Mārtiņš Pļaviņš: Zemapziņā tā Losandželosa kaut kur tomēr sēž

Viens no visu laiku titulētākajiem Latvijas pludmales volejbolistiem Mārtiņš Pļaviņš savos 39 gados, ja tā var teikt, smilšu laukumos izbauda otro jaunību, kopā ar 20 gadus jaunāko Kristiānu Fokerotu izcili startējot augstākā līmeņa turnīros.

Jau rakstījām, ka šī gada Eiropas čempioni viņnedēļ Riodežaneiro svinēja uzvaras pār pēdējo divu olimpisko spēļu čempioniem no Zviedrijas un Norvēģijas, profesionālās tūres augstākā līmeņa jeb "Elite 16" turnīrā pirmo reizi tiekot pie medaļām (bronzas). Tomēr, ņemot vērā, ka Pļaviņš vairs nav nekāds jauneklis, daudzi uzdod jautājumu – kas tālāk? Vai viņš turpinās spēlēt kopā ar Fokerotu un cik ilgi? Sarunā ar "Latvijas Avīzi" Mārtiņš sniedza atbildes uz jautājumiem gan par pēdējo turnīru Brazīlijā, gan nākotnes plāniem, piebilstot, ka kaut kur viņa zemapziņas dzīlēs pavīd arī 2028. gada Losandželosas olimpisko spēļu dzirksts.

M. Pļaviņš: Godīgi sakot, mēs ar Kristiānu varam spēlēt vēl labāk. Jā, pret zviedriem Omanu/Helvigu nospēlējām ļoti labi, bet pārējos mačos, vismaz es uzskatu, varējām un varam labāk. Ja paskatāmies statistikā un redzam, cik tur ir mūsu pašu kļūdu, ko varējām nepieļaut, tad ir skaidrs, ka mums vēl ir diezgan liela rezerve. To savā starpā ar Kristiānu arī izrunājām.

Tomēr jūsu rezultāti daudziem ir liels pārsteigums. Ar ko tu tos skaidrotu?

Galvenais, kāpēc šobrīd tik veiksmīgi viss norit, tā ir savstarpējā ķīmija un mazās nianses laukumā. 

Mums ar Kristiānu savstarpējo sapratni izdodas saglabāt grūtos un svarīgos brīžos, tur arī rodas tas rezultāts. Taču, kā jau minēju, noteikti varam labāk. 

Piemēram, pusfināla zaudējums pret argentīniešiem. Lai arī viņi ir augstāk reitingā, mēs par visiem simt procentiem nebijām gatavi cīņai. Pagaidām neesam iemācījušies, kā sadzīvot ar pozitīvajām emocijām. Iepriekšējā vakarā uzvarējām zviedrus, un tā patiešām mums bija laba spēle, kas kādu laiku paliks atmiņā, taču tās pozitīvās emocijas pēc tam patraucēja, lai sagatavotos pusfinālam. Protams, no otras puses, bez tām emocijām mēs nemaz nebūtu tikuši pusfinālā, tā ka tas ir koks ar diviem galiem, taču kaut kā vēl jāiemācās šādās situācijās labāk tikt galā, jo mēs kopā tomēr esam vēl samērā maz spēlējuši. Tam visam klāt arī nāca neliels nogurums, pusfināls bija sestā spēle turnīrā, piedevām tā pēc vietējā laika notika jau deviņos no rīta.

Riodežaneiro turnīrs paliks atmiņā ar to, ka uzvarējāt divu pēdējo olimpisko spēļu čempionus. Tā negadās bieži. Ja pareizi saprotu, tad ar zviedriem pirms tam sparingojāt?

Jā. Vēl pirms turnīra zviedru treneris uzrakstīja un palūdza, vai nevēlamies ar viņiem vienu dienu patrenēties. Protams, mēs piekritām. Pēc tam izrādījās, ka viņiem nobruka sparings ar katariešiem un zviedri prasīja, vai mēs būtu gatavi vēl vienu dienu ar viņiem trenēties. Kāda runa, ja olimpiskie čempioni piedāvā, atteikt nevar. 

Tas noteikti bija ļoti vērtīgi, jo pret zviedriem līdz tam nebijām spēlējuši un treniņos labāk varēja saprast reālo situāciju, kas mūs sagaida, tiekoties ar tāda kalibra komandu.

Vai viņi šobrīd ir labākais duets pasaulē vai tomēr iepriekšējās olimpiādes uzvarētāji Mols/Sērums no Norvēģijas?

Manuprāt, Mols patlaban ir labākais spēlētājs pasaulē, bet, ja runājam par komandām, tad tā līnija starp šiem duetiem ir ļoti šaura. Tomēr es lieku uz Molu/Sērumu, ka viņi šobrīd ir labāki. Jā, zviedri daudziem ir neparocīgi, taču, manuprāt, norvēģi ir stabilāki.

Jūs ar Kristiānu bijāt pieteikušies uz tūres finālposmu decembra sākumā Katarā, bet pie īpašā ielūguma diemžēl netikāt. Sezona līdz ar to beigusies?

