2.1 °C
Baltijas jūras Vides aizsardzības komisijas (HELCOM) dati liecina, ka aptuveni 70% slāpekļa un 50% fosfora jūrā nonāk tieši no lauksaimniecības, pārējais – no neattīrītiem notekūdeņiem, slāpeklis – arī no atmosfēras.
Situācija ar notekūdeņiem pamazām uzlabojas, sistēma tiek sakārtota, bet lauksaimniecībā šajā jomā vēl ļoti daudz darāmā. Pasaules dabas fondā (PDF) uzskata, ka ir nepieciešams mainīt lauksaimniecības politiku, lai tā apturētu masveida vides degradāciju. Pašreizējā Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) gan sniedz nozīmīgu finansējumu lauksaimniekiem, kuri izvēlas videi draudzīgākas saimniekošanas metodes, taču faktiski neprasa obligātu ieguldījumu vides saglabāšanā un konkrētu darbību veikšanā, lai mazinātu barības vielu noplūdi ūdeņos.
Ikdienā, visticamāk, lauksaimnieks īpaši nedomā par to, vai viņa izvēlētā augsnes apstrādes, mēslošanas vai augu aizsardzības metode tiešā veidā ietekmē situāciju Baltijas jūrā. Tas ir tikpat globāli un šķietami netverami, kā ar personisko devumu panākt klimata neitralitāti visā pasaulē.
Diemžēl Baltijas jūras sateces baseinā nonāk ūdeņi no visas Latvijas teritorijas, arī no laukiem tālajā Daugavpils vai Zilupes apkaimē. Mēs nevaram iekšzemes ūdeņus nošķirt no jūras.
Valsts pie jūras – privilēģija un atbildība
Šāgada 31. oktobrī Baltijas jūru uzraugošā organizācija HELCOM ("Helsinki Commission") publicēja jaunāko ziņojumu par situāciju Baltijas jūrā – kāda tā bijusi starp 2016. un 2021. gadu. Ziņojumā teikts, ka eitrofikācija (ūdenstilpju aizaugšana) patlaban skārusi 94% Baltijas jūras, kas ir par nieka 3% mazāk nekā iepriekšējā pārskata periodā. Tas nozīmē, ka, ienirstot jūrā, nokļūstam tumsā, ko rada blīvi saaugušais aļģu mežs. Tas nomāc visu dzīvo sev apkārt, neļaujot piekļūt saules gaismai.
Vasaras mēnešos Baltijas jūrā ziedošais aļģu slānis esot redzams pat no kosmosa.
Pūstot aļģes sāk intensīvi patērēt skābekli, tādējādi radot mirušās zonas, kurās spēj izdzīvot vien baktērijas. Šobrīd gandrīz 30% Baltijas jūras ir mirušās zonas.
Magda Jentgena, PDF Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja: "Pārrunājot šo situāciju Pasaules dabas fondā, secinājām, ka, iespējams, faktus pasniedzam pārāk dramatiski, un tas cilvēkiem liek domāt, ka situācija ir bezcerīga un neko nevar darīt. Tomēr pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas. Ja neko nedarīsim, Latvija vairs nebūs valsts pie Baltijas jūras, bet gan pie milzu purva. Jūra būs pilnībā aizaugusi. Tāpēc jādara viss iespējamais, lai to nepieļautu. Turklāt jārēķinās – lai Baltijas jūra tiktu vaļā no eitrofikācijas, būs jāpaiet vairākiem desmitiem gadu, iespējams, pat gadsimtiem. Baltijas jūra sava unikālā ģeoloģiskā stāvokļa dēļ ir kā liels ezers, kur ūdens apmaiņa notiek ļoti lēni: 30–50 gadu laikā. Diemžēl fakts, ka situācija uz labo pusi mainās ārkārtīgi lēni, nereti cilvēkiem liek nolaist rokas. To nevajadzētu pieļaut."
Lauksaimnieks pabaro arī ūdensaugus
Ne visu mēslojumu, ko lauksaimnieki izkliedē savos laukos, patērē kultūraugi, daļa nonāk ūdeņos, kur ar šīm barības vielām turpina baroties ūdensaugi. Slāpeklis un fosfors ir divi galvenie ķīmiskie elementi, ar ko barojas aļģes, un tādējādi tiek veicināta aļģu augšana ne tikai jūrā, bet arī ezeros, upēs un citās ūdenstilpēs. Jo vairāk šo barības vielu nonāk ūdenī, jo optimālāki kļūst apstākļi aļģu augšanai. KLP jaunajos stratēģiskajos plānos ir ietvertas dažādas ekoshēmas un pasākumi, kas paredz lauksaimnieciskajā darbībā izmantot videi draudzīgas saimniekošanas metodes, tostarp tās, kas samazina minerālvielu noplūdi ūdeņos.
