13.2 °C
Kāpēc dažas Eiropas valstis balsoja kopā ar Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju, un kāpēc Latvija balsojumā atturējās?
Pasaulē joprojām turpinās diskusijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 27. oktobra ārkārtas sēdē pieņemto rezolūciju "ES-10/21". Darbakārtības punktu, kurā tika apstiprināts šis dokuments, sauc "Izraēlas nelikumīgās darbības okupētajā Austrumjeruzalemē un pārējās okupētajās palestīniešu teritorijās", bet paša dokumenta oficiālais nosaukums – "Civilpersonu aizstāvība, tiesisko un humāno saistību ievērošana". Trīs nedēļas iepriekš, 7. oktobrī, "Hamās" teroristi iebruka Izraēlā, kur nogalināja ap 1400 cilvēku, bet 240 saņēma gūstā un kā ķīlniekus aizveda uz Gazu. Tomēr šīs vardarbības vaininieks, palestīniešu teroristu organizācija "Hamās", ANO rezolūcijā nav pieminēts ne ar vienu vārdu. Patiesībā, lasot šo arābu valstu, Irānas, Krievijas un viņu sabiedroto sastādīto dokumentu, rodas iespaids, ka pie vainas ir nevis teroristi, bet gan Izraēla.
Komentējot notiekošo, Izraēlas vēstnieks ANO Gilads Erdans izteicās:
"Šī diena ieies vēsturē kā negods. Mēs esam kļuvuši par lieciniekiem tam, ka ANO vairs nepiemīt pat vismazākā leģitimitāte vai svarīgums."
Savukārt Čehijas aizsardzības ministre Jana Černohova izplatīja emocionālu paziņojumu, kurā aicināja "nepalikt klusiem nākamā holokausta priekšā" un ierosināja Čehijai pamest Apvienoto Nāciju Organizāciju. Černohovu gan atvēsināja viņas tiešais priekšnieks, Čehijas premjerministrs Petrs Fiala. Viņš saprotot aizsardzības ministres bažas, tomēr organizācijas atstāšana būtu pārsteidzīga. Kā ANO varēja nonākt līdz šādam balsojumam? Organizācijas statūti nosaka, ka "katram Ģenerālās asamblejas loceklim ir viena balss" un "Ģenerālās asamblejas lēmumi svarīgos jautājumos tiek pieņemti ar divu trešdaļu klātesošo un balsošanā piedalījušos asamblejas locekļu balsu vairākumu. Šie jautājumi ietver rekomendācijas par starptautisko mieru un drošību". ANO Ģenerālajā asamblejā patlaban pārstāvētas 193 valstis. Rezolūcija tika pieņemta ar 121 balsi par, 14 – pret un 44 – atturas. Vēl 14 valstis balsošanā nepiedalījās vispār. Tātad divu trešdaļu balsu savākšanai šoreiz bija nepieciešamas 119 balsis. Šāds rezultāts arī tika sasniegts. Ja dažas Eiropas valstis – Andora, Beļģija, Francija, Īrija, Luksemburga, Malta, Norvēģija, Spānija, Slovēnija, Šveice – nebūtu atbalstījušas rezolūciju, tā netiktu pieņemta. Pietiktu ar atturēšanos, kā to izdarīja Latvija. Būtu interesanti dzirdēt ārlietu ministra skaidrojumu, kāpēc ES valstis šajā balsojumā nebija vienotas. Kāpēc dažas balsoja kopā ar Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju, un kāpēc Latvija balsojumā atturējās. Acīmredzot šajā rīcībā bija kāda loģika, jo līdzīgi rīkojās arī, piemēram, Igaunija, Lietuva, Somija, Polija un Vācija. Galu galā Latvijas balsojums bija izdevīgs Izraēlai, jo rezolūcijas atbalstam tika mazāk balsu. Cita lieta, ka Izraēlai šajā situācijā vēl vairāk būtu noderējis Latvijas balsojums "pret", tā būtu solidaritātes izrādīšana.
Apvienoto Nāciju organizācijas statūti, kas pieņemti 1945. gada vasarā, sākās ar vārdiem:
"Mēs, Apvienoto Nāciju tautas, pilnas apņēmības atbrīvot nākamās paaudzes no kara posta, kas divreiz mūsu dzīvē ir atnesis cilvēcei neizsakāmas bēdas..."
Politiķi un diplomāti, kuri izstrādāja šo dokumentu, bija personīgi piedzīvojuši divus pasaules karus. Tomēr starptautiskajās attiecībās, iespējams, ir bīstami pamatot kāda dokumenta nepieciešamību ar emocionālu atsauci uz konkrētiem notikumiem, šajā gadījumā – uz diviem pasaules kariem. Tikai retais vairs atceras Otro pasaules karu, bet Pirmā pasaules kara liecinieki jau aizgājuši mūžībā. Šodienas karš – tas ir kaut kur tālu. Ukrainā, nu, varbūt vēl Sīrijā un Lībijā. Un tad rodas jautājumi – vai tas, kas šobrīd notiek Izraēlā un Gazā, vispār ir agresija un karš? Pat Latvijā daži valdošās koalīcijas politiķi apgalvo, ka "viss nav tik viennozīmīgi". Patiesībā viss ir pat ļoti viennozīmīgi! Jo vardarbību sāka "Hamās" teroristi. Vārdi "viss nav tik viennozīmīgi" ir tikai vīģes lapa, ar kuru tiek piesegta nepatika pret Izraēlu. 1945. gadā starp ANO dibinātājām bija 51 valsts. Šodien tādu ir 193. Bet kā var efektīvi darboties organizācija, kurā, piemēram, Haiti, Togo vai Butānai ir tikpat liels svars kā 1,44 miljardu apdzīvotajai Indijai? Un cik leģitīma ir organizācija, kuras pašos pamatos ielikti meli? Ja mēs lasām 1948. gadā pieņemto ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tad redzam, ka šis dokuments kontrastē gan ar šodienas realitāti (Krievijas agresija Ukrainā, nacionālo minoritāšu apspiešana Ķīnā, sieviešu diskriminācija islāma pasaulē utt.), gan ar pagātni. Deklarācijas preambulā teikts, ka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir "kopīgs uzdevums, kuru jātiecas pildīt visām tautām un visām valstīm".
Bet ANO dibinātāja un Drošības padomes pastāvīgā locekle Padomju Savienība deklarācijas pieņemšanas brīdī nepildīja pilnīgi nevienu no tās 30 pantiem. Pilnīgi nevienu!
Ik pa brīdim atskan balsis par nepieciešamību reformēt ANO. Šī gada 21. septembrī Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, uzrunājot ANO Ģenerālo asambleju, bija visai skarbs: "ANO ir iestigusi muklājā, to bremzē naidīgi spēki." Viņš arī izteicās, ka "ANO Drošības padome neatspoguļo mūsdienu pasauli. Drošības padomes pastāvīgā dalībniece var ļaunprātīgi izmantot veto tiesības, lai novērstu sankcijas pret sevi. Tā pat izmanto Drošības padomi propagandas, dezinformācijas un melu nolūkos." Diemžēl jāšaubās, vai politiķiem pietiks vēlmes un apņēmības kaut ko reformēt. Krieviju un Ķīnu pašreizējais stāvoklis pilnībā apmierina. Turpināsies lēna kādreiz tik autoritatīvās un ietekmīgās organizācijas erozija. Žēl izniekotā laika un naudas. Bet visvairāk žēl pievilto cerību, kas reiz saistījās ar skaisto nosaukumu – Apvienotās Nācijas.
