17 °C
12. martā uz Nacionālās operas un baleta skatuves balvu par mūža ieguldījumu mūzikā saņems komponists Vilnis Šmīdbergs, kura daiļradi raksturo īsts simfoniķa vēriens, par ko varējām pārliecināties arī šīgada simfoniskās mūzikas lielkoncertā 19. janvārī, kad Lielajā ģildē skanēja viņa opuss "Karuselis" tā kādreizējā pirmatskaņotāja orķestra "Sinfonietta Rīga" izpildījumā.
Šā gada 14. jūnijā – mums visiem tik zīmīgajā datumā – mūzikas balvas laureāts atzīmēs 80 gadu jubileju.
Ne katrs komponists ir apveltīts ar talantu izjust orķestri tik tieši un nepastarpināti – kā dzīvu un elpojošu organismu. Arī kamermūzikā un kordarbos, aranžijās un vokāli instrumentālajos opusos meistara spilgti individuālajā mūzikas valodā vienlīdz būtiskas ir kā smalkākās detaļas, tā arī kopskaņas vēriens, domas dziļums un emocionālais nospriegojums.
Akadēmiskā mūzika nebūt nav vienīgā sfēra, kurā Vilnis Šmīdbergs atstājis paliekošas pēdas, pirms vairāk nekā pusgadsimta (1967. gadā) līdz ar ārtroka grupu "Katedrāle" viņš licis pamatus latviešu rokmūzikai, ilgus gadus aizvadījis, arī strādājot pedagoģisko darbu un vadot amatieru kolektīvus.
Šmīdbergs nav nedz daudzrakstītājs un hameleons, nedz arī diplomāts vai karjerisks stratēģis, kas izdabā varām un masu gaumei. Drīzāk stihisks, reizumis nikni apmāts un savaņģojoši dedzīgs, runājot par mums visiem būtiskām tēmām. Kā sacījis komponists Imants Zemzaris, Šmīdberga mūzika ir ekspresīvi sastrēdzināta, kā stāvas viļņu grēdas rudens jūrā, maz tajā iegaismotu virsotņu vai melodisku lieglaimes salu, kurām tik labprāt pieķeras klausītāja sirds un auss. Līdz kaulam patiess un aizvien īsts kurzemnieks un ventiņš pat pēc ilgiem gadu desmitiem Rīgā.
Astoņdesmitajos bijis arī skaņu režisors firmas "Melodija" Rīgas studijā, epizodiski šo amatu pildījis arī Latvijas radio, televīzijā un "Telefilmā", strādājis par deju ansambļa "Daile" muzikālo vadītāju un skarbajos deviņdesmitajos bijis pat kurinātājs.
– Šmīdberga kungs, vai izdevies atklāt mūzikas valdzinājuma noslēpumu?
V. Šmīdbergs: – Tas meklējams tur augšā, tūkstoš kilometrus vai vēl tālāk. Bet kosmosā jau attālumu nemēra. Tas ir tikai cilvēka apziņā. Mūzika ir Dieva dota, kaut kas, ko nevar zinātniski izanalizēt un izkalkulēt, kas ir mūsdienīgi vai kas jau "nolietots". Ir vien tās pašas divpadsmit skaņas un ne vairāk, varbūt vēl kāds ceturtdaļtonis krāsu kolorītam. Nav māksla salikt skaņas "pareizās vietās", bet – kā veidojas muzikālā doma? Vienmēr esmu bijis kritisks kā pret sevi, tā arī pret citiem. Taču savu viedokli paužu tad, ja vaicā. Bet laba mūzika – jebkurā žanrā – ir tā, kura izdzīvo cauri laikiem pasaulē, kurā esam tikai ciemiņi. Atnākam un aizejam. Mūsu dzīve ir viena sekunde mūžībā…
– Un ja vaicātu par skaņdarbu radīšanas praktisko pusi?
– Tad jāiet laikam līdzi. Mans galvenais kontrolieris ir nevis klavieres, bet dators. Jau apmēram divdesmit gadus. Kāds tuvs draugs, tehniskais darbinieks televīzijā, reiz sacīja – tā nošu programma "Sibeliuss" tev, Vilni, jāapgūst! Nenācās viegli, jo neesmu tuvās attiecībās ar tehniku un tehnoloģijām. Dēls, arī mūziķis būdams, gan ir. Dzied Valsts akadēmiskajā korī "Latvija" un vada vairākus amatieru korus. Nupat, 29. decembrī, abi ar manu kundzi sagaidījām pēcnācēju, mūsu mazdēliņu. Tāds prieks mums visiem.
– Esat teicis, ka profesoru Ādolfu Skulti, kura kompozīcijas klasē studējāt konservatorijā, uzlūkojat kā savu otro tēvu.
