Piektdien, 22. martā, Dailes teātra Lielajā zālē notiks pirmizrāde ievērojamā igauņu režisora Tīta Ojaso un viņa radošās komandas iestudējumam "Meistars un Margarita", kas veidots pēc Mihaila Bulgakova romāna motīviem. Margaritas lomā – aktrise Ieva Segliņa.
Izrādes veidotāji par rakstnieku Mihailu Bulgakovu teic, ka viņa darbi ir aktuāli un mūsdienīgi un ka tie pa vīlēm izārda mūsu postnormālo laikmetu. Līdz pat šodienai romāna "Meistars un Margarita" lasītājs tiekot pakļauts slazdam, kurā viegli varot ieiet, bet no tā izkļūt nevarot nekad. Teātra mājaslapa vēsta: "Nekaunīgs ģēnija radītprieks un vienlaikus rūgtums par pasauli, kurā vienīgais ierocis cīņā pret ierēdņiem un oportūnistiem ir smalka domāšanas kultūra. Tas ir universāls ierocis pret cilvēcisku un patiesu attiecību sairšanu. Tas nav mainījies, lai gan ar vārdiem vien šodien vairs nepietiek."
– Pēdējos gados Dailes teātris, aicinot viesrežisorus, nebeidz pārsteigt, tagad esat nokļuvuši igauņu radošās komandas "varā"…
I. Segliņa: – Šis process ir ļoti interesants, igauņu mākslinieki ir supertalantīgi cilvēki, ir ārkārtīgi aizraujoši kopā ar viņiem pavadīt iestudējuma laiku. Turklāt – igauņi izmanto pie mums agrāk neiepazītas metodes, tāpēc strādāt pie šīs izrādes bijis un joprojām ir gan personiski, gan profesionāli ļoti bagātinoši. Tiesa, strādājot kopā ar viesrežisoriem, kaut ko jaunu atklājam bieži, tāpēc vēl jo vairāk katra šāda iespēja liekas brīnišķīga. Katru reizi iegūstam ko citādu, līdz ar to citāda un, iespējams, arvien lielāka ir arī iespēja augt un attīstīties. Esmu ļoti laimīga par šo un visām citām satikšanās reizēm.
– Iestudējot "Meistaru un Margaritu", režisors Tīts Ojaso nav viens; dramatizējuma un scenogrāfijas autore un kā kostīmu un video māksliniece strādā arī Ene Līsa Sempere. Ko šāda dubultvadība nozīmē aktierim?
– Iestudējumu neveido viņi abi vien, tā ir vesela komanda. Nevienu brīdi nav licies, ka strādājam tikai ar visu vadošu vienu režisoru, turklāt darbā ļoti liela loma ir arī Jiri Naelam, mūsu horeogrāfam. Viņu gan nevar saukt par horeogrāfu šī vārda ierastajā nozīmē, Jiri drīzāk ir cilvēka ķermeņa pētnieks. Viņš tēmu pētījis tiešām dziļi un, piedāvājot iziet tādu kā praksi, šajās zināšanās dalās ar aktieriem. Tas ved pie galvu reibinošiem atklājumiem, turklāt šīs jauniegūtās zināšanas ietekmē aktiera esību arī citās izrādēs. Jiri māca, cik ļoti svarīga ir ķermeņa klātbūtne, klātesamība tieši šajā brīdī, turklāt brīžiem ķermeņa klātesamība pat ir pārāka par prāta klātesamību. Brīžiem ķermenis spēj pateikt priekšā daudz vairāk nekā tavs prāts spēj izdomāt. Iestudējumā šim procesam ir ļoti liela nozīme, un, lai gan skatītāji nevarēs daudz ieraudzīt ierastos horeogrāfiskos numurus, šo pieeju varēs sajust.
Nozīmīgs pienesums ir arī izrādes otrajai režisorei Enei Līsai Semperei, kura piedāvāja iedziļināties dokumentālās fotogrāfijās. Tām iestudējumā būs ļoti liela nozīme, šīs fotogrāfijas vietumis pat diktēs izrādes formu. Dokumentālā sajūta izrādē ir ļoti svarīga, jo lielākoties tā runās par šodienas pasauli, šodienas cilvēku, par to, cik tālu cilvēks pats spēj aiziet savā ļaunumā vai nežēlībā. Bulgakova romānā pie cilvēkiem atnāk sātans, tomēr caur iestudējuma procesu sevī esmu diezgan stingri nonākusi pie slēdziena, ka sātans nav kāds atsevišķs tēls. Tiesa, vieglāk ir domāt, ka sātans ir kaut kas tāds, kurš pie jums var atnākt, bet patiesībā tas dzimst un urd pašos cilvēkos, viņi paši ir tie, kuri sātanu pie sevis izsauc. Sātans nemēdz parādīties tur, kur viņam nav sagatavojusies augsne, cilvēkiem pašiem ir jāatbild par šo pasauli – gan par to, kas tajā noticis agrāk, gan par to, kas notiek pašlaik.
– Tas tiesa, vieglāk pieņemt, ka "Annuška saulespuķu eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau pat arī izlaistījusi" (no romāna "Meistars un Margarita". – Red.).
– Jā, daudz vieglāk ir iedomāties, ka kāds cits manā vietā jau ir izlējis eļļu, to izdarījis kāds cits lielais spēks, kāds cits var man piedot un parādīt to īstāko ceļu. Bet – ko tu pats, cilvēk, jūti un domā? Vieglāk, protams, ir paļauties.