Traka Augstā dziesma kinematogrāfam. Signes Birkovas filma "Lotus"

Ilgi gaidītā Signes Birkovas filma "Lotus" beidzot nonākusi līdz Latvijas kinoekrāniem. Savu pirmizrādi tā piedzīvoja jau pērn Tallinas starptautiskajā kinofestivālā "Black Nights". Tā tagad ir normāla prakse – ja gribi startēt pasaulē, nedrīkst būt bijusi pirmizrāde savā valstī. Arī nu jau pasaulslaveno Ginta Zilbaloža "Straumi" (pasaules pirmizrāde Kannās 2024. gada maijā) mēs sagaidījām tikai rudenī.

Dosimies aizraujošajā, negaidītām virāžām un kūleņiem bagātajā ceļojumā pa Latvijas vēsturi un pasaules kinovēsturi! Kā teicis kāds cits aizrautīgs cineasts (vēl lielāks par Signi Birkovu un Jāni Putniņu, kurš tāpat dara abus – pēta un uzņem kino), Marks Kauzīnss savas kino odisejas ("The Story of Film: An Odyssey") prologā "Piesprādzējieties!".

To tiešām vērts darīt, lai neizkristu no krēsla filmas "amerikāņu kalniņos" pa Signes Birkovas izdomātajiem notikumiem no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Tādēļ, ka viegli var noreibt galva, sajukt laiki, rasties jautājumi un mīklas. Bet sekot vācbaltu grāfienes Alises fon Trotas (starptautiski pazīstamā lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite) gaitām, ciešanām un priekiem pēc atgriešanās viņas senču zemē Latvijā ir maģiski, mistiski un aizraujoši.

Vārds Alise izvēlēts, godinot pirmo sievieti režisori Alisi Giju-Blanšē, fon Trota – varētu būt arī no vācu režisores un aktrises Margarētes fon Trotas, kuras saknes saistītas ar Baltiju (Šlēndorfa filma "Pēdējais šāviens/Fangschuss").

Kad baronese pagājušā gadsimta divdesmitajos gados atgriežas savā muižā, tā ir nožēlojamā stāvoklī, tajā mitinās pāris nošļukušu un ļaunu ļautiņu, kuri to vien grib, kā izspiest no grāfienes sev kādu labumu. Bet viņa, cerot uz laba advokāta palīdzību (Mārtiņš Kalita), nokļūst kaut kādas sektas "Viva la Mort" smalkajās pieņemšanās un rituālos, patiesībā – tās valgos. Sektas līdere Ziba Falstafa (Rēzija Kalniņa) sludina nāvi.

Jau te, pirmajā no "Lotus" izfantazētajām nodaļām, ja ir vēlēšanās un zināšanas, var sākt šifrēt analoģiju ar kinovēstures izcilākajiem paraugiem. Man, piemēram, sektas saieti, rituāli un zīmoli (astoņstaru zvaigzne) atsauca atmiņā Stenlija Kubrika filmas "Acis plaši aizvērtas" masonu ložas saietus, kuros nokļūst Toma Krūza varonis. "Lotus" uztveres mehānismu gan varētu raksturot tieši pretēji – acis plaši atvērtas – no brīnumiem un pārsteigumiem! Taču mūsu kinovēstures zināšanu līmenim nevajadzētu mazināt prieku par fon Trotas piedzīvoto notikumu dīvainībām – ja tādas ir, atpazīšana, protams, to vēl vairo. Bergmana, Grifitsa, Velsa, Hičkoka, Bunjuela ietekme daudziem būs viegli saskatāma, bet Skorsēzes, Tarkovska, Hodorovska, Godāra, Dreiera droši vien mazāk.

Filmas iznākšanu uz Latvijas ekrāniem pavada intervijas ar tās veidotājiem, no kurām uzzinām, ka impulss veidot šādu darbu Signei Birkovai nācis no Ingas Pērkones grāmatas "Latvijas pirmās filmas". To, kā var caur mēmā kino pazīšanu un mīlēšanu caur latviešu kino pirmsākumiem (iekļaujot vēsturisko naidu pret visu vācisko) nonākt līdz mūsdienām, var tikai apbrīnot.

