12.3 °C
Dailes teātra jaunā izrāde "Wintera stāsts", kā zināms, tapusi, iedvesmojoties no Šekspīra lugas "Ziemas pasaka" (1609). Tā ir viena no slavenā dramaturga vēlīnajām lugām, kuras sižeta pamatā ir Roberta Grīna pastorālais romāns "Pandosto" (1588).
Daudzi kritiķi šo Šekspīra darbu uzskatījuši par "problemātisku", jo lugas pirmie trīs cēlieni ir piepildīti ar spraigu psiholoģisku dramatismu, bet pēdējie divi drīzāk ir romantiski, un viss beidzas laimīgi.
Laiku gaitā "Ziemas pasaka" periodiski ir iemantojusi popularitāti, tikusi dažādi adaptēta un iestudēta visvisādās formās. Lugas pamats izmantots arī muzikālos daiļdarbos, piemēram, Kurts Aterbergs 1920. gadā sacerējis operu, bet Džobijs Telbots 2014. gadā – baletu. Turklāt piebildīšu, ka šis Šekspīra darbs nereti uzvests arī Latvijā. Jo sevišķi atmiņā palicis Oļģerta Krodera iestudējums Liepājas teātrī (1980).
Runājot par režisora un autora Džefa Džeimsa izrādi "Wintera stāsts", kas tapusi sadarbībā ar dramaturgu Džeimsu Jītmenu, pirmais, ko gribas teikt: interesanti. Vispirms tāpēc, ka saglabāta lugas filozofiskā jēga par ļaunumu, kas slēpjas cilvēka dvēselē, par ļaunestību, kas izposta draudzību, nogalējot gan pašam savu laimi, gan tos, kurus mīli. Tomēr darbības gaitā izrādē, tāpat kā Šekspīra lugā, virsroku ņem cilvēciskuma ideja. Šekspīra lugā aizdomās par Hermiones neuzticību cīņa uzkarst starp Sicīlijas karali Leontu un Bohēmijas karali Poliksenu, bet tagad tā ir Silīcija ielejas un virtuālās pasaules magnātu Leo un Pola sacensība un sāncensība.
Šajā kontekstā ļoti pārdomāti un asprātīgi veidota scenogrāfija. Pirmais cēliens norisinās itin kā tradicionāli, proti, uz skatuves. Tomēr noformējums ir tāds, ka no tiesas ziņkāri gribas saprast katras redzamās lietas nozīmi. Mani, piemēram, ļoti ieintriģēja tā saucamais zaļais paugurs skatuves dibenplānā, kura lomu uztvēru tikai tad, kad kāds no varoņiem, sašutuma vai priecīga satraukuma pārņemts, no tā nošļūca, turpinot dialogu.
Bet otrajam cēlienam idejas ziņā ir patiesi spožs risinājums. Redzam varoņus itin kā tajā pašā telpā, bet tā nez kādēļ apmēram pusotru metru pacēlusies virs skatuves grīdas. Visas personas sazinās savā starpā tāpat kā agrāk, bet vienlaikus viņu kājas sarkanos zābaciņos redzamas tur, lejā – uz reālās teātra skatuves. Turklāt tagad šie varoņi apģērbti pavisam citādi, gluži kā folijā ievīstīti multeņu tēli vai avatāri, arī viņu rotaļīgās kustības itin kā imitē robotus (horeogrāfe Elīna Gediņa). Beigās tomēr saproti, ka darbība turpinās virtuālā pasaulē, talkā ņemot video, kur šīs vides kopradē iesaistījusies vesela video speciālistu komanda ar videomākslinieku Jakubu Lehu priekšgalā. Turklāt tas ir ļoti principiāli notiekošā būtības filozofiskai atklāsmei.
Nu jau ir pagājuši vairāki gadu desmiti, un mēs redzam, cik agresīvi mūsdienu dzīvē ir sākusi dominēt virtuālā pasaule. Ej, teiksim, pa parku, baudot tā skaistumu, un sānskatā redzi, cik daudz jaunu pakaušu noslīguši pār viedtālruņiem, uzlādējot savas smadzenes ar iegūto informāciju. Kā piemēru no izrādes minēšu milzīgu datu apstrādes paneli, tādu kā virtuālu serveri, kur vadiņu un gaismekļu tīmeklī Leo meita Roza (Madara Viļčuka), kas spiesta uzaugt tēva radītajā virtuālajā spēļu "Bohēmijā", meklē zvaigznājus. Līdz beigu beigās viņa, atstājusi šo "Bohēmiju", kā reāls cilvēkbērns skatīs reālās pasaules neaptveramo debesjumu. Ne jau nejauši dialogs ar režisoru Džefu Džeimsu teātra programmiņā nodēvēts "Teātris kā cits sociālais tīkls". Šādu mūsdienīgu akcentu, laikmeta radītu izaicinājumu izrādē ir daudz, arī sociālajos tīklos viegli atpazīstamās ikdienas situācijas, teiksim, azartiskais skats ar telekrāpnieku, kas uzdodas par Nigērijas princi. Kopumā šīs digitalizētās pasaules iespaidu, kā jau rakstīju, jo sevišķi pastiprina izrādes dekoratīvais noformējums, ko radījusi scenogrāfe un kostīmu māksliniece Rozanna Vaiza.
