību ar Korānu, atbalstu Krievijas politikai? Teiksiet kā par Hermani – tā viņa privāta lieta?

– Jā, tieši tāpat, tiesības uz savu viedokli. Imantu ļoti labi pazīstu, viņam šogad būs 75. Viņš ir gan izcils mūziķis, gan kopā Saeimā sēdējām. Kopš Kalniņš vairāk pa Liepāju, reti tiekamies.

– Esat slavens ar to, ka izceļat saulītē jaunus dziedātājus vienu pēc otra. Vai starp jauniem latviešu komponistiem ir talanti, kuri kādreiz atspīdētu kā Kalniņš vai Pauls?

– Talanti ir daudzi. Kā tas attīstīsies tālāk? Bīstamākais ir ātri uzspīdēt, pēc tam tikpat strauji norietēt. Dažam parādās viena populāra dziesmiņa, tā aiziet “viļņos”, tevi uzmet gaisā, bet tur jāmāk noturēties. Tā ir diezgan nežēlīga atlase, turklāt viss mūsdienās balstās uz naudu un biznesu.

– Tā taču bieži bijis – pasaules slava ar vienu grāvēju, un dziesma paliek, autoru aizmirst.

– Kāda sieviete uzrakstīja “Besame Mucho” – gabalu, ko visi zina, kas skan un skanēs, bet autori reti atceras. Latviešiem tāda meldija, ar kuru pabeidzu koncertus, ir “Uz to mums atkal jāiedzer”. Nav dziesma, vien tāds klingklang, bet sacerētājs nezināms. Toties zālē meldiņu visi pazīst, atplaukst un sagaida ar ovāciju.

– Mēs jums novēlam “Daudz baltu dieniņu” un dzīvot simt gadus kā Ēvaldam Valteram, tomēr, nedaudz varbūt nepieklājīgs jautājums. Kā zināms, piemēram, advokāts Andris Grūtups un aktieris Kārlis Sebris sagatavoja aiziešanai paši sev pieminekļus. Kā senāk latvieši sagatavoja priežkoka mūžamājas augšistabā. Vai esat ar par to aizdomājies?

– Pareizi vien darīja tie latvieši toreiz. Lai radiem nav jātērējas un jārūpējas. Es tikai zinu vienu – nevaru ciest spīdīgo melno marmoru kapos. Māsa vecākiem likusi velt parastus laukakmeņus par kapakmeņiem, un es tajā ziņā esmu par amerikāņu principu – plāksne zemē, uzvārds, vārds – pietiek. Paretam pastaigāju kapos. Atrodu izcilu cilvēku, komponistu, gleznotāju, aktieru kapavietas. It kā jau tas piemineklis atgādina, kas kādreiz bijis. Kaut kāds skaistums tur ir. Bet jo mazāk uzkrītoši, jo labāk.

– Jums būs tūkstotis laimes vēlējumu, bet ko pats sev dzimšanas dienā novēlat?

– Man ir viens vēlējums, kuru visiem atklāju. Lai arī turpmākos gadus, kamēr dzīvoju, man nāktu klāt skaistas sievietes un teiktu – cik jūs esat labi saglabājies!

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Tēmturi
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma