7.2 °C
Parādi, kurā piedalīsies aptuveni 1500 karavīru, zemessargu, policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju glābēju un jaunsargu, 18. novembrī komandēs Štāba bataljona komandiere pulkvede Antoņina Bļodone. Viņa pagājušā gada jūnijā kļuva par pirmo sievieti Nacionālo bruņoto spēku vienības (Štāba bataljona) komandieri.
Portāls "Sargs.lv" šā gada februārī publicējis plašāku aprakstu un sarunu ar A. Bļodoni par viņas darbu bruņotajos spēkos. "Pati sāku apzināties, ka vēlos būt saistīta ar militāro vidi, bērnībā. Mamma ir stāstījusi, kad man bija trīs gadi un brālim pieci, kad es atradu karavīra cepuri, uzvilku to un skraidīju apkārt, taču brālis mēģināja man cepuri atņemt. Viņš pieskrēja pie mammas un teica, lai atņem man cepuri, tā pieder viņam, jo viņš ir puika un meitenes nevar būt karavīri. Es stāvēju pa gabalu un teicu: var būt un būs!" par pirmajiem bērnības brīžiem portālam "Sargs.lv" stāstījusi komandiere, kura nāk no Rēzeknes.
Militārā joma viņai vienmēr esot bijis vilinājums.
Vispirms Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvusi inženierzinātņu maģistra grādu telekomunikāciju jomā, bet jau pirmajā studiju gadā pievienojusies Zemessardzes Studentu bataljonam. Drīz pēc tam saņemts aicinājums pievienoties arī profesionālajam dienestam. Bruņotajos spēkos A. Bļodone kļuvusi par instruktori, apmeklējusi profesionālās pilnveides kursus un mērķtiecīgi kāpusi pa karavīra dienesta pakāpju trepēm. Absolvējusi Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju un dienesta gaitas turpinājusi jau kā virsniece.
Uz jautājumu, vai dzimumu stereotipi radījuši grūtības militārās karjeras sākumā, viņa atbildējusi, ka tādi bijuši, taču tie nav traucējuši turpināt dienestu un cīnīties par savu karjeru.
"Es atceros, mana mīļākā skolotāja teica, ka, ja es aiziešu uz armiju, viņai būs kauns par mani un acīs man vairs neskatīsies un pat nesveicināsies. Arī radinieki, uzzinot, ka būšu profesionālajā dienestā, pasmējās.
Vēl nesen runāju ar vienu no saviem radiniekiem un viņš man sacīja, ka sākotnēji uzskatījis, ka es ar muļķībām nodarbojos un nenopietni uztvēris šo karjeras izvēli, bet tagad ir lepns par mani," sarunā ar portālu "Sargs.lv" šā gada februārī sacījusi komandiere.
Antoņina Bļodone divas reizes bijusi misijās Afganistānā. Fizisku grūtību šajās starptautiskajās operācijās neesot bijis, jo dienestā karavīri pastāvīgi uztur fizisko sagatavotību, savukārt emocionālo atbalstu starptautisko operāciju laikā sniegusi komanda, ar ko kopā aizvadīta ikdiena. Emocionālā spriedze bijusi ievērojami lielāka par fizisko nogurumu, īpaši pirmās misijas laikā, kad Afganistānā aizvadīti deviņi mēneši ar minimālām iespējām komunicēt ar dēlu – mobilā tālruņa tolaik nebija, ar satelīta palīdzību bija iespējams sazināties ar tuvajiem vien reizi mēnesī.
"Tas varbūt ir subjektīvs viedoklis, bet, manuprāt, būt karavīra sievai, vīram vai bērnam, tas nav vienkārši, (..) brīžiem dzīvē nav iespēju plānot – var sākties mācības, norīkojums vai misija, un plāni var izjukt. Mājās palikušajiem ir grūtāk, jo viņi uztraucas par mums. Arī mans vīrs dienē bruņotajos spēkos, un es zinu, ka būt misijā ir vieglāk nekā būt mājās. Mājās tu paliec ar saviem mājas darbiem, domas aizplūst un tu sāc uztraukties. Misijā mēs pildām savu uzdevumu. To pildīt ir viegli, jo, kā es teicu, tu tur neesi viens, tu esi komandā, un komandā jūs visi ejat un uzturat kaujas garu," portālā "Sargs.lv" saka A. Bļodone.
Uz jautājumu, kā kļuvusi par pirmo sievieti NBS vienības komandieri bataljona līmenī, viņa atbild: "Ejot un darot. Nav tā, ka mums šeit ir atklāts konkurss amatiem, ko vari izvēlēties."
Karjeras paaugstinājumu viņai piedāvājis NBS komandieris Leonīds Kalniņš. Viņa atzīst, ka šādu mērķu karjeras sākumā viņai nav bijis. Galvenais bijis formas tērps un kļūt par karavīru. Bet, gadiem ejot, augušas ambīcijas, pieredze un zināšanas, tāpēc, lai gan viņa vēlējusies kādudien būt bataljona komandieres amatā, nekad par to skaļi nav runājusi, jo līdz šim sievietes tik augsta līmeņa komandējošā sastāva amatos netika ieceltas.
"Ceļš līdz komandierim – 26 gadi. Pakāpenisks, loģisks, ar amatiem: vada komandieris, rotas komandieris, štāba virsnieks. Tas tiešām tāds interesants, sarežģīts ceļš, un tā tas loģiski ir novedis," tā šopavasar intervijā LTV sacīja A. Bļodone.
"Man kāds pajautāja, cik ilgi es dienēšu bruņotajos spēkos. Es dienēšu tik ilgi, cik fiziski un mentāli varēšu, tik ilgi, cik būšu noderīga. Man nav mērķa sasniegt maksimālo pensiju un atvaļināties. Es nevaru iedomāties, ka es sēdētu tikai mājās, man vajag vēl kaut ko. Rakšu, kamēr varēšu!" portālā "Sargs.lv" saka A. Bļodone.