Kā Minhauzens, kas izceļ sevi aiz matiem ārā (piedodiet, nenošpikoju, salīdzinājums no režisores intervijas KDi, mani pašu tas nelika mierā!), Alise fon Trota izkļūst no visdziļākās bedres, radoši darbojoties, – jā, pēc autores gribas, bēgot no "mafijas", nokļūstot kinoteātrī, kur rāda mēmo filmu. Iespaidīgs veselas mēmās filmas iespraudums "Lotus" kanvā – "Māsas Ambrozijas pareģojums" –, kas uzņemts tā stilistikā, aktieru grimā un spēles manierē, ar starptitriem un ar speciālu "Debrie Parvo" kinokameru, ražotu 1923. gadā. Tieši ar tādām kamerām savulaik strādāja Dziga Vertovs, Lenija Rīfenštāle, Sergejs Eizenšteins. Māsa Ambrozija – Baiba Broka – un citi aktieri izgaršo šo iespēju atgriezties pirmsskaņas kino pasaulē. Visa filma uzņemta kā analogais kino uz 16 mm un 35 mm kinolentes.

Rīgas kinoteātra aizkulisēs, tā sakot, kur iekļūst fon Trota, mitinās tā laika pirmie latviešu kino entuziasti, vienam no kuriem ir reāls prototips, režisors Vilis Segliņš (spēlē Vilis Daudziņš). Kaut baroneses naudu jau izkrāpusi "Viva La Mort", lai veidotu filmu, kas slavina nāvi, un viņai tagad nav pat jumta virs galvas, režisors tomēr pieņem Alisi. Ak, kā šajā filmas daļā tiek "izpurināti" mūsu tautas stereotipi – "tikai ne šī vāciete!" un citi! Zemē nogrūstā senā kamera, paldies Dievam, ir salabojama, montāžas galds pagrabstāvā darbojas, pie sienas Segliņa sapņu filmas, Grifita "Intolerance/Neiecietība", un – uz priekšu, lai top filma! Lēciens laikā – Alise nogriež sev ļoti īsus matus (Žanna d’Arka varbūt, vēl viens no režisores iemīļotajiem tēliem?), staigā kopā ar režisoru gar jūru, sēž zem latviskā ozola (kā no naudas zīmes) un raksta scenāriju nākamajai filmai. Dodoties gaišā nākotnē roku rokā ar latviešu kino pionieri Vili Segliņu.

Ja pasakas stāsta ļoti izglītoti cilvēki ar entuziasmu un labu humora sajūtu un tās izstaro arī aicinājumu katram no mums meklēt, apzināties un "laist vaļā" savu radošo potenciālu, lai tad tādas filmas kā šī, "Lotus", kļūst mums stiprinošas un iedvesmojošas – īpaši laikā, kad ceram un ejam uz Augšāmcelšanos.

Kadrs no Signes Birkovas debijas spēlfilmas "Lotus".

Foto: Publicitātes

Filmā lomās ir Severija Janušauskaite, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Mārtiņš Kalita, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe, Andis Strods, Iveta Pole, Āris Matesovičs, Jana Čivžele, Lauma Balode, Regnārs Vaivars, Mihails Čulpajevs, Aigars Apinis un citi aktieri.

Tā sauktajā "cameo" redzam gan divas mūsu režisores – Alisi Zariņu un Lieni Lindi –, gan pašu Signi Birkovu, gan Jāni Putniņu (intrigu, kas ir šis vīrs ar lielajām ūsām, misticismā neiesvētītajiem diez vai izdosies atminēt) un daudzu līdz nepazīšanai sagrimētus pazīstamus aktierus (kostīmi – Jurate Silakaktiņa, grims – Ilze Trumpe). Alises fon Trotas kā bruņās ieslodzītais ķermenis gan neizsauc asociācijas ar kādu no kino varonēm, bet drīzāk ar mākslinieci Frīdu Kālo.

P. S. Iespēju iepazīties ar atsaucēm uz kino vēsturi sniedz dziļi profesionālais Elīnas Reiteres raksts ""Lotus". Drosme izfantazēt vēsturi". Ja Severiju Janušauskaiti varējām iepazīt Jevgeņija Paškēviča filmā "Ko zina klusā Gerda" (2020), Vācijas seriālā "Babylon, Berlin" un arī "youtube" viņas izpildītajā dziesmā "Zu Asche, zu Staub" no šī seriāla, tad tagad – pārfrāzējot: to zina ne tikai Signe Birkova un Elīna Reitere (arī Dārta Ceriņa ("Sestdienā" – "Ekrāna monogāmija")), bet nu jau mums visiem Signes Birkovas filmā "Lotus" dota iespēja uzzināt un izbaudīt tik daudz ko no pasaules kino un Latvijas (kino)vēstures.