– Arī gadu starpības dēļ tā varēja būt. Iepazināmies konservatorijā vēl pirms manas iesaukšanas armijā 1964. gadā. Kad pēc diviem studiju mēnešiem nonācu obligātajā karadienestā, sarakstījāmies visus trīs gadus. Mācību stundā mūsu attiecības bija kā pedagogam ar audzēkni, bet ārpusē vairs nebijām profesors un students. Bieži tiku gājis arī pie Skultes uz mājām Smiļģa ielā. Man bija grūti materiālie apstākļi, tēvs pensionārs neko daudz nevarēja palīdzēt. Pirmajā studiju gadā pat stipendiju nesaņēmu, bet cik tad liela tā arī bija – pāris konjaka pudeļu vērtē… Ādolfs Skulte mani atbalstīja arī materiāli. Vaicāju, kā es, profesor, jums atlīdzināšu? Atbildēja – atdosi saviem audzēkņiem.
Man dzīvē laimējies satikt izcilības. Tāds bija Marģeris Zariņš, Komponistu savienības priekšsēdētājs, vienmēr melnām brillēm un superīgāko humora izjūtu, Oļģerts Grāvītis, tolaik atbildīgais sekretārs. Deviņdesmito gadu sākumā aizvietoju saslimušu solfedžo skolotāju Jurjānu mūzikas vidusskolā. Skatos, viendien skolas direktora Mežgaiļa kabinetā ieiet vīri ādas mēteļos, plikiem pauriem. Mežgailis iznāk ārā ne savā ģīmī: "Mums taisās atņemt skolas ēku, tā piederot baznīcai..." Ejot ciemos pie sava drauga vijolnieka Jāņa Bulava, nejauši satiku Marģeri Zariņu un izstāstīju situāciju. Lai Mežgailis parokas arhīvos, viņš attrauca, jau Ulmaņa valdība ēku atpirka no baltvācu draudzes!
– Esat sacījis, ka pa īstam kaut ko uzrakstīsi tad, kad tev klāsies galīgi draņķīgi…
– Patiesībā to gan sacījis Jānis Bulavs. Daļēji var piekrist. Mūziku jau rada mūsu emocijas, pārdzīvojumi. Mans tēvs aizgāja mūžībā 1975. gada pavasarī, kad es beidzu konservatoriju. Boļeslavs Voļaks, superīgs trombonists, līdz sirmam vecumam spēlēja Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, ierosināja – uzraksti ko trombonu kvartetam! Man radās ideja sēru mūzikai tēva piemiņai. Skaņdarbu atskaņoja, arī man stājoties Komponistu savienībā, jo kaut kas toreiz bija jāparāda. Nevarēja tā – tikko pabeidz Mūzikas akadēmiju, jau Komponistu savienībā iekšā. Un vai mums to komponistu arī tik daudz vajag? Man tāds muļķīgs jautājums. Kad koncertzāles ir pilnas? Kad spēlē Mocartu, Māleru… Bet kā ar latviešu mūsdienu komponistiem? Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, uz kuriem nāk…
Deviņdesmito gadu beigās cīnījos ar atkarību, saindējos un gandrīz nomiru.
Kad tomēr paliku dzīvs, Radio korim uzrakstīju "Pateicības dziesmas". Aprīlī Radio koris un "Ave Sol" atskaņos manas īpaši Radio korim rakstītās mitoloģiskās dziesmas. Nāciet klausīties.
– Pieminot jūsu slaveno opusu "Karuselis", Lielās mūzikas balvas žūrijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks sacīja, ka arī jūsu dzīve bijusi kā karuselis.
– Ansamblis "Altera Veritas" pasūtīja skaņdarbu. Un es to it kā nosapņoju. Atmodos un galvā skan mūzika. Sēdos virtuvē pie galda un tūlīt pat pierakstīju, bez klavierēm. Ideja uzreiz iešāvās prātā. Dievs dāvinājis skaistumu, pasauli ar kalniem, okeāniem, mežiem… Bet cilvēks ņem un visu iznīcina kaut kāda nieka dēļ. Jo kas gan salīdzinājumā ar šo brīnišķīgo pasauli ir nauda? Un tad brīnās, kāpēc visu aizslauka cunami, kāpēc pilsētas sagrauj zemestrīces un cilvēki iet bojā. Bet – ko gan var gaidīt, ja tās pašas naudas dēļ no zemes dzīlēm pumpē un pumpē naftu, tā izsūcot zemes asinis? Tā radās "Raudu deja", ārkārtīgi sarkastisks skaņdarbs, ciešanas un vaidas. To pirmoreiz atskaņoja 2004. gadā. Pēteris Vasks, mans tuvs draugs, ieteicās – cik ansambļu tavu darbu nospēlēs? Pārliec orķestrim! Padomāju par Normunda Šnē "Sinfonietta Rīga" un nosaucu par "Karuseli"... Vēlāk izvērsu arī Liepājas Simfoniskajam orķestrim. Tā kā esmu kara laika bērns, skaņdarbā ir arī par to.
Pat mātes pienu riktīgi neesmu dabūjis.1944. gadā Kurzemes katlā, viņai braucot ar riteni, vācu karavīru auto kolonna nobiedēja tā, ka krūtī iemetās roze.
Pēc mammas klēpja Ventspilī, kur kā jau pastarītis tiku auklēts, jo ar vecāko brāli man ir piecpadsmit gadu starpība, nonācu padomju armijā. Tas bija pirmais dzīves trieciens.
