9.2 °C
Boksā, kā zināms, cīņa notiek vairākos raundos, katrs pa trīs minūtēm, no kuriem lielā daļā nekas īpašs var arī nenotikt.
Pretinieki staigā viens ap otru, izmēģinot atsevišķus paredzamus uzbrukuma/aizsardzības manevrus. Un te pēkšņi kādā devītajā vai desmitajā raudā viens no bokseriem burtiski sāk klapēt otru, kas vēl nupat izskatījās ļoti pašpārliecināts, bet nu pat nespēj aptvert vienu sitienu, kad jau seko nākamais. Apmēram tā pašlaik izskatās pretstāve Tuvajos Austrumos, kuru liela daļa vairs nevairās saukt par karu.
Pēdējās nedēļās Izraēlai bija izdevusies vesela virkne šādu iespaidīgu sitienu pret tās tiešo pretinieku – teroristisko organizāciju "Hezbollah", aiz kuras stāv daudz, daudz iespaidīgāki spēki reģionā. "Hezbollah" bāze ir Libānā, kur tai ir arī ļoti liela politiskā ietekme, taču tās raksturošanai nereti tiek izmantots termins "proxy" (skaidrojums – tāds, kas darbojas kāda cita interesēs), proti, tā tiek uzskatīta par instrumentu, ko kontrolē un izmanto Irānas šiītu režīms.
Ja atgriežas pie salīdzinājuma ar boksu, tas būtu tā, ka galvenais dalībnieks pats nemaz nedodas ringā, bet tur sūta uztrenētu izsitēju, lai tas palīdz nokārtot vajadzīgo rezultātu.
Lielākoties tie ir dažādu veidu uzbrukumi un spriedzes vairošana Izraēlā, taču tikpat labi savulaik tā bija Bašara el Asada režīma glābšana Sīrijā, kur tolaik veidojās savdabīga koalīcija, kas tagad jau rāda sevi citā mērogā: Irāna–Krievija. Starp citu, līdzīgu "proxy" taktiku vēl primitīvākā un vulgārākā veidā piekopa arī Kremlis no 2014. līdz 2022. gadam Ukrainā, apgalvojot, ka tur karo vietējie separātisti no Donbasa "tautas republikām". Metodes ir zināmas!
Septembra vidū daudzu "Hezbollah" kaujinieku kabatās eksplodēja peidžeri – specifiskas saziņas ierīces, ko Latvijas iedzīvotāji varbūt vēl atceras no pagājušā gadsimta 90. gadu pirmās puses, vēlāk tās ātri zaudēja aktualitāti, kad tirgū plašāk ienāca mobilie telefoni. Tomēr izrādās, ka teroristu vidū peidžeri joprojām ir populārs saziņas rīks, lai koordinētu darbību. Vienlaikus tas izrādījās arī šīs organizācijas Ahilleja papēdis, jo, kā tiek uzskatīts, tieši ar Izraēlas specdienesta "Mossad" gādību peidžeros ievietots neliels apjoms sprāgstvielu, kas vajadzīgajā brīdī detonēja. Iespaidīga operācija, par kuru vēl ilgi tiks stāstīts un rakstīts. "Hezbollah" vēl nebija apjēgusi, kas noticis un kā reaģēt, kad sekoja nākamais iespaidīgais solis – mērķētā raķešu triecienā Libānas galvaspilsētā Beirūtā nogalināts grupējuma līderis Hassans Nasralla, bet vēlāk arī citas augsti stāvošas figūras.
Interesanti, ka šo ziņu ar prieku sagaidīja ne vien ebreji Izraēlā, bet arī daļa libāniešu un sīriešu, kuri uzsver – tas bija cilvēks, uz kura rokām ir ļoti daudz asiņu.
Brīdī, kad "Hezbollah" bokseris gulēja ringā nokdaunā, laukumā beidzot izlēca saimnieks un pats sāka vicināt dūres. Cita lieta, ka vicināšana ir haotiska, nevis mērķtiecīga – it kā kaut kas jādara, bet plāna acīmredzot nav. Šonedēļ Irāna veica iepriekš nepieredzēti masīvu gaisa uzlidojumu Izraēlai, ar ko gan pēdējā, šķiet, bija rēķinājusies. Uzbrukumi nav satriekuši Izraēlu, drīzāk spēcinājuši tās apņēmību.
Problēma tā, ka šajā boksā, atšķirībā no īstā, nav ne desmit, ne divpadsmit raundu, to skaits vispār nav limitēts. Un cīņa nenotiek vienā ringā, bet vairākos, kas visi savā starpā cieši saistīti (tas, ka Irāna izšāva savas raķetes pa Izraēlu un lielākā daļa tika neitralizētas, ir laba ziņa arī no tā viedokļa, ka tagad tās nenonāks pie irāņu sabiedrotajiem krieviem un netiks izmantotas pret Ukrainu). Paredzēt tālāko gaitu, kur nu vēl iznākumu, neviens nevar.
