Granulas, gāze vai siltumsūknis — ar ko sildīties?

Kādu apkures veidu izvēlēties? Šāds jautājums nodarbina ikvienu, kas nosliecies par labu jaunas mājas būvniecībai. Tas tiešā mērā ietekmē gan dzīves komfortu, gan rēķinu lielumu. Līdz ar tehnoloģiju attīstību un klimatneitralitātes politikas ienākšanu Eiropā arvien nozīmīgākas kļuvušas tehnoloģijas, kuras darbina elektroenerģija. Vai jāskatās tikai siltumsūkņu virzienā vai tomēr, ņemot vērā Zaļo kursu un izmaksas, kaut ko likt pretī var arī citi apkures veidi?

Emisijas jāmazina arī apkurei

Daudz rakstīts par Eiropas Savienības mērķiem līdz 2050. gadam kļūt par klimatneitrālu ekonomiku, bet līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par 55%. Gaisa piesārņojums ir viena no lielākajām mūsdienu vides problēmām, tāpēc gana nozīmīga vieta mērķu sasniegšanā būs arī dekarbonizācijai apkures nozarē, kas nozīmē, ka agri vai vēlu dažiem apkures veidiem nozarē būs tikai divas iespējas – ar tehnoloģiju palīdzību radītās emisijas samazināt vairākas reizes, iespējams, pat līdz nullei, vai arī beigt pastāvēt. Šeit domāti ir malkas, granulu un dabasgāzes katli, kamēr siltumsūkņiem šādi ierobežojumi nedraud, jo elektrību ir iespējams saražot, neradot izmešus, piemēram, izmantojot saules paneļus vai valstij pārejot uz citu atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

Ja katrā privātmājā vai dzīvokļu namā būtu individuālās apkures sistēmas, tad tuvējā apkārtne būtu ļoti piesārņota no dūmgāzēm, kas bez attīrīšanas nonāktu apkārtējā vidē. Turklāt kurināmā degšanas procesu bieži vien pašam lietotājam nav iespējams precīzi kontrolēt un vadīt, līdz ar to optimāla degšanas procesa regulēšana šādos gadījumos ir stipri ierobežota. 

Savukārt kontrole Latvijā notiek tikai tām sadedzināšanas iekārtām, kuru siltuma jauda ir lielāka par 0,2 MW. 

Tām ir speciāli aprīkoti dūmeņi ar emisiju mērīšanas un kontroles mehānismiem, kas nodrošina to, ka lietošanas laikā netiek pārsniegti noteiktie emisiju lielumi. Tāpēc no vides viedokļa ikvienai dzīvokļu mājai būtu jācenšas pievienoties centralizētajai siltumapgādes sistēmai.

Diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams, īpaši, runājot par mājām un nelieliem dzīvokļu namiem, kuri neatrodas pilsētās vai to tuvumā. Lai saprastu, kādu apkures veidu labāk izvēlēties, ņemot vērā ne tikai cenu, bet visus mūsdienās svarīgos faktorus, uzrunāju Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju institūta docenti Lanu Miglu un inženierkonsultāciju uzņēmuma "Ekodoma" direktoru Agri Kamenderu.

Lana Migla norāda, ka saistībā ar to, ka ar katru gadu palielinās prasības par ēku energoefektivitāti, būvniekiem un māju īpašniekiem jāizvēlas materiāli, kas nodrošinās pēc iespējas mazāku siltumenerģijas patēriņu. Tas savukārt projektus sadārdzina, kas noved pie māju platību samazināšanās. "Būvējot jaunu māju, cilvēki ļoti domā par zemu patēriņu, pēdējā laikā ļoti populāra kļuvusi siltumsūkņu izmantošana – pārsvarā no āra gaisa sildot ūdeni, ko tālāk novirzīt pa siltajām grīdām."

Viņa gan norāda, ka arī granulu katli ir ļoti strauji progresējuši un tirgū ir pieejami katli, kuri skaitās bezemisiju un ir ar ļoti augstu energoefektivitātes klasi. 

