Sestdien, 13. aprīlī, ar izrādi visai ģimenei "Bilžu vakars ar Sprīdīti" komponista Jēkaba Nīmaņa režijā Jaunais Rīgas teātris atklās restaurētās ēkas Lāčplēša ielā 25 Mazo zāli. 

Par sajūtām restaurētajā teātrī, mūziku, režiju un pasauli Sprīdīša acīm – šajā sarunā ar Jēkabu Nīmani.

Pasaka un bērnība pamazām pārvērtusies ikdienā un pieaugušo dzīves ritmos, bet varbūt šī saikne ar pasaku nav zaudēta? Varbūt varam kopā atcerēties, atgriezties tajās sajūtās, vērtībās, aizrautībā, kas valdīja tad, kad pasaule šķita kā brīnums, neiedomājamu piedzīvojumu un laimes variāciju iespēja?

Tā Jaunais Rīgas teātris piesaka trešo izrādi pēc atgriešanās vēsturiskajā ēkā.

Arhitektūru mēdz salīdzināt ar sastingušu mūziku, tāpēc jums, Jēkab, kā komponistam vaicāšu, kā patīk arhitektes Zaigas Gailes radītais jaunais skaņdarbs?

J. Nīmanis: Pat nezināju, ka šis skaņdarbs mani aizkustinās tik ļoti. Ar šo vietu un ēku man ir ļoti personiskas attiecības, kas veidojušās, te ierodoties pirms divdesmit četriem gadiem, kad tieši Jaunajā Rīgas teātrī sāku iepazīt teātra pasauli ne vien kā vērotājs, bet arī dalībnieks. Tas lielā mērā noteicis, kas tagad esmu un ko dzīvē daru. Katrs šī teātra stūrītis man pilns ar atmiņām un asociācijām. 

Nama pārdzimšanā jūtu saikni ar nākotni, tagadni un pagātni. Un ļoti dinamisku.

Jūsu ienākšana šajā teātrī bija visai netradicionāla…

Kā biļešu kontrolierim garderobistam. Ar divdesmit latiem algā to nevarētu nosaukt par darbu, drīzāk kā interešu klubiņu paralēli bakalaura studijām klarnetes specialitātē Mūzikas akadēmijā. Pamazām teātrī sāku nodarboties ar mūziku, organizēju koncertus, četrus gadus pastāvēja tāds kamermūzikas projekts – "JRT kultūras nams". Un, Alvja Hermaņa aicināts, sāku strādāt arī kā komponists.