23 °C
18. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē gaidāma pirmizrāde britu dramaturģes Mārgaretas Perijas lugai "Laiks paradīzei". Izrādes pieteikumā teikts: "Paradīzē no margrietiņas ir iespēja izaugt par orhideju. Tev tikai jāpārdod pietiekami daudz ēteriskās eļļas pudelīšu. Tā piedāvā būt daļai no veiksmīga piramīdu shēmas biznesa, nopelnīt ienākumus, atrast domubiedrenes, justies pieņemtam un realizēt savus sapņus…"
Stāstu par mūžīgo skrējienu pēc laimes iestudējusi jaunā režisore Endija Bērziņa, bet, lūdzot pastāstīt par izrādi un tās saistību ar mūsdienām, "Kultūrzīmes" uzrunāja aktrisi Mariju Bērziņu. Saruna notika nedēļu pirms pirmizrādes, tāpēc Marija jautājumus par izrādi salīdzināja ar laiku pirms bērna dzimšanas – izrāde vēl tikai dzimstot, tas ir mulsinošs laiks, skaidrot par izrādi ir gluži tāpat, kā vaicāt, kāds būs bērniņš, kad būs piedzimis, vai viņš būs ar zilām acīm, vai ar tumšiem matiem…
– Pieteikumā jaunais iestudējums tiek raksturots kā sievišķīga traģikomēdija: par sapņiem un īstenību, par gulēšanu.
M. Bērziņa: – Gan par sapņiem, gan arī reālo dzīvi, turklāt izrādes eksemplāra pirmajā lapā kopā ar katras varones vārdu tik tiešām ierakstīti arī gulēšanas paradumi. Izrāde ir arī par vientulību un vēlmi iederēties, būt novērtētai. Luga rakstīta pavisam nesen, pirmoreiz tā iestudēta vien 2022. gadā, un tā ir mūsdienīga – par šī laikmeta ārkārtīgo skrējienu un vēlmi apstāties, uz brīdi novērtēt notiekošo. Izrādes nosaukums "Laiks paradīzei", kas vienlaikus ir arī ēterisko eļļu biznesa firmas nosaukums, ir kā pretstatījums sapņiem un realitātei, protams, paradīze ir ilūzija. Šajā biznesā vairāk vai mazāk tiek iesaistītas sešas dāmas, un stāstām par to, kas tur notiek. Ikdienā apskatoties visapkārt, jau varam sev uzdot jautājumu, kas ir cilvēki, kuri parasti nodarbojas ar šādām lietām. Latvijā līdzīgiem biznesiem ir gana senas tradīcijas, sākot no herbalaifiem un oriflaimiem līdz pat mūsdienu influenceru produktiem. Ēterisko eļļu pārdošana ir jaunāks stāsts, bet arī tas ir par labsajūtas un laimes apsolījumu.
– Un izrādes varones tic šiem stāstiem, šiem apsolījumiem?
– Tas atkarīgs no katras pašas, domāju, ka viņas tiešām ļoti grib tiem noticēt, tā ir tāda mūsdienu nelaime: pārsātinātajā pasaulē izvēļu ir tik ļoti daudz, ka nabaga cilvēks jūtas ļoti apjucis. Lielākā kļūda, kaut gan ļoti cilvēciska, ir tā, ka atbildes tiek meklētas ārpusē, gaidot, ka kāds pateiks, kā labāk dzīvot, kā labāk darīt. Ne jau par velti šī brīža pasaulē naudu pelna ezoterikas bums un falšie pravieši, visi šie "integrālie kouči" [Marija uzsver, ka šis ir izteiciens, jo valodā izvairās no anglicismiem], par kuriem smejos, jo "coach" angliski nozīmē – treneris! Acīmredzami sabiedrība ļoti meklē kaut kādu garīgumu un tāpēc šādas idejas kļuvušas tik uzbāzīgi populāras, bet cilvēki ir samulsuši un iet vismaz 18 virzienos vienlaikus. Tiesa, tas ir sarežģīts jautājums, taču viss jau sākas ar cilvēcisko faktoru, allaž ir kāds, kurš uzaicina piedalīties, un tad pašam jāatbild, vai tam ticēt, vai, iespējams, tu vienkārši esi pārlaimīgs, ka ar tevi vispār kāds vēlas kontaktēties. Patiesībā cilvēki ļoti vēlas sabiedrību, vēlas cilvēcisku pieskārienu.
