Mūsējie no "ALFAS". "Dirty Deal Teatro" iestudējuma recenzija

"ALFAS" iestudējums raksturo vairākus plašākus kopsaucējus un procesus. Pirmkārt, izrāde iekļaujas režisora Valtera Sīļa radošā rokraksta līnijā, kas nav sajaucama ne ar vienu citu.

Izrādes "ALFAS" noskaņa savā ziņā iederas Pārdaugavas teātra "Dirty Deal Teatro" (DDT) mikrovidē, kur ceļš uz teātri ved pa nelielo šķībi bruģēto Talsu ielu vai no otras puses – pa piecu Āgenskalna ieliņu sazarojumu. Mērogos nelielās ēkas, šaurie pagalmi, nelīdzenās un līkumotās ietves kopā veido funkcionāli vienkāršu un izteiksmīgu faktūru.

Sākotnēji necils šķiet arī iestudējums, gandrīz bez dekorācijām, patukšajā telpā pieci krēsli, bungu komplekts un policijas tāfele, tas ilgst tikai stundu un dažas minūtes, un galu galā jāatzīst – tas iedarbojas emocionāli pārliecinoši.

Gandrīz reportāža

Radošajā kopdarbā apvienojušies dramaturgs Jānis Balodis, komponists Edgars Raginskis, režisors Valters Sīlis, lai izstāstītu Jēkabpils 2011. gada janvāra notikumus, kad pieci vīri (daļēji no speciālās vienības "ALFA") izplāno bruņotu uzbrukumu nelegālas naudas vietai – spēļu zālei. Kā liecina dokumenti, neveiksmīgajā mēģinājumā laupītāji apzināti uzdevušies par policistiem un apgalvojuši, ka notiek narkotiku apkarošanas specoperācija. Viņus panāk, pēc savstarpējas apšaudes starp policistiem arī aiztur un notiesā. Notikumi risinās secīgi, kopējo lietišķo intonāciju pasvītro nedaudzās detaļas – tāfele, krēsli, daži fotoattēli, bēgšanas maršrutu karte. Aktieri nepersonalizē, neiedziļinās individuālu raksturu pazīmēs, bet rāda gandrīz vai reportāžu no notikuma vietas. Vienkārša spēle – kā būtu, ja būtu… Personāži paceļ baltas lapas ar vārdiem – Raivo, Romāns, Georgs utt., brīžiem aktieri maina lomas, par to paziņojot skatītājiem. Lugā nav liekvārdības, teksts visumā imitē to sarunvalodas stilu, kādā parasti vīri noskaidro lietas parastā veidā. Tekstā tomēr ir daži īpaši izteiksmīgi momenti, kad aktieris vienlaikus komentē savu varoni. Citēju Ata Rozentāla atsauci uz lugu: "Mani apklāj. / Kur gulēju, / Redzu / Astoņdesmit trīs svecītes. / Vēl ir kāda skaņa, / Vairs nevaru dzirdēt. / Attālinās. / Bebru iela pie Daugavas, / Attālinās Jēkabpils."

Mūsējie šauj mūsējos

Horeogrāfiski skopais, atturīgi precīzais kustību stils nepretendē uz mākslinieciski žilbinošu izteiksmību. Spilgti izskan daži vokāli akcentēti momenti, ko izpilda Emīls Kivlenieks un Armands Siliņš-Bergmanis. Tomēr spēcīga neviltota ansambļa sajūta ar noturīgu ritmisku vēstījuma plūdumu no sākuma līdz pat finālam veido kopdarba mugurkaulu. Lomās bez minētajiem aktieriem iejūtas arī Aleksandrs Bricis, Artis Drozdovs, Mārtiņš Gūtmanis. Viņi apvienojas, lai izdarītu labāko, ko var un spēj, lai izstāstītu stāstu par sev līdzīgiem. Viņi – mūsējie no Lubānas, Smiltenes, Bieriņiem, Aknīstes.

Izrādē lomās ir Aleksandrs Bricis, Artis Drozdovs, Mārtiņš Gūtmanis, Emīls Kivlenieks, Armands Siliņš-Bergmanis.

Foto: Publicitātes

Ernests Mediņš sit pirmais. Viņa izpildītais bungu un sitaminstrumentu ievads nav ilgs, parādās pieci, tērpti novalkātos zilos īspiedurkņu kreklos, vienam krekls ir balts, laikam formastērpu pazaudējis…. Čaļi ar ne pārāk trenētu muskulatūru, ar akmens cietu seju, bet iekšēji gruzdošu sapni par izmisīgu izrāvienu, varbūt šoreiz paveiksies izrauties no bezcerības, vienlaikus ar pašironijas devu – gan jau, ka nesanāks. Un ir skaidrs, ka tie ir tie naivie, kuri vēl nav devušies lasīt šampinjonus, slaucīt svešus podus, stūrēt kravas auto tāltālos ceļos, bet palikuši, lai ienirtu un iznirtu mūsu kopīgajos kredītu, inflācijas un nodokļu viļņos, un pacietīgi ticētu – kāds padomās arī par viņiem. Viņi iekrīt savu maldu slazdos, gluži kā mēs.

Mūzikas teātra iespējas

"ALFAS" iestudējums raksturo vairākus plašākus kopsaucējus un procesus. Pirmkārt, izrāde iekļaujas režisora Valtera Sīļa radošā rokraksta līnijā, kas nav sajaucama ne ar vienu citu un kas, izvēloties precīzus spēles noteikumus, trāpa ne vien idejas kodolā, bet arī skatītāju iztēlē. Ja, piemēram, izrādes "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris) spēles noteikumu būtiskā atslēga jāmeklē mākslinieka Uģa Bērziņa zīmējumu papīru dzīvās animācijas tehnikā, kas asociatīvi atgādina par tām uz bērzu tāsīm rakstītajām vēstulēm, kas atceļojušas no izsūtījumu vietām Sibīrijā un glabājas Latvijas muzejos, tad "Puika, kurš redzēja tumsā" Latvijas Nacionālajā teātrī uzbur neredzīgo cilvēku pasaules sajūtu ar izteiksmīgu radioteātra skaņu un trokšņu vidi, kādā darbojas aktieri.

Otrkārt, "ALFAS" kā oriģināls mūzikas teātra piemērs atklāj mūzikas žanra iespējas. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu šis žanrs pēdējā laikā pierāda sevi daudzveidīgos virzienos. Savstarpēji nesalīdzināmi, spilgti, laikmetīgi un izteiksmīgi ir tādi neatkarīgu producentu projekti kā iestudējumi "Kontakts" Ģertrūdes ielas teātrī, "Mans kaimiņš ebrejs" Rēzeknes pilsētas ielās, īpašvietas izrāde visā Latvijā "Visi putni skaisti dzied", "Polifēms" Latvijas Mūzikas akadēmijā, "Ērces" Rīgas Zooloģiskajā dārzā un citi.

"ALFAS" iestudējumā ar mūziku veidojas vispārināts skatījums uz dokumentālu notikumu. Piecu aktieru dziedājums stāstā par šaušanos, bēgšanu, nonāvēšanu ienes fatāli nenovēršamu intonāciju. Tas līdzinās gandrīz mitoloģiskam vēstījumam, un laupītāji, līdzīgi burlakam Kaupēnam, nopēluma vietā izpelnās līdzjūtību un izpratni. Varoņi bez varonības pazīmēm, poētika bez dzejas, atpazīstama vēsture bez butaforiskas līdzības.