"Vēl ir tādi katli, kas paralēli ražo arī elektrību, un apvienojumā ar saules paneļiem tie ir ļoti izdevīgi. Turklāt neizklausās, ka granulas kāds varētu aizliegt. Tām ir liela siltumspēja, turklāt granulu apkures sistēma aizņem salīdzinoši maz vietas un ir pilnībā automatizēta."

Agris Kamenders teic, ka, domājot par apkures veidu, pirmkārt, jāskatās uz pašas ēkas energoefektivitāti. "Ja būvējam no jauna, pieņemot, ka energoefektivitāte tiks nodrošināta, var izvēlēties siltumsūkni, un tam ir vērā ņemami iemesli – tas ir efektīvs apkures veids, taču mājai jābūt energoefektīvai. Ja tā tāda nav, tad efektivitāte strauji krīt un ieguvumi pazūd. Attiecīgi jaunām mājām, protams, pamatizvēlei būtu jābūt gaiss–ūdens siltumsūknim. Ja var par labu cenu nopirkt zemes siltumsūkni, tad tas būtu vēl labāks variants."

Otrajā vietā A. Kamenders ierindo granulu katlus, kuru piedāvājums ir ļoti plašs, bet izvēle jāizdara uzmanīgi, jo to efektivitāte diametrāli atšķiras pa cenu līmeņiem. "Malkas katli izmaksu ziņā ir izdevīgi, bet apkalpošana ir sarežģīta un efektivitāte nav augsta. Jākurina, jāseko katlam, jāpieliek spēks, lai kurinātu utt." Savukārt gāzes katlu virzienā, domājot par jaunceltnēm, Agris neskatītos. Tas tādēļ, ka gāze ir fosilais resurss un zinot, cik nestabila var būt gāzes cena.

"Biometāns ir iespēja, bet, visām biogāzes stacijām Latvijā pārejot uz biometānu, tās varētu saražot līdz 10% no kopējā Latvijas siltumenerģijas patēriņa, un tas nav daudz. Tas nav resurss, kas varētu aizstāt dabasgāzes patēriņu," 

prāto Agris Kamenders un turpina: "Vai gāzei vispār ir vieta siltumapgādē, par to ir vērts diskutēt. Vieni saka, ka ir, citi – ka nav. Tīri teorētiski dabasgāzes tīklos varētu laist ūdeņradi, bet ne Latvijas gadījumā, jo cauruļvadi tam neatbilst, bet ūdeņradis pats par sevi Latvijas un Baltijas mērogā ir ar milzīgu potenciālu tīri no resursu viedokļa."

Dzīvokļiem – centrālā apkure, granulas vai gāze

Ja runājam par vecākām ēkām, kurām ir, piemēram, 20–25 gadi un kurām nav iespēju pievienoties centralizētajai siltumapgādei, tad šajā gadījumā izvēles iespējas samazinās, taču izvēle kļūst arī vieglāka – vai nu granulu katli, vai dabasgāzes katli, jo pārsvarā dzīvokļos ir radiatori, kuri savienojumā ar siltumsūkņiem nav īpaši efektīvi. Siltumsūkņus vienmēr jācenšas apvienot ar siltajām grīdām, lai efektivitāte būtu pēc iespējas lielāka. Variants, protams, ir arī malkas katls, taču darbs ar to ir sarežģītāks, jo reti ir sastopama automatizācija. Tomēr L. Migla iesaka no malkas nebaidīties, jo Latvijai tas ir ļoti tradicionāls kurināmais, tāpat kā, piemēram, Somijā. 

"Mums nav dabasgāzes ieguves, un ir normāli, ka esam fokusējušies uz koksni. 

Ir direktīva, kas grib ierobežot koksnes dedzināšanu, bet tās fokuss ir uz augstvērtīgās koksnes dedzināšanas aizliegšanu, tā vietā koku izmantojot mēbeļu ražošanai un dažādu dabai nedraudzīgāku lietu aizvietošanai. Mazāk vērtīgo koksni var dedzināt. Ir zināms, ka ierobežojumi skars lieljaudas iekārtas, kuru jauda ir lielāka par 7,5 MW. Tādas jaudas iekārtas nevienai privātmājai vai mazajām dzīvokļu mājām nevajag. Tas vairāk skars "Rīgas siltumu" un tamlīdzīgus centralizētos siltuma ražotājus."

