4 °C
Piektdien, 1. martā, "ArtDokfestRīga" atklāja ar ilgi gaidīto Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filmu "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks".
Autoru iecere veidot filmu kā "Podnieks par Podnieku" izrādījās tikpat saistoša, cik sarežģīta. Tādēļ darbs pie tās iestiepās vairāku gadu garumā. Tāds, lai par pazīstamo režisoru liecinātu tikai viņa darbi un kadri, kuros filmēts viņš pats, viņa izteikumi, pieraksti, domas. Brīnišķīgs atradums – Podnieka dienasgrāmatas, kuras nu jau trīsdesmit divus gadus mūžībā esošajam Jurim tik atbilstošā balsī lasa Egons Dombrovskis. Ne tikai balss tembrs, bet, iespējams, kaut kāda gara radniecība. Mēs tiekam vesti cauri ne tikai Jura Podnieka dzīves gājumam no piedzimšanas 1950. gadā līdz liktenīgajai, bezjēdzīgajai bojāejai 1992. gadā, bet arī caur viņa mērķiem, ideāliem un sapņiem. Kā pamatmotīvs filmai cauri vijas ūdens un tā pretestību šķeļošais peldētājs – tam dokumentāls pamats nāk no Jura jaunības nodarbošanās ar pieccīņu, par ko viņš vēlāk veidojis filmu "Puikas, zirgos!" (1979), tas sasaucas ar izcilo kadru no filmas "Brāļi Kokari" (1978), kurā redzams Imants Kokars, kurš apbrīnojami spītīgi, sakostiem zobiem, izceļas no ūdens, izslejas un noturas uz ūdensslēpēm, kas tik labi raksturo paša Podnieka raksturu, par kuru filmas veidotāji sniedz pārliecinošas liecības. Galu galā – Jura mistiskā noslīkšana Zvirgzdu ezerā. Ar filmu fragmentiem, uzņemšanas hronikām un refleksiju par tām no dienasgrāmatas un intervijām gūstam hronoloģisku ieskatu gan Jura daiļradē, gan dzīvē, to tomēr filmā laiku pa laikam pārtrauc policijas ziņojumi par astoņu dienu ilgo meklēšanu pēc 1992. gada Jāņiem (pat iesaistot starptautiskus spēkus) līdz traģiskajam iznākumam. Tā kā gandrīz par visām Podnieka filmām, jau sākot no pašām pirmajām viņa režisētajām, un, protams, arī operatora darbiem, esmu rakstījusi un pazinu Juri, jāatzīst, ka, filmu skatoties, varbūt biju emocionāli vēl vairāk ievainojama nekā jaunākas paaudzes skatītāji, kuru galvenā bagātība būs uzzināt par šo izcilo sava laika dokumentētāju un personību, iepazīt viņu. Tāpat jāatzīst, ka zemapziņā gaidīju, kad parādīsies kadri, kuros Juris lec ar gumiju no tilta… Un bija! Tas viss liecina par filmas veidotāju apbrīnojamo pētnieku, arheologu un māksliniecisko talantu, pacietību, intuīciju, mīlestību un vēl un vēl…
Drosme, aicinājums, misija
Par Jura bojāeju izvēlēto dokumentālo liecību apkopojumā jāizceļ Hannas Ārentes citāts: "Drosme vajadzīga pat tad, lai pamestu sava mājokļa četru sienu sniegto, sargājošo drošību un mestos sabiedriskās darbības pasaulē. Un ne jau tādēļ, ka tur sagaida kādas konkrētas briesmas, bet tāpēc, ka sabiedriskā darbība ir joma, kurā dzīvība zaudē vērtību. Pasaules brīvības vārdā drosme atbrīvo cilvēku no bažām par savu dzīvību."
Tieši tā var teikt par Juri Podnieku. No šaubām par sava darba vajadzību, vēlāk – VVKI (Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūts), jau kā operatoram lepnums par pirmo savu kinožurnālu "Padomju Latvija" 1976. gadā, īpaši Herca Franka skolai, kurš uzticēja Jurim patstāvīgi strādāt filmai "Aizliegtā zona" ar Cēsu kolonijas audzēkņiem (starp kuriem viņš pats varētu būt, ja viņa tēvs, diktors Boriss Podnieks, nebūtu dēlu iekārtojis darbā Rīgas kinostudijā), meklējot augstāko temperatūru "Liepājas vīriem" (1976), līdz misijas apziņai, ka nedrīkst nomirt, kamēr filma nav pabeigta, kad Podnieks jau bija "ielauzies" režisoros. Montāžas istaba kā giljotīna – kvalifikācijas celšanas kursi. Nav iespējams te īsā atsauksmē pieminēt kaut dažus no trāpīgajiem dienasgrāmatās izteiktajiem vērojumiem un domām.
