4 °C
Divi koncerti viens pēc otra – 2024. gada 9. februārī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski uzstāšanās, kā jau parasti, viscaur piepildītā Lielās ģildes zālē (kopā ar pianistu Antonu Ļahovski, kurš ir viens no uzticamākajiem orķestra domubiedriem jau sešpadsmit gadu garumā), 10. februārī Guntara Freiberga, Jura Āzera un Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" rezidences atklāšanas programma Cēsu koncertzālē (un abi perkusionisti Cēsīs tagad ir jaunie rezidējošie mākslinieki).
Abos koncertos iespējams satvert konceptuāli vienojošas paralēles, emocionālās nostādnes un asociācijas, principiālu atšķirību ir vēl jo vairāk, bet par kopīgu pieturas punktu var nosaukt sitaminstrumentu klātbūtni. Edgars Saksons, Edgars Vaivods, Mikus Bāliņš, Elvijs Endelis un Edvards Paulis Muzikants – lūk, šie cienījamā profesionālā formā esošie mākslinieki piedalījās 9. februāra programmā, kur jau Sergeja Prokofjeva Otrajā klavierkoncertā bija nepieciešami timpāni, lielās bungas, mazās bungas, šķīvji un tamburīns, bet Dmitrija Šostakoviča Vienpadsmitajā simfonijā "1905. gads", tamburīnu aizstājot trijstūrim, klāt vēl nāca gongs, ksilofons un zvani.
Protams, tīri vai žēl, ka Baham un Bēthovenam pielīdzināmais ģēnijs neuzrakstīja koncertu marimbai, ksilofonam vai veselam sitaminstrumentu sastāvam ar orķestri – taču Johans Sebastiāns arī ne, un Cēsu koncertzālē viņa klavesīna koncerts re minorā skanēja mūsdienīgā pārlikumā ar divu marimbu solo. Un klausītāju ieguvums bija ne tikai tembrāli kontrastains un suģestējošs – Šostakoviča simfonijas lasījumā sitaminstrumenti deva īstās papildu krāsas brutālas un ciniskas varas mašinērijas un ideālistisku spēku nevienlīdzīgas sadursmes atainojumā, turpretī Guntara Freiberga un Jura Āzera priekšnesumā un dialogā ar kamerorķestri Baha pārlaicīgais skaistums skanēja liriski un smalkjūtīgi, spriegi un virtuozi. Var gan diskutēt par to, vai šajā gadījumā ksilofonu kolorīts un artikulācija nebūtu bijusi vēl piemērotāka, taču, tā kā arī Normundam Šnē un "Sinfonietta Rīga" stīdziniekiem Baha mūzikā bija ko teikt, marimbu bagātinātais kopiespaids izvērtās gluži veiksmīgs. Turpat Cēsīs koncerta otrajā daļā sekoja vēl izteiksmīgāki pretstatījumi, kur Avnera Dormana opusā marimbām un pāris eksotiskākiem skaņurīkiem pievienojās roka sitaminstrumentu komplekts, turpretī Rīgā Prokofjeva četrdaļu cikla lasījumā un pavisam atšķirīgu psiholoģisko nianšu iedzīvinājumā perkusionistiem nācās saspēlēties ar, piemēram, stīgu grupu un tās koncertmeistari Vērli Haubrakenu, ar koka un metāla pūšaminstrumentiem (pirmā flautiste – Maija Zandberga, pirmais mežradznieks – Māris Evelons), un visu citu vidū arī iepriekšminētie mūziķi savu darbu paveica teicami.
Sergeja Prokofjeva Otrajā klavierkoncertā, bez šaubām, uzmanības centrā atradās pianists Antons Ļahovskis. Salīdzinājumā ar Pirmo un Trešo klavierkoncertu šo partitūru spēlē daudz retāk, jo virtuozitāte šeit īstenota kopā ar vērienīgiem formas apjomiem un trauksmainu, pavērsieniem bagātu un savā būtībā traģisku vēstījumu. Tomēr arī Latvijas publika var atsaukt atmiņā dažādas versijas – pirmām kārtām Behzoda Abduraimova uzstāšanos "Sinfonietta Rīga" pavadībā, un jāteic, ka Antona Ļahovska interpretācija kā mazāk nospriegota un vairāk atsvešināta raisīja diskutablākas izjūtas. Taisnība, arī 9. februārī piedzīvotajā pianista priekšnesumā netrūka spozmes, jūtu dzirksteļošanas, aizrautīgu skrējienu (pretī iznīcībai un kapam, starp citu) un dramatisku virsotņu, aiz kurām rēgojās tas pats bezdibenis. Taču solista nesteidzīgais monologs koncerta pirmajā daļā un asociatīvi plūstošās temporitma maiņas, kurām diriģents un orķestris pie labākās gribas nespētu tikt līdzi, galu galā lika vēlēties, lai Antona Ļahovska neapšaubāmais pianistiskais varoņdarbs būtu bijis, teiksim, par kādu pakāpi vairāk antiromantisks.
Ar "Sinfonietta Rīga" priekšnesumu Cēsīs cita problemātika – vai nu ar repertuāru, vai ar skaņas uztveri un slīpējumu. 2006. gadā pirmatskaņotais Avnera Dormana darbs "Garšvielas, smaržas, toksīni!" principā nemaz nebūtu tik slikts, ja vien tam nevajadzētu mēroties ar ģēniju – Prokofjeva, Šostakoviča, Baha, Ligeti – veikumu, un tā nu šoreiz šī visai dekoratīvā un eklektiskā partitūra 27 minūšu garumā uzmanību spēja noturēt galvenokārt interpretācijas kvalitāšu dēļ. Ar Ģērģa Ligeti jaunības gados radīto "Rumāņu koncertu" (pats par sevi tas ir meistardarbs) otra bēda – mežragi tā spēlēt nevar, koncertzāles akustika neizklausījās īsti piemērota kamerorķestra niansēm, bet dialogu "Ligeti un Bartoks", "Ligeti un Kodājs", "Ligeti un Enesku" jau sen gribētos aizstāt ar laikmetīgāku versiju "Ligeti un Pendereckis vai Lindbergs, vai Adess", citiem vārdiem sakot, "Senas un saviesīgas ungāru dejas" ir dzirdētas, bet opera "Lielais Baisais" gan ne.
Iepriekšējā sezonā Tarmo Peltokoski un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris nāca klajā ar izcilu interpretāciju Dmitrija Šostakoviča Desmitajai simfonijai. Tagad publika kļuva par lieciniekiem jaunai virsotnei – Vienpadsmitās simfonijas lasījumam. Tātad – arī šī partitūra ir vispārzināma kā viena no piecpadsmit izcilākajām Šostakoviča simfonijām, taču Tarmo Peltokoski un orķestra sadarbība te atklāja vēl nedzirdētas dimensijas, kuru izpausmē bija viss nepieciešamais – diriģenta sapratne un iniciatīva, augsts orķestra saliedētības un precizitātes līmenis, vēstījuma daudzdimensionalitāte, mākslinieciskās dramaturģijas vienlaidus ritējums, emocionālie un sinestētiskie tēli diapazonā no ledaina sastinguma līdz versmainiem uzbrāzmojumiem un, pāri visam, satriecoša vēsturiskā konteksta apjauta. Rezumējot – tagad gaidīšu Šostakoviča Septīto simfoniju. Un piebildīšu tikai, ka pēdējo reizi Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris to spēlēja personiski un globāli nu jau gandrīz teiksmainajā pagātnē, kad šeit regulāri klātesošs vēl bija Andris Nelsons.