Runājot par centralizēto siltumapgādi, Agris Kamenders atgādina, ka ne vienmēr tas ir labākais risinājums. Ja cena ir pārlieku augsta, tad prātīgāk būtu skatīties citos virzienos. "Rīgā siltumtarifs ir ap 90 eiro/MWh, bet vietām tarifs ir gandrīz divreiz lielāks. Elektrība ir lētāka par šo tarifu. Tādā gadījumā es nedomājot atslēgtos no centralizētās siltumapgādes un sildītos kaut vai ar elektriskajiem sildītājiem, jo tā būtu izdevīgāk un efektīvāk. Tā ir milzīga nolaidība, ja pašvaldības, to uzņēmumi nespēj paskatīties nākotnē un diversificēt ražošanu. Joprojām ir vietas, kur ir tikai dabasgāze, bet tur, kur ir arī šķelda, saules kolektori – tur spēj tarifu turēt ļoti labā līmenī. Tāds ir arī centralizētās siltumapgādes uzdevums – lielākā daļa mājsaimniecību pašas nevar turēt vairākus siltumavotus, bet centralizētajiem ir iespēja turēt vairākus avotus un skatīties situāciju nākotnē," akmentiņu vairāku pašvaldību dārziņā iemet "Ekodomas" direktors.

Apkures veidu izmaksu salīdzinājums labi siltinātai ēkai.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Siltumavoti jādažādo

Kopumā L. Migla saka, ka ir par daudzveidību un risku diversificēšanu. "Ir gadījumi, kad vajag lietot granulas, bet ir gadījumi, kad labāka izvēle ir siltumsūknis vai gāzes katls. Daudz ko var kombinēt arī ar saules paneļiem. Katrā ziņā es neuzskatu, ka gāzes katlus vajadzētu mest ārā. Šobrīd gāzes cena ir lieliska, izmaksu ziņā tas ir viens no izdevīgākajiem apkures veidiem. Vairāk vajadzētu dažādot apkures veidus, piemēram, lietojot gāzi ziemā, bet siltumsūkni ar saules paneļiem vasarā vai kamīnkrāsni apvienojumā ar gaiss–gaiss siltumsūkni. Šīs mājsaimniecības vienmēr būs labākās pozīcijās nekā tie, kuri fokusējas uz vienu siltuma avotu," uzskata RTU docente.

Pati L. Migla izvēlētos granulu katlu, jo ilgu laiku izmaksas šim apkures veidam bija zemākas nekā siltumsūkņu īpašniekiem. Pēdējo gadu laikā gan situācija ir mainījusies, jo granulu cena ir pieaugusi apmēram divas reizes. Tāpat viņa izvēlētos saules kolektorus siltā ūdens sildīšanai vasarā. "Siltumenerģija no mājsaimniecības patēriņa veido apmēram 80%. Tā ir milzīga rēķinu daļa. Un bez siltuma iztikt nevar. 

Ņemot vērā vidējo maksātspēju, pirms pieņemt politiskus lēmumus par klimatneitralitāti un ierobežojumiem, lēmumpieņēmējiem ļoti jāpadomā par to, kā tas ietekmēs tarifus un cilvēku maksātspēju. 

Veidot atbalsta mehānismus nav pareizi, jo tas neko nemaina – no nākamā gada atkal cilvēki nevarēs samaksāt rēķinus. Tā vietā jāpalīdz cilvēkiem samazināt patēriņu."

Agris Kamenders uzskata, ka noteikti jāņem vērā nākotnes prognozes. "Skaidrs, ka fosilie resursi tiks izskausti. Arī malku un granulas ar laiku varētu ierobežot. Taču ar to vairāk saskarsies pilsētas un pilsētu centri, bet ap pilsētām, kuras nav blīvi apdzīvotas, ierobežojumu nebūs, turklāt granulu katlu izmešu attīrīšana ievērojami uzlabojusies un nu jau emisijas var attīrīt ar vairāk nekā 98% efektivitāti. Kāpēc gan neizmantot kādu no šiem apkures veidiem? Īpaši ēkās, kuras netuvojas zema patēriņa ēkas līmenim," uzskata "Ekodomas" direktors, piebilstot, ka lielākās problēmas ir ar privātmājām, kurām emisijas neattīra, taču viņš cer, ka zinātnieki agri vai vēlu atradīs risinājumu. RTU jau strādājot pie šādu iekārtu izveides.

