LTV žurnāliste, kinokritiķe un kinoteātra "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa kopā ar komandu Siguldā pie Gūtmaņa alas jau atrādījusi vērienīgu pētījumu par 1976. gadā uzņemto mākslas filmu "Zobena ēnā". 21. septembrī tā tiks demonstrēta arī Latvijas Televīzijā. Sarunā apspriežam darbu pie filmas arheoloģijas, kā arī nejaušības, kas novedušas Dairu līdz kino pasaulei. "Kino iemīlēšana ir tāda kā neglābjama slimība – tur neko nevar darīt. Ja tu reiz esi tajā iekritis, tad tu esi tajā iekritis," atzīst Daira Āboliņa.
Pastāstiet par savu ceļu līdz kino! Kā atklājāt šo pasauli?
Patiesībā tas notika nejaušības dēļ. Bērnībā man bija mazliet citi sapņi – es uzskatīju, ka izcilākā un lielākā no mākslām ir teātris. Kā bērns es pati nodarbojos ar teātri, spēlējot bērnu un jauniešu kolektīvā pie režisores Māras Priedes. Vēlāk, studējot universitātē, es nonācu praksē Latvijas Radio. Mana prakses vadītāja gribēja, lai darbotos kino un amatiermākslas jomā – šos kultūras laukus tik labi nepārzināju, bet, sākot par to interesēties, es atklāju sevī arvien padziļinātāku mīlestību pret kino.
Tomēr arī bērnības sapnis savā ziņā bija piepildīts, jo ilgus gadus strādājāt Latvijas Nacionālajā teātrī par rekvizitori.
Jā, kādus septiņus gadus. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs laiks, lai iepazītu mākslas veidošanas principus un novērotu, kā top māksla, ko parasti ieraugām jau gatavā stadijā.
Un tad nāca Rīgas Kino nama laiki.
Tur rādīja filmas, kas netika rādītas lielajos, parastajos kinoteātros. Ap mani nemitīgi bija ar kino nozari saistīti cilvēki un ļoti labas filmas, kuras es ne vienmēr sapratu.
Daira Āboliņa: Ātri vien es sapratu, ka vēlos būt spējīga tās saprast, ieiet filmas labirintā, būt filmas veidotāju sabiedrotais un izsekot līdzi tam, ko un kā viņi ir gribējuši ar savu darbu pateikt. Četru gadu laikā, ko tur pavadīju, es katru vakaru skatījos filmas.
Tomēr kino jūs apguvāt arī profesionāli.
Jā, es iestājos Maskavas Kino institūtā – vienīgajā vietā, kur padomju ēras cilvēki, kas interesējās par mākslu, varēja to studēt. Tas bija ļoti jaudīgs un brīvs laiks. Lai arī kino vienmēr uzskata par ideoloģisku mākslu, kas tā varbūt arī ir, jo tā ietekmē lielu cilvēku skaitu, tomēr tie cilvēki, kas tur mācījās, bija diezgan brīvdomīgi. Tur es studēju vakara nodaļā, tāpēc lielāko gada daļu pavadīju Latvijā, kur paralēli jau sāku strādāt, un divus mēnešus veltīju studijām. Līdzīgi kā tagad – daudz mācījos attālināti.