Vienlaikus un paralēli – homevideo – kāzas ar Elgu, draugi Andris Rubenis un Jānis Krievs, pārmetumi sev "Kāds es lops!" (ka nerakstīju), prieks par dēla piedzimšanu, viņa svaru un astoņiem zobiem. Iezogas arī nojausma par sarežģījumiem apvienot intensīvo, plašajā pasaulē aizvadīto dzīvi ar ģimeni. Jau pusaudzis dēls gan šķita ieinteresēts iet tēva pēdās, kļūt par operatoru.
Kad trīsdesmitgadīgais Juris, sajūtot to kā pieskārienu tautas liktenim, cilvēka dvēselei, kopā ar Arnoldu Plaudi un Jāni Peteru veidoja "Strēlnieku zvaigznāju" (1982), pēc pirmizrādes viņš vēl nejutās brīvs, visu līdz galam pateicis, daudz atstājot nākamajām filmām. Doma par to, ka un kā varētu apvienot dokumentālu publicistiku ar juteklisku tēlainību kā tādu simbiozi, Juri nodarbināja jau kopš filmas "Veļ Sīzifs akmeni" (1985). Sapnis uzņemt filmā "Jāzepu un viņa brāļus" ir vēl viens šīs piemiņas filmas pamatmotīvs.
Likties uz ambrazūras
Visvispazīstamākajā Podnieka filmā "Vai viegli būt jaunam?" (1986, piedalījās ārpus konkursa Kannu kinofestivālā, 27. Krakovas kinofestivālā saņēma FIPRESCI balvu) tie ir tikai alternatīvie padomju laika jaunieši, kuri uzticas Jurim, stāstot par sevi un saviem uzskatiem, bet vēlākajos darbos, īpaši jau PSRS sabrukumam veltītajā ciklā, režisors pats riskē ar savu drošību un pat dzīvību. Atzinies, ka tomēr nopircis bruņuvesti. Bet bailes aiz kameras nejūtot. Tā sargājot.
Sadarbībā ar BBC "Channel 4" veidoto piecu filmu ciklu "Mēs/Soviets/ Hello, Do You Hear Us?" (1989) un "Impērijas gals" (1991) vieno Alekseja Ribņikova komponētā "Svētā komūnija neticīgajiem". Zīmīgi un šodien ārkārtīgi aktuāli skan Jura novērojums par Rietumu reakciju uz tā laika perestroiku, Gorbačovu, Jeļcinu un īpaši uz pēdējās filmas "Impērijas gals" pielikumu par puču PSRS: "Rietumos to skatās kā kino." Un tā arī uz visiem turpmākajiem notikumiem gadu desmitos, jo, kaut oficiāli PSRS monstrs vairs nepastāv, tieksme atjaunot kaut ko tam līdzīgu, iekarot, pakļaut sev, ir neiznīdējami spēcīga. Uz Čečeniju, Gruziju, Krimu, Donbasu, Ukrainu Rietumi ilgi skatījās kā kino. Un nu mēs baudām tā sekas. Runājot Jura vārdiem, zvērs ir dzīvs un elpo. Pēc viņa tuvāko draugu un kolēģu Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes nogalināšanas Rīgā 1991. gadā viņš pats meklēja lodi, tomēr negribēja nomirt liellopu gaļā (lidojot helikopterā kopā ar tur samestajiem gaļas gabaliem uz Erevānu Čečenijas kara laikā), bet šodien šis zvērs ir īpaši ļauns un aktīvs.
Filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" vēsta par to, ka režisoram darbs un dzīve bija ne tikai filmēšana, bet arī misija, tolaik – atbrīvošanās no iepotētās dzimtbūšanas apziņas. Paralēles ar Bībeli parādās ne tikai Jāzepa sakarā – Juris piemin arī Mozu, kas veda savu tautu četrdesmit gadus cauri tuksnesim. Tie nu ir aiz muguras. Ko mēs darām, izgājuši cauri PSRS tuksnesim, kur esam nonākuši un kurp gribam nokļūt? Juris bija izturējis pārbaudījumus ar slavu un bagātību, dienasgrāmatā skan šaubas par egoismu un raksturu… Kā ir ar mums? Iemesls, kāpēc filmēt – iespēja mainīt pasauli. Lai Jura laika un cīņu biedrenes Antras Cilinskas un nākamās kino paaudzes režisores Annas Vidulejas godprātīgais, emocionālais darbs jums, šodienas autoriem, dod līdzās bagātīgai izziņai iedvesmu, spēku un savas misijas apziņu!