Siltums no saules un zemes

Kā redzams, ekspertu domas mazliet atšķiras. Kamēr Lana Migla vairāk skatītos granulu katla virzienā, kā arī noteikti domātu par apkures veidu diversifikāciju, tikmēr Agris Kamenders uzskata, ka elektrība un attiecīgi siltumsūknis šobrīd ir labākā izvēle. Bet kāda ir mājsaimniecības pieredze ar zemes siltumsūkni, kurš šobrīd uzskatāms gan par zaļāko, gan ekspluatācijā vienkāršāko un efektīvāko apkures veidu? "Latvijas Avīzei" bija iespēja paviesoties Māra Cimmermaņa mājā, kuru 2020. gadā atzina par energoefektīvāko vienģimenes ēku Latvijā.

Sarunu Māris sāk nevis ar to, kāpēc izvēlējies zemes siltumsūkni, bet gan ar to, kā tapusi viņa 2018. gadā ekspluatācijā nodotā ēka. Jo tas tieši ietekmējis apkures veida izvēli.

"Pati ēka nedrīkst būt kā caurs maiss, tās konstrukcijām ir jābūt efektīvām, lai arī apkure strādātu efektīvi. Svarīgi ir atrast atbilstošu vietu, kur būvēt māju. Mums mērķis bija Pierīga, lai ir piesaiste pilsētai. Svarīgi arī ar arhitektu novērtēt apkārtējo vidi. Tālāk jāplāno ēkas un telpu izkārtojums, lai saule katrā dienas posmā atrastos mājai visoptimālākajā novietojumā. Arī logu atrašanās vieta un to izmēri ņemti vērā, jo logs rada lielākos siltuma zudumus. 

Ja logi ir uz dienvidiem, tad ēka ziemā uzņem solāro enerģiju un pat pasīvi piesilst, bet vasarā savukārt lielie logi var pārkarsēt ēku. 

Ja ir vairāki lielie logi, kā tas ir manā gadījumā, tad tas kaut kā ir jākompensē, piemēram, ar sienām, jumtu, griestiem, pamatiem – šajās vietās jāparedz lielāka siltumizolācija. Tas ir ļoti svarīgi, jo to visu vēlāk ņem vērā energosertifikātā, aprēķinot kopējos siltuma zudumus," procesu atceras Māris.

Redzēt nevar, bet tie tur ir – 10,4 kw saules paneļu sistēma uz mājas jumta šogad nodrošinās visu Māra Cimmermaņa mājai nepieciešamo elektroenerģijas apjomu. Zemes siltumsūknis apvienojumā ar saules paneļiem šobrīd ir lētākā, efektīvākā un vienkāršākā apkures metode.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Tālāk jāizvēlas materiāls, no kā māju būvēt. Tagad populāras ir koka vai mūra konstrukcijas. Māris izvēlējies mūra māju, "Bauroc" būvniecības sistēmu, kur ir "viss vienā" – vienslāņa ārsienas, pārsedzes, pārseguma paneļi utt. Visa konstrukcija ir no viena viendabīga materiāla, un to piedāvā viens ražotājs. Ļoti svarīgs posms mājas tapšanā ir projekts. Ja viss detalizēti izstrādāts, sanāk māju salikt kā "lego" klucīšus. Viss ir teju numurēts, viss ir pēc izmēriem – tikai jāsamontē.

Māris jau pašā sākumā vēlējies būvēt pēc iespējas energoefektīvāku māju. Tāpēc beigās veikta arī ēkas blīvuma mērīšana. 