Vienlaikus aktieri bez jebkādas uzspiestības, ļoti brīvi veic galveno uzdevumu – atainot mūsdienu cilvēka tēlu. Turklāt daudziem aktieriem nākas atveidot vairākas lomas. Piemēram, cik pārliecinoša ir Indra Briķe. Kad viņa tēlo Tiesnesi, tā vien gribas izsekot katrai viņas sejas izteiksmei un intonācijai, jo patiesi ir jūtama viņas varones personiskā attieksme pret katru no tiesājamām personām. Kaut gan, protams, Tiesnese cenšas pakļauties vienīgi likuma varai. Taču vēl iespaidīgāka viņa ir kā Laika personifikācija. Seja pievērsta mums, tiek lasīts Šekspīra sonets, bet rokās – nākotne, mazs bērniņš, kuram, nu ļoti gribētos noticēt, cilvēce nenozags rītdienu. Mēs esam krustcelēs. Izaicinājumi ir bijuši vienmēr, un, kā teicis kāds zinātnieks, mākslīgais intelekts var izvērsties gan par dižāko, gan par briesmīgāko izgudrojumu.
Lieliski izstrādāts galvenā varoņa Leo konflikts ar kolēģi Polu, ko spēlē Arturs Krūzkops. Mārtiņš Meiers Leo lomā burtiski spridzina ar savu naidu, aizdomīgumu, greizsirdību un skaudību. Vispār jāuzsver, ka psiholoģiskā un līdz ar to personāža emocionālā dzīve ir jaušama daudzu tēlotāju darbā. Varu minēt Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, Ievu Segliņu, Katrīnu Grigu, Madaru Viļčuku vai Niklāvu Kurpnieku, Daini Gaideli un citus. Kopumā gribu akcentēt visa aktieru ansambļa saliedēto meistarību, kas ir ļoti principiāli izrādei, kura ir burtiski piesātināta ar tēliem – 31 persona.
Tādējādi veidojas galvenais izrādes koptēls – šodienas sabiedrība. Intelektuālais uzveduma satvars ļauj jo īpaši apjaust Šekspīra lugas sasauci ar mūsdienu pasauli. Viss turpinās – vai nu tā būtu greizsirdība, skaudība, nenovīdība, vai varas un naudas alkas. Tāpat kā turpinās tā visa pretmets: mūžīgās gaidas pēc vienas vienīgās laimes – mīlēt un būt mīlētam.
Viedoklis
Evija Bišere: "Lielie ekrāni un vīrs ar kameru – jau redzētas lietas. Labs horeogrāfiskais materiāls, kaut – paredzams. Piekrītu, ka vērtību tēmu vajag "kustināt", šī izrāde to dara. Jā, spīdīgie kombinezoni – spoži."
Indra Strode: "Paldies visai radošajai komandai par lielisko izrādi! Tēmas – mīlestība un vara, kaislības un slēpšanās no realitātes – ir mūžīgas, tādējādi pierādot Šekspīra ģenialitāti. Režisors šīs tēmas parāda ļoti mūsdienīgi un liek aizdomāties par esošajiem sabiedrības vērtību kritērijiem. Iesaku noskatīties!"
Dailesteatris.lv
Uzziņa
Pēc Viljama Šekspīra/Džefs Džeimss, "Wintera stāsts", iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
- Režisors un autors Džefs Džeimss, dramaturgs Džeimss Jītmens, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Rozanna Vaiza, horeogrāfe Elīna Gediņa, komponists Kīrans Džeimss Lūkass, gaismu mākslinieks Ādams Silvermens, videomākslinieks Jakubs Lehs, režisora asistente Diāna Kaijaka, scenogrāfes asistente Elīna Valdmane.
- Lomās: Kārlis Arnolds Avots, Indra Briķe, Andris Bulis, Dainis Gaidelis, Katrīna Griga, Klāvs Kristaps Košins, Anete Krasovska, Arturs Krūzkops, Niklāvs Kurpnieks, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Marta Lovisa Jančevska, Mārtiņš Meiers, Milēna Miškēviča, Ieva Segliņa, Madara Viļčuka u. c.
- Nākamās izrādes: 22. augustā, 24. septembrī.