– Kā pati jūtaties mūsdienu pasaules ikdienā?
– Mana privātās dzīves vērtību sfēra šobrīd nenoliedzami saistīta ar vienu mazu divgadnieku, kurš top par vīrieti, un arī teātris ir mana vertikāle, vismaz gribētos, lai tā būtu vertikāle. Šīm abām vērtībām atrodos vidū, un fiziski tik tiešām jūtos noskrējusies. Izteiciens par teātra un bērna audzināšanas apvienošanu jau nav izdomāts, šis apvienojums ir grūts, skatuve ir ļoti greizsirdīga un tā pieprasa ārkārtīgu atdevi. Šobrīd nākas sadalīties, jo man nav svarīgākas lietas par to, kas gaida mājās. Tomēr nereti jūtu arī vainu par to, ka īsti nevaru pārslēgties un pieslēgties – mājās domāju par darbu un darbā par mājām.
Raksturs gan mani virza uz vieglo un gaišo pusi, tāpēc šī laika fiziskās grūtības atsver neticami laimes mirkļi, turklāt tie ir spontāni, neplānoti un šādus mirkļus šobrīd izjūtu pārpārēm.
– Kāda ir jūsu izrādes varone?
– Mana Lorija naktīs īsti nevar gulēt, bezmiega nomocīta, viņa izmēģinājusi sazin ko, bet šķiet, ka šobrīd tomēr nespēj nogulēt vairāk par kādām pāris stundām. Iemeslu tagad neatklāšu, izrādē tas atklāsies pašās beigās. Dažai no izrādes varonēm, tāpat kā sabiedrības lielai daļai, piemīt mūsdienu modernā slimība – veģetatīvā distonija –, jo, uznākot panikas lēkmēm, savi domu mērkaķi jau nav apstādināmi. Lielā, dziļā un labā miegā ir ļoti grūti aizmigt, tam ir visvisādi šķēršļi.
– Pēc pandēmijas liela daļa izrāžu atkal ir izpārdotas, vai esat domājusi, kādēļ mūsdienu cilvēki, jūsu skatītāji turpina nākt uz teātri?
– Protams, esam ļoti priecīgi, ka pēc pandēmijas atgriezusies tradīcija nākt uz teātri, zāles tiešām ir piepildītas, tomēr vienlaikus skatītāju skaits ir samazinājies. Labs teātris jau ir kaut kas vārdos nenoformulējams, tā ir dzīva klātbūšana, mijiedarbība starp skatītāju un to, kas notiek uz skatuves. Varu atbildēt par sevi, jo arī pati ļoti labprāt eju skatīties kolēģu darbus un jūtos laimīga par izrādēm, kuras mani iedvesmo. Lai cik klišejiski tas skanētu, tomēr nezinu, kā labāk izsacīt jau sen pateikto – teātra uzdevums ir pasauli padarīt labāku. Man teātris ir būtisks, lai spētu just, faktiski jau izrādēs publiski tiek eksponētas tādas sajūtas, ar kādām skatītājs var identificēties. Tad, ja tas izdodas, ir pat vienalga, vai skatītājs ir sadusmots, sasmīdināts vai saraudināts, galvenais ir tas, ka, aizejot pēc izrādes, cilvēks jūtas citāds, tas nozīmē, ka viņš domā par pieredzēto. Ir interesanti, ka cilvēkiem vēl joprojām patīk skatīties, kā citi – tātad aktieri uz skatuves – parāda savu sirdi. Nedaudz jau tas ir vuārisms – cik labi, ka man to neprasa darīt, tik paskatīšos, ko dara tie citi…
Ir pavisam skaisti, ja aktierim izdodas sagādāt prieku. Protams, teātrim nav jābūt ērtam, nebūt ne! Nedomāju, ka teātra vienīgais uzdevums ir izklaidēt, tā pat vispār nevajadzētu būt, jo teātrim jārunā arī par smagām tēmām. Šobrīd gan sarežģīti saprast, ko vēlētos skatītājs, jo, domājot par notiekošo apkārtējā pasaulē, liela daļa par skarbām tēmām noteikti izvēlētos nedomāt un nerunāt. No otras puses, mums nebūtu jākļūst par strausiem un galva jābāž smiltīs, viss notiek pietiekami tuvu. Turklāt, lai arī repertuāra un materiāla izvēle ir grūta, vienlaikus par traģikomēdiju var saukt arī pašu reālo dzīvi, un, ja caur teātri skatītājam iespējams ielūkoties kaut kādā tās mazā daļiņā un redzēto sasaistīt ar sevi, tad pieredzam atbildi, kāpēc skatītājs nāk uz teātri.
