13 °C
11. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē pirmizrādi piedzīvos ievērojamā vācu dramaturga Mariusa fon Maienburga dekadentiskā drāma "Ugunsseja", kur Tēva lomu atveido aktieris Uldis Anže.
Režisors Henrijs Arājs, par izrādi stāstot, uzsver, ka tā ir par izmisumu: "Par jauniem cilvēkiem, kuri šķietami nevienam nav vajadzīgi. Par pasauli, kurā, kā likums, dominē tikai iepriekšējā paaudze. Par atriebību, kas dzimst no totālas bezjēdzības un apjukuma. Par nesatikšanos, aizbēgšanu, depresiju, pārprastu mīlestību un vēl, un vēl, un vēl..." Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže sarunā ar "Kultūrzīmēm" teic: "Redzu, kā mirdz jaunā, 26 gadus vecā režisora Henrija Arāja acis, viņam ir pilnīga pārliecība, ka viss vecais ir iznīcināms."
– Kā jūtaties šajā izrādē?
U. Anže: – Godīgi sakot, šis stāsts liekas par smagu, pats šodien tādu negribētu klausīties, dzirdēt, vairāk vēlētos cilvēkus mudināt smieties vai raudāt, nevis mocīties dziļās pārdomās. Iestudējums ir prātam, tiesa, lugas vēstījums pauž arī ko emocionālu, bet tomēr tās struktūrā ir intelektuālas dabas dramaturģija. Tomēr, vakaros ejot mājās no teātra, šis darbs liek domāt par mani pašu: kā prast savaldīties, ieklausīties savos bērnos, neskriet un paklusēt. No šāda viedokļa izrādes tēma ir ļoti vajadzīga, tā runā par būtiskām lietām.
– Mēdz teikt, ka pasaulē viss atkārtojas, tomēr, liekas, ka plaisa starp paaudzēm agrāk nav bijusi tik dziļa, kāda tā izveidojusies šobrīd.
– Grūti teikt, manā dzīvē, vismaz pagaidām, nav izveidojusies plaisa ne starp mani un vecākiem, ne starp mani un bērniem. Cenšos piebremzēt savu egoismu, kurš, tiesa, ir liels, cenšos apspiest lepnību, un, lai ieklausītos bērnos, cenšos kaut mazliet nolikt malā savas vajadzības.
Vienā no izrādes mēģinājumiem uzrunāja mana izrādes četrpadsmitgadīgā dēla teiktais. Par pieaugušajiem, proti, saviem vecākiem, viņš teica tā: "Neviens no jums nesaprot, kas ir dzīve. Jūs nesaprotat, redzat sevi tikai attiecībā pret pārējiem, citādi neko neredzat. Gribat redzēt savu atspulgu citos un domājat, ka tādējādi saskatīsiet kaut daļiņu sevis, eksistēsiet. Muļķības! Jūs redzat tikai citus, jūs pazūdat, jūs lēnām izšķīstat, līdz izgaistat pavisam, vairs nemaz nevarat atšķirt, kuri esat jūs un kur citi. Kļūdaini domājat, ka tā jābūt, bet ir jāsarauj visas saites un jāpaliek vienam, jāaizmet svešās domas un jānoslēdzas, nekādus jutekļus uz āru, tikai ieročus. Kā medūza, kura akla un noslēgta, un, ja kāds tai tuvojas, to apdedzina, bez naida. Muti ciet, ausis ciet, rīkojies!" To saka četrpadsmitgadīgs puisis, un jājautā, kas licis tā teikt un kas viņu traumējis tik ļoti, ka pasauli redz šādi.
Bet pēc pāris ainām tēvs mātei saka: "Vai tu neesi pamanījusi, ka mums iet labāk, kopš viņi sākuši darīt muļķības? Mēs vairāk sarunājamies." Izrādē Tēvs divas reizes saka "par to mēs sarunājamies", bet beigās nosaka: "Reizēm es nesaprotu, vai viņi vispār dzird, ko mēs sakām."