Šis gads jā, taču mums jau ir neoficiāls kalendārs nākamajam gadam. Šobrīd esam ļoti augstu "entry ranga" punktos [astotie], un tas nozīmē, ja arī sabrauc visi labākie pasaules dueti, vienalga uzreiz tiekam pie "Elite 16" turnīru pamatsacensībām. Tāpēc šī situācija ir jāizmanto, mēs turpinām un arī nākamgad spēlējam kopā! 

Tas lielais nākamā gada mērķis ir pasaules čempionāts novembrī Adelaidā Austrālijā. Gribam tam kvalificēties un pārbaudīt savus spēkus arī tur.

Tad jau jāatgādina tev, ka pēc četriem gadiem ir Losandželosas olimpiskās spēles...

Kaut kur zemapziņā par to Losandželosu man kaut kas arī ir, taču reāli šobrīd es uz visu skatos piezemētāk – gadu no gada. Šā brīža situācija ir tāda, ka mums pēc uzvaras Eiropas čempionātā ir plānots Latvijas Olimpiskās vienības atbalsts, un tas nozīmē, ka par visiem simt procentiem var pievērsties treniņiem, noturēt sevi labākajā fiziskā formā. Nebūs jāsper solis atpakaļ. Es ar nepacietību gaidu nākamo gadu, jo tur viss būs. Tas, kā gads izvērtīsies, ceru, ka labi, tas jau ir cits jautājums.

Kā tu pats jūties? Izklausies ļoti motivēts.

Motivācija ir. Liela. Jau iepriekš kādā intervijā izteicos, ka izbaudu katru minūti laukumā un šajā ziņā nekas nav mainījies. Ja runā par veselību, tad par ceļgalu [Mārtiņam pirms vairākiem gadiem ceļgals tika salikts kopā teju no jauna] es spēles laikā vairs nedomāju, tas ir nolikts pagātnē. Protams, sagatavošanās procesā tam pievēršu uzmanību, arī visām pārējām lietām, kā sevi sagatavot, un fiziskajā ziņā viss notiek. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai neturpinātu spēlēt, ja šobrīd ir daudz iemeslu, lai es turpinātu. 

Skaidrs, ka, zinot manu vecumu, visiem vienkārši rodas jautājums – kad tad beigsi? Atbilde – noteikti ne tagad un arī ne nākamgad. Viss notiek, trenējos, gatavojos un gribu uzvarēt.

Kolēģis Jānis Celmiņš jūs iedēvējis par tēva un dēla duetu. Kā ir ikdienā, tā arī jūtaties?

Tas jau tikai mūsu gadu starpības dēļ, taču ceru, ka Kristiāna tēvs uz mani par to ar šķību aci neskatās. Katrā gadījumā mūsu attiecības vecuma starpības dēļ tādas noteikti nav un komunikācija, manuprāt, ir ļoti laba. Kā jau minēju, mums ar Kristiānu ir izveidojusies ļoti laba savstarpējā ķīmija. Jā, taktiskajās lietās, spēles zīmējumā, niansēs es vairāk nosaku, kā vajadzētu, bet tas ir saistīts ar manu pieredzi. Esmu uzņēmies tādu kā kapteiņa lomu, tāpēc par tēvu un dēlu ir nedaudz pārspīlēti teikts, taču mums nekas nav pretī, kā vēlas, tā lai mūs sauc.

Šogad tu paralēli spēlēšanai trenēji arī jaunos. Patīk?

Pie manis šogad trenējās Līva Ēbere un Deniela Konstantinova un Kristiāns kopā ar Gustavu Auziņu. Man ir prieks palīdzēt, prieks, ka viņi novērtē mani kā treneri un visiem kopā ir arī rezultāti, jo šis gads izvērtās veiksmīgs, bija medaļas – puišiem Eiropas U-20 čempionāta zelts, meitenēm sudrabs. Man pašam kā spēlētājam trenēšana neko daudz neietekmē, jo es visu izdaru dienas pirmajā pusē, pēc tam, kamēr mani bērni vēl skolā, palīdzu citiem, bet tad laiks ģimenei. Apvienot, ja viss ir izplānots, nav nemaz tik sarežģīti.

Esmu dzirdējis, ka viena no tavām meitām arī ir pludmales volejbolā.

Viņa tikai piedalās sacensībās, bet tā visas trīs meitas trenējas vieglatlētikā. 

Es kā treneris uz to skatos mazliet citādi, jo vieglatlētika tomēr ir visu sporta veidu bāze. Ja reiz viņām patīk vieglatlētika, tad tas ir tikai labi. 

Ja būs tā, ka vieglatlētikā kaut kas beigās nesanāks, tad tur iegūtā bāze noteikti palīdzēs sasniegt rezultātus citur, piemēram, arī pludmales volejbolā. Vieglatlētikā bērni iemācās skriet, ir veselīgi, fiziski attīstīti, ar labu koordināciju, tur ir tik daudz plusu, ka es neredzu vajadzību vecākajai meitai šobrīd 14 gados pievērsties tikai pludmales volejbolam. Neredzu no tā nekādus ieguvumus. Tas gan ir mans subjektīvs viedoklis, citi domā, ka specializācijai jābūt agrāk, taču es priekšroku noteikti dodu vieglatlētikai. Viņām ir lieliska trenere, labas savstarpējās attiecības, patīk tas, ko dara, un, ja bērnam patīk, tad atnāks arī rezultāti.