Te gan vēlētos piebilst – ļoti gribētu cerēt un ticēt, ka mūsējais ir gudrs skatītājs. Proti, tāds, kurš pirms izrādes, vēl pirms pērk biļetes, tomēr painteresējas par gaidāmo iestudējumu, padomā, vai tas viņu spēs uzrunāt un saistīt, jo apmeklēt teātri vairs taču nav spiesta lieta. Vēl joprojām ir anekdotes par vīriem, kurus sievas atvelk uz izrādēm, tiesa, tā joprojām var notikt dažā koncertā. Teātris visām izrādēm liek anotācijas, un man brīžiem rodas jautājums skatītājiem – kāpēc gan nākt uz izrādi, ja nav pat noskaidrots, par ko īsti tā būs? Turklāt mūsu teātra uzstādījums ir diezgan principiāls – Lielajā zālē notiek iestudējumi plašākai auditorijai, savukārt Mazajā un Jaunajā zālē skatītājam jābūt gatavam uz eksperimentālām mākslas formām – jauniem režisoriem un interesantām lietām. Piemēram, šodien notiek, es teiktu, diezgan skandaloza jaunā režisora Henrija Arāja pirmizrāde "Ugunsseja" [saruna notiek 11. aprīlī]. Domāju, skatītāju viedokļi par šo izrādi būs radikāli pretēji, būs tādi, kuri spļaudīsies, un tie, kam izrāde patiks. Man liekas, ka tieši tā arī vajadzētu būt ar mākslas darbiem.
– Jaunajās formās bieži sāk izplūst robeža starp teātri un performanci.
– Tā ir, bet šī saplūšana notiek arī tāpēc, ka ļoti daudzi režisori izvēlas radīt kopdarbus kopā ar aktieriem. Man gan nepatīk šis apzīmējums, bet te tas ir visprecīzākais – mūsdienu režisors vairs nav despots. Ir gan režisori, kuri absolūti vēlas, lai aktieris pakļautos viņa vēlmēm, bet daudzi izvēlas radīt kopā ar aktieri. Nav jau nekāds noslēpums, ka reizēm darbiem nemaz nav dramaturģijas un tie rodas pēc etīžu principa.
– Ar kādu režisoru jūs jūtaties labāk?
– Labā dramaturģijā jūtos labi, bet esmu strādājusi arī ar etīžu principu. Aktierim etīdes ir vajadzīgas, strādājot ar tām, paplašinās zona, kurā aktieris var izpausties, kurā pats var vairāk uzzināt par savu tēlu, iedarbināt savu fantāziju. Patiesībā jau šis process vajadzīgs gandrīz jebkurā situācijā. Man nav preferences, tomēr ļoti grūti strādāt ir tad, ja režisors pats īsti nezina, ko vēlas… Tādi gadījumi ir bijuši.
– Ko aktierim dod ārzemju viesrežisori?
– Tas ir gluži kā istabā ielaist caurvēju, ilgstoši strādājot teātrī, viens otru pazīstam pat pārāk labi, un tad ir tik vērtīgi, ka atbrauc kāds no malas, kuram par aktieri nav priekšstata. Nenoliedzami, vēl joprojām kopš seniem laikiem palicis paņēmiens dalīt aktiera ampluā: šī ir mūsu Baibiņa un tas ir Uldis. Man šis paņēmiens īpaši nepatīk, daudz vairāk cienu režisorus, kuri nedod to, kas katram rakstīts uz pieres. Tiesa, tas prasa lielāku darbu un laika ieguldījumu. Cilvēks pēc savas būtības jau ir slinks, protams, vieglāk iet iemīto taciņu – šo zinu un tas man sanāk. Manuprāt, labs aktieris ir dažāds aktieris. Sadarbība ar viesrežisoriem dod citādu skolu un skatpunktu, iespēju paskatīties uz savu tēlu ar savādākiem izteiksmes veidiem. Diemžēl mēdz gadīties, ka atbrauc kāds ar lielu vārdu, bet rezultāts nav tik spožs. Aicināt viesrežisorus tik tiešām ir pareizi, tomēr būtiski izaudzināt un dot vārdu arī mūsu jaunajiem režisoriem.