– Arī reālajā dzīvē pietrūkst sarunu, vairs nemākam sarunāties ne mājās, ne uz ielas, pat kopā atnākot uz kafejnīcu, drīz katrs iegrimis savā ekrānā.
– Turklāt vai sadzirdam, ko saka otrs, vai tā ir sarunāšanās? Acīmredzot tas, pie kā nonācis šis puisis, mans lugas dēls, ir sekas tam, ka nedzirdam un nesarunājamies, tās ir sekas visam šodien notiekošajam. Arī es nezinu atbildes un sev uzdodu jautājumus, bet mans darbs bagātina, dziedē un māca. Es jau nespēlēju tikai teātri, bet domāju, ko teātris ar mani dara, un, aizejot mājās, skatos un pētu – cik pats esmu neiecietīgs, noguris, niķīgs; kā sev iestāstu, vai, cik man grūti, vai, kā es nevaru… Un tad uz visiem izgāžu dusmas, noslēdzos sevī un vēlos, lai mani liek mierā! Bērnišķīgi, vai ne? Bet tad ātri izpūšu gaisu un visiem saku – piedodiet, parunājieties ar mani…
– Šo lugu kritiķi dēvējuši kā dekadentiskāko no dekadentiskākajām, kā jūs to saistītu ar mūsdienām, laiku, kad tik daudzās jomās zūd likumi un noteikumi, kad cilvēki meklē pamatu zem kājām?
– Radošums ir haotisks, un haosā ir radošums, bet reālajai dzīvei tomēr vajadzīga arī struktūra un vērtības. Taisnība, arī es visapkārt redzu, cik daudzi esošajā vērtību sistēmā jūtas apjukuši, bet mūsu laiks jau nav unikāls, vēsturē šādas maiņas notiek cikliski. Varbūt šis tomēr ir labu pārmaiņu laiks? Tiesa, šobrīd stiprais pamats šķiet pazudis, esam apjukuši, un brīžiem mūsos notiek liela šķelšanās, turklāt ap mums globālajā pasaulē ir informācijas pārbagātība. Ir cilvēki, kuri informāciju izmanto, lai viens otru ietekmētu, manipulējot ar masām, sanaidojot vienu ar otru.
Savulaik vecāki man deva vērtību koordinātas, tagad mans pienākums ir rūpēties, lai es spētu dot kādu vērtību kopumu tālāk savai ģimenei. Tai pašā laikā, atrazdamies šajā kopumā, arī es mēdzu maldīties, apjukt un krist, tomēr man ir dotas vērtību koordinātas, tās cenšos iedot tālāk saviem bērniem, uzskatu, citādi varam pazust.
Tieši šāda pazušana arī notikusi mūsu dekadentiski dekadentiskajā lugā, turklāt redzu, kā mirdz jaunā, 26 gadus vecā režisora Henrija Arāja acis, viņam ir pilnīga pārliecība, ka viss vecais ir iznīcināms.
– Vai mūsdienu bērniem dzīvei nākotnē maz iespējams dot pietiekami labus padomus?
– Es nezinu. Nezinu arī, vai mana no vecākiem mantotā vērtību sistēma ir laba vai slikta, bet tā vismaz ir. Nezinu arī, vai pareizi ir tas, ko daru. Visi tik gudri dot padomus, informācijas ir tik daudz, piemēram, vakar, braucot mašīnā, klausījos par pusaudžu nekārtības vai kārtības principiem mājās, ko vajadzētu darīt. Katram indivīdam jau būtu jāizdzīvo, jāpārdzīvo jaunības revolucionāra, protestanta gars. Iespējams, arī lielākā sabiedrības daļa, masa cikliski izdzīvo šo zīdaiņa, vēlāk pubertātes vecumu un tad nobriest.
– Tā ir, varētu teikt, ka visi kopā esam jau vairāk nekā trīsdesmit gadus veca, turklāt atjaunota valsts un laiks būtu pieņemties prātā, no otras puses, pusaudžu krīzes nāk vai katru dienu.