"Pieaicināju kompāniju, kas to dara. Ļoti vienkārši – aizveram ciet visus logus un ventilācijas caurumus, bet atveram ārdurvis. Durvju ailā ieliek t. s. "blow door" – tādu kā rāmi ar ventilatoru, pa kuru velk ārā gaisu – un datorprogramma nomēra gaisa plūsmu konkrētā spiedienā. To izsaka kubikmetros uz sienas kvadrātmetru. Jo mazāks ir šis rādītājs, jo blīvākas ir konstrukcijas. Rezultātā mana māja ir trīsreiz efektīvāka, nekā nosaka Latvijas būvnormatīvs. Man šad tad ir pazudusi elektrība, un tad varējām izbaudīt, cik ēkai ir augsta siltuma akumulācijas spēja, arī ziemā ilgstoši saglabājot siltumu, jo mūra sienas un betona grīdas tik ātri neatdziest. Savukārt vasarā mūra ēka ļauj nepārkarst un nav nepieciešams kondicionieris."

Beidzot nonākam līdz zemes siltumsūknim. Māris jau sākotnēji zinājis, ka visu darbinās elektrība – gaisa rekuperācijas sistēmu, zāles pļāvēju robotu, bioloģisko attīrīšanas iekārtu, spici ar sūkni, visu sadzīves tehniku un, protams, arī siltumu. Tāda bijusi izvēle, jo elektrību ir visvieglāk pašam saražot ar saules paneļiem. 

"Jau pirms desmit gadiem zemes siltumsūkņi bija efektīvākais apkures veids. Jāuzsver, ka man ir nevis dziļurbuma sistēma, bet t. s. cauruļu čūska praktiski pa visu zālienu. 

Cauruļu sistēmas garums ir divas reizes pa 300 metriem. Jo vairāk metru, jo vairāk sistēma no zemes paņem siltumu. Man ļoti patīk, ka siltumsūknis ir bezapkopes sistēma. Pagājuši jau pieci gadi, un neesmu siltumsūknim neko darījis – tas strādā pilnīgi automātiski, ja nepieciešams ko mainīt, tad visu daru attālināti no lietotnes."

Saules paneļus Māris uzstādīja 2022. gada vidū, izmantojot valsts atbalstu. "Uzstādīju 10,4 kW sistēmu, rēķinoties, ka mans gada patēriņš 280 m2 mājai ir apmēram 8000 kWh. Tā kā pagājušajā gadā saules paneļi darbojās tikai pusi gada, beigās man ziemai pietrūka apmēram pusotra tūkstoša kWh, bet šogad jau pietiks visai ziemai." Saules paneļi izmaksājuši 10 000 eiro, bet valsts atbalsts bijis 4000 eiro. Atkarībā no elektrības cenas biržā Māris rēķina, ka saules paneļi atmaksāsies pēc trim četriem gadiem.

Māris nākotnē plāno pirkt arī elektroauto un tad palielinās saules paneļu jaudu līdz maksimālajai atļautajai, lai spētu saražot visu nepieciešamo enerģiju arī elektroauto vajadzībām. Protams, Māris ir domājis arī par akumulatoru ierīkošanu, kas palīdzētu uzkrāt enerģiju brīžiem, kad saule nespīd. Tas ļautu palikt vēl enerģētiski neatkarīgākiem. "Šobrīd akumulatori ir pārāk dārgi, un es vienmēr rēķinu ekonomisko pamatojumu. Šobrīd tādu vēl neredzu, bet nākotnē, ļoti iespējams, apsvēršu akumulatoru ierīkošanu. Manuprāt, ļoti interesanta ir arī potenciālā iespēja izmantot elektroauto kā akumulatoru sistēmu, kurā uzkrāt enerģiju un no kuras nepieciešamības gadījumā māja to var paņemt atpakaļ."

Runājot par citiem apkures veidiem, Māris norāda, ka viņam nav bijusi pieredze ar granulu katliem, taču no bērnības labi zina, kā ir gādāt malku, to cirst, likt šķūnī, nest uz mājām un kurināt krāsnis. "Mūsdienu steidzīgajā laikā to īsti nevaram vairs atļauties, tāpēc ir jāizmanto mūsdienu efektīvās, automatizētās ierīces. Tik ērts apkures veids kā siltumsūknis laikam ir vēl tikai gāzes katls, taču tas ir fosilais kurināmais, kuru izmantot nevēlos."

Sava enerģija

Foto: #sif_maf2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".