12.3 °C
Svētdienas, 1. oktobra, rītā pie Turcijas Iekšlietu ministrijas ēkas valsts galvaspilsētā Ankarā uzspridzinājies terorists pašnāvnieks. Vēl vienu uzbrucēju policija paspējusi nogalināt.
Atbildību par šo terora aktu uzņēmusies Kurdistānas strādnieku partija, kas atzīta par teroristisku grupējumu ne tikai Turcijā, bet arī Eiropas Savienības valstīs. Reaģējot uz notikušo, Latvijas Ārlietu ministrija 2. oktobrī atjaunoja ceļojumu brīdinājumu tiem, kuri plāno doties uz Turciju.
Kā liecina ministrijas mājas lapā publicētā informācija, tad "Valstī saglabājas teroristu grupējumu uzbrukumu riski, kā arī iespējami protesti un demonstrācijas. Ārlietu ministrija aicina izvairīties no cilvēku masveida pulcēšanās, it īpaši pie baznīcām, sinagogām un diplomātiskajām pārstāvniecībām, kā arī ievērot piesardzību, atrodoties tūrisma apskates objektos, un izvairīties no masveida pulcēšanās vietām." Nu ko, ministrijas ierēdņi operatīvi veic savu darbu, paldies viņiem par to. Iespējams, tagad kāds atpūtnieks, kas iegādājies ceļojumu uz Turcijas Vidusjūras pludmalēm, pat atteiksies no brauciena. Tomēr vietā ir jautājums par risku lielumu. Teritorijas ziņā Turcija ir 12 reizes lielāka par Latviju, tajā dzīvo mazliet vairāk nekā 89 miljoni cilvēku.
Iespēja šajā valstī nejauši uzskriet virsū teroristam ir daudz mazāka nekā iekļūt autokatastrofā Latvijā vai saindēties ar zaļo mušmiri.
Šodien cilvēkus no ceļošanas nespēj atbaidīt pat karš. Nesenā Ukrainas apciemojuma laikā tās pilsētu ielās dzirdēju šādas valodas: angļu, vācu, franču, spāņu, itāļu, poļu, čehu, lietuviešu, turku un ivritu. Jā, arī latviešu! Bet visvairāk mani pārsteidza skaļa, mazliet iereibušu angļu jauniešu kompānija, kas ļoti atgādināja Vecrīgā redzētās "vecpuišu ballītes". Ļvivā aprunājos ar kādu vācieti no Bavārijas, vīrieti jau gados, kurš malkoja alu vecpilsētas krodziņa terasē. Uz Ukrainu viņš esot atbraucis divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas esot pienākums, solidaritātes izrādīšana, morāls atbalsts ukraiņiem. Otrkārt – "viņiem šodien kā nekad vajadzīga mūsu atstātā nauda". Jautāts, vai viņu nebaida drošības situācija, sekoja atbilde: "Manos gados nāve vienmēr ir blakus. Piemēram, sirds artērijas plīsums vai insults."
Pēdējās nedēļās sev uzmanību pievērsusi Zviedrija. Daži virsraksti no Latvijas sabiedrisko mediju interneta vietnes "lsm.lv": "Zviedrijā pieaug noziedzīgo bandu zvērības: premjers kārtības ieviešanā iesaistīs armiju", "Noziedzīgo bandu vardarbība Stokholmā arvien tuvojas pilsētas centram". It kā starp rindām tiek kautrīgi pieminēts, ka "noziedznieku bandas" varētu būt saistītas ar imigrāciju. Mazliet lielāku skaidrību ievieš vien Zviedrijas premjerministra Ulfa Kristersona citāts: "Atstumtība un paralēlā sabiedrība ir barojusi noziedzību, kas pietuvojas bērniem un apmāca nākamos slepkavas. Zviedrijas tiesību akti nav paredzēti bandu kariem un bērniem karavīriem. Bet mēs to mainām. Mēs nomedīsim bandas un uzvarēsim bandas. Mēs viņus tiesāsim.
Ja viņi ir Zviedrijas pilsoņi, viņiem jāpiespriež ļoti garš cietumsods, ja viņi nav Zviedrijas pilsoņi, viņi ir jāizraida."
Tikmēr citkārt tik politkorektie Rietumu mediji sauc lietas īstajos vārdos. Proti, ka noziedznieki lielāko tiesu ir imigranti no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Tie paši, kuri patlaban laužas iekšā Latvijā, Lietuvā un Polijā, par aizsegu nereti izmantojot sievietes un bērnus. Interneta enciklopēdijā "Wikipedia" vesela lappuse veltīta īpaša riska zonām (zviedriski – "utsatt område") Zviedrijas pilsētās. Izrādās, 2021. gadā to skaits sasniedzis 61. Diezin vai pēdējā laikā situācija ir īpaši uzlabojusies. Būtu labi, ja Ārlietu ministrija ne tikai brīdinātu par iespējamiem terorisma draudiem Zviedrijā, bet arī ievietotu informāciju par rajoniem Stokholmā, Malmē un Gēteborgā, kur vakara stundās vienam (un īpaši jau vienai) labāk nerādīties. Un vēl kāds ierosinājums. Medijos parādījusies ziņa, ka Krievijas aģenti Kirgizstānā, iespējams, mēģinājuši aizturēt (nolaupīt, izvest uz Krieviju?) bijušo Saeimas deputātu Vjačeslavu Dombrovski. Tas nozīmē, ka vismaz dažām cilvēku kategorijām (politiķiem, amatpersonām, žurnālistiem) ir bīstami ceļot ne tikai uz Krieviju un Baltkrieviju, bet arī uz tās satelītiem Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā. Iespējams, vēl uz dažām zemēm, ar kurām Krievijai ir īpaši tuvas attiecības. Būtu vērtīgi, ja Ārlietu ministrija publicētu šo valstu sarakstu un iespējamo draudu raksturu.