– Nezinu, kādā posmā šobrīd atrodamies, brīžiem mums iet pat sliktāk nekā pusaudžiem. Pieaudzis cilvēks taču varētu pieņemt neatkarīgus lēmumus un būt par tiem atbildīgs, bet mēs skatāmies, kas izdarīts blakus, kas izdarīts labāk, pat raugāmies, ko mums kāds liks darīt. Tomēr esmu piesardzīgs kritizēt šīs dienas politiķus, ja vien tie nav jau trīs reizes caurkrituši, aizgājuši pa skuju taku, bet tad izdomājuši atgriezties kā mesijas. Tādos gadījumos gan esmu gatavs iet uz barikādēm!
Neuzticētos arī lieliem padomdevējiem, tādiem pārgudriem, kuri zinātu, kā patiesībā jādara, bet paši vairs nav tik jauni un spēj vien gudri runāt. Nu, nav mums Zālamana, turklāt arī viņš bijis laicīgs; cik tad vispār vēsturē bijuši valdnieki, kuri valdījuši taisnīgi un kad tauta zēlusi. Un, pat ja tā noticis, nācis nākamais, kurš pret tautu bijis nežēlīgs un visu izputinājis. Lai nu kā, bet piekrītu brīnišķīgā politiķa Čērčila ļoti precīzi teiktajam, ka demokrātija nav ideāla, bet nekā labāka par to nav izdomāts. Nedomāju, ka iespējama kāda viena gudra roka, kura spētu mūs vest uz saulaino tāli.
– Atgriežoties pie izrādes, kas ir pats vērtīgākais, ko jūsu tēlotais Tēvs mēģina apjaust? Sarunas ar bērniem?
– Izrādes sākumā Tēvs uzskata, ka lietas notiek pašsaprotami, un tās viņu nesaista. Varu iztēloties, ka vecāki brīžiem noguruši no bērnu bērnības un gaida, kad viņi pieaugs un par bērniem vairs nebūs rūpju. Tomēr audzināt bērnus un nodarboties ar ģimeni ir skaists, bet ļoti smags darbs, turklāt – abu vecāku pienākums. Izrādē Tēvs iet uz savu darbu, nāk mājās, aizraujas ar kriminālhronikām avīzēs un neredz, kas notiek ar viņa bērniem. Tiesa, viņš kaut ko mēģina, bet, visticamākais, arī pats vēl nav pieaudzis, jo nezina, kā ar bērniem sarunāties. Tādu gadījumu dzīvē dzirdēts daudz, tikai liekas, ka ar gadiem rodas briedums, tomēr bieži vien briedumam ar gadiem nav nekāda sakara. Domājot par reālo dzīvi, abi izrādes vecāki ir ļoti atpazīstami, un tāpēc šis stāsts liekas vēl skaudrāks. Izrādes Tēvs padodas un pats pēdējais, ko vēl spēj izdarīt, ir aizsūtīt bērnu uz laukiem, sakot, lai pastrādājot, darbs nākšot par labu. Tā teikt, lai citi uzņemas atbildību.
– Vai cilvēks vispār spēj mainīties, mācīties no savām un citu kļūdām? Saistībā ar karu bieži mēdz pieminēt, ka esam atgriezušies tumšajos viduslaikos…
– Vēlos ticēt, ka cilvēks spēj mācīties. Tas gan skanēs ļoti skaļi, bet, tikai atsakoties no sevis, var nokļūt pie sevis. Tiesa, no lepnības, baigā egoisma, savas vienīgās patiesības jau nevar atteikties pavisam, to nevar absolutizēt, bet var censties, un viena no būtiskajām lietām ir ieklausīšanās citos, sadzirdēšana. Atsakoties no sevis, atverot sevi, var ielaist jaunas zināšanas. Tas ir ceļš uz zināšanām un savu izaugsmi. Es cenšos.