– Esat uzrakstījis trīs simfonijas un par Trešo simfoniju, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 2010. gada 14. jūnijā Rīgas Domā, saņēmāt Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada jaundarbs".
– Pirmā simfonija, ar zīmuli rakstīta, varbūt kaut kur arhīvā saglabājusies, bet nez vai to kāds vairs atšifrēs. Bet runājot par trešo… 1941. gadā no mūsu ģimenes tika izsūtīti divi cilvēki. No vienas ģimenes – tas ir daudz vai maz? Mammas māsa no Krasnojarskas neatgriezās. Otra cietusī bija mana brāļa sieva. Ar sirds asinīm rakstīto, šausmas un nežēlību atklājošo simfoniju veltīju ne vien 1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem, bet visiem komunistiskā režīma upuriem. Un tagad atkal Krievijas agresijas murgs. Simt simfonijas vajadzētu uzrakstīt! Un nebūtu par daudz. Bet par to, ka toreiz simfonija izskanēja tik saviļņojoši, esmu pateicību parādā diriģentam Andrim Pogam un tolaik viņa vadītajam orķestrim "Rīga". Mūzikā vispār viens cilvēks nav nekas, pat slavenais Merkūrijs ne. Komponista uzrakstītās notis ir vienīgi zīmes, kuras pašas neskan. Tāpēc katram orķestra mūziķim vajadzētu mazu mūzikas balviņu. Cik daudz jauno komponistu darbu savulaik tika atskaņojis vijolnieks Jānis Bulavs! Viņam vajadzēja piešķirt Lielo mūzikas balvu. Bet pieminēja tikai pērn, kad aizgāja mūžībā. Blakus man uz Operas nama skatuves vajadzētu stāvēt arī Gunāram Šimkum (pianistu Vestarda un Aurēlijas Šimkus tēvs. – V. K.), rokgrupas "Katedrāle" dibinātājam. Toreiz, armijas laikā, klausījāmies bītlus un mums dzima ideja rakstīt tikai savu mūziku, nevis spēlēt kaut kādus pakaļdarinājumus.
– Daudziem būs atklājums, ka leģendāro "Sīpolu" pamatsastāvu, tobrīd grupu ar citu nosaukumu, kurai vēlāk pievienojās ar to pēcāk nesaraujami saistītais Mārtiņš Brauns, 1977. gadā izveidojis tieši Šmīdbergs. Jūs gan tur aizvadījāt tikai gadu…
– Mārtiņam bija sava domāšana, man sava, līdzīga kā Gunāram Šimkum. Bet Mārtiņu Braunu es uzlūkoju kā vienu no ģeniālākajiem teātra un kino komponistiem Latvijā. Un otrs, protams, ir Marģeris Zariņš.
– Vai mūzikā esat pateicis visu, ko vēlējāties?
– Biju cerējis, ka esmu. Pēc kāda sava skaņdarba slikta izpildījuma apskaitos un nodomāju – nerakstīšu vairs nekad! Priekš kam? Ja arī vairs nav iekšējas prasības, varbūt nevajag sevi mocīt un citus apgrūtināt ar savām nošu skaņām? Man ir tāda diezgan šerpa, asa daba, kā jau cilvēkam ar poļu asinīm. Nosolījos – nekad! Bet tā nedrīkst teikt. Pēc tam patiešām neko arī nevarēju uzrakstīt. Tikai aranžējumus. Taču tā jau nav mana mūzika, tikai citu atdarinājumi. Bet pērn nāca negaidīts piedāvājums no Oresta Silabrieža. Zinot manu vārīgo vietu – pēdējos desmit gadus strādāju orķestrī "Rīga" –, viņš ierosināja: uzrakstīsi kaut ko Liepājas Simfoniskā orķestra "bleķiem" (metāla pūšamajiem instrumentiem). Tā nu pēc sešu gadu pārtraukuma esmu atsācis rakstīt. Hronometrāža gan diezgan bīstama, no manis sagaida divdesmit minūšu skaņdarbu, kas ir diezgan daudz. Pirmkārt, tu izsmel visas tembrālās iespējas un jārēķinās ar mūziķu elpu, cilvēku lūpu izturību. Viegli man neiet, jo diapazonu jau dod koka pūšamie, tie piešķir dimensiju. Tāpēc izdīcu vēl trīs "sitējus", jo marimba, ksilofons, zvaniņi ir instrumenti ar noteiktu augstumu un skaņu. Un tajos var izmantot krāsas. Tas viss orķestrim dod spēku. Pagaidām saucas "No tumsas uz gaismu". Varbūt vēl mainīšu, bet tumsa noteikti paliks. Pirmā daļa tā arī sauksies – "Tumsā", jo tādā atrodas pasaule. Agresivitāte atspoguļosies ritmos, maršu un PSRS himnas motīvos. Otrā daļa – "Cerībā" – pāries trešajā, kuru, iespējams, nosaukšu "Mūžīgā gaisma". Jūlijā darbam jābūt gatavam. Augustā pirmatskaņojums.
