Kāda ir vispārējā noskaņa un atmosfēra Mazajā Mežotnes pilī Pētera Vaska fonda organizēto koncertu laikā, katrs var pārliecināties pats, aizbraucot uz turieni un, visticamāk, gūstot gan māksliniecisku, gan cilvēcisku gandarījumu.

Reklāma

Mana personiskā pieredze atsauc atmiņā 2018. gadu ar Georga Pelēča cikla "Ne gudrība, ne dusmas nenāk prātā" un Evijas Skuķes opusa "Mākoņaitiņa" pirmatskaņojumiem, taču Pētera Vaska fonda inspirētie jaundarbi tapuši arī pirms tam (piemēram, Pētera Plakida diptihs "Pretstati") un pēc tam (Platona Buravicka duets "Darba instrumenta restaurācija", Annas Veismanes trio "Graudi", Raimonda Tigula kvartets "Pasaule staro" un vēl citas partitūras). Vairums šo darbu pelnījuši arī otros, trešos, ceturtos atskaņojumus.

2023. gada 12. augusta koncertā Pēteris Vasks atgādināja par kādu senu problēmu, kas var kavēt šādu darbu atskaņošanu: 

atšķirībā no Lietuvas un arī no Igaunijas, Islandes un visām pārējām Eiropas valstīm Latvijā nav neviena pastāvīgi koncertējoša stīgu kvarteta. 

Toties Parīzē 2011. gadā izveidots stīgu kvartets "Akilone", kurā muzicē vijolniece Magdalēna Geka un trīs francūzietes – ansambļa otrā vijole Elīze De-Bendelaka, altiste Perīne Gijemota-Manka un čelliste Lusī Merkata. Viņu interpretācijā tad arī publika piedzīvoja Andra Dzenīša Ceturtā stīgu kvarteta "Iekšpus. Elīzijs. Ārpus" pirmatskaņojumu un Pētera Vaska 1984. gadā sarakstītā Otrā stīgu kvarteta "Vasaras dziedājumi" lasījumu. Savukārt programmas sākumā Latvijas klausītāji varēja iepazīties ar Šu Jī 2018. gada triptihu "Aquilone lontano", ko Francijā dzīvojošā ķīniešu komponiste bija rakstījusi tieši Mazajā Mežotnes pilī tagad dzirdamajai četrotnei.

Uzreiz jāteic, ka koncerta būtiskākie un saviļņojošākie pārsteigumi sekoja nedaudz vēlāk, jo ciklu "Aquilone lontano" uztvēru kā kvalitatīvi uzrakstītu laikmetīgās mūzikas paraugu bez kādām īpašām kompozicionālām novitātēm. Taisnība, paplašinātās stīginstrumentu spēles tehnikas tur tiešām bija – īstajos rakursos un muzikālā satura pavērsienos. Bija arī mākslinieciskās dramaturģijas lakonisms un visnotaļ simpātiska konceptuālā nostādne. Tomēr vislielāko prieku te raisīja interpretācijas vērtības, kur, kaut 

vēlos izcelt Magdalēnas Gekas radošo talantu un iniciatīvu, spilgta, izteiksmīga un saliedēta ansambliskuma iespaidu atstāja viss kvartets kopumā, visas četras mūziķes bez izņēmuma.

Tas arī nodrošināja panākumus turpmākajai koncerta gaitai, kurā latviešu autoru mūzikas lappuses izgaismojās tembrāli daudzveidīgās krāsās un kontrastainās emocijās un kur kvartets "Akilone" spēja pārliecinoši iedzīvināt A. Dzenīša un P. Vaska neapšaubāmi atšķirīgās skaņu vīzijas, kur zemo stīgu instrumentu toņu valdzinājums čella sniegumā (vēl viens iemesls personiskam priekam) apvienojās ar abu vijoļu un alta spēles kolorītu.

"Jebkura mūsu izziņa sākas ar sajūtām, pēc tam virzās uz sapratni un beidzas prātā; mūsos nav nekā augstāka par prātu vērojuma materiāla apstrādāšanai un tā pakļaušanai domāšanas augstākajai vienībai. Tā kā man tagad jāsniedz paskaidrojums par šo augstāko izzinātspēju, es nonāku zināmās grūtībās." Tā rakstījis Imanuels Kants, turpretī Andris Dzenītis, reflektējot par jēdzienu "lieta pati par sevi", šīm grūtībām pārkāpa pāri ar mākslas izteiksmes līdzekļiem – jaunradītajā stīgu kvartetā pēc ārpasaules atspoguļojuma pirmajā daļā un introspekcijas otrajā daļā seko fināls, kurā atainotā realitāte eksistē neatkarīgi no cilvēka klātbūtnes un vērojuma: "Šī sasniegtā pasaule varētu turpināties mūžīgi un vēl, un vēl, un vēl. Un tā turpināsies. Arī bez mums."

Atklāti sakot, pēc iepriekšējiem trim Andra Dzenīša stīgu kvartetiem ("Trataka. Point noir", "Amrita" un "Introversija un atvadas") un jau pašos nosaukumos ietvertajām norādēm uz meditatīvu misticismu arī gaidīju kaut ko līdzīgu, vienlaikus pieņemot, ka komponists neatkārtos pats sevi, ka Ceturtajā kvartetā "Iekšpus. Elīzijs. Ārpus" būs arī kāds jauns, kvalitatīvs pavērsiens. Un šīs cerības piepildījās vislielākajā mērā – 

līdztekus nopietnai un pārdomātai koncepcijai Andris Dzenītis uzrunāja ar vitālu, spriegu un precīzu mūzikas valodu, ar teicami organizētu dramaturģisko arhitektoniku 

un ar harmonisku apskaidrību kvarteta otrajā daļā, ar arī citkārt vārdos neizteicamo un intuitīvi izjūtamo, kas dažbrīd sasaucās ar Mālera, Šostakoviča un Pētera Vaska skaņu raksta intonācijām un dziļākajiem līmeņiem.

Izvērstākam salīdzinājumam un tālākai izpratnei noteikti noderētu četru Dzenīša kvartetu ieskaņojums vienkopus. Tikmēr gūt visaptverošu priekšstatu par sešiem Pētera Vaska stīgu kvartetiem ir vienkāršāk – koncertzālēs un skaņu ierakstu studijās interpreti tiem pievēršas daudz un regulāri, tomēr 12. augustā dzirdamā versija Otrajam stīgu kvartetam "Vasaras dziedājumi" caur ansambļa "Akilone" sapratnes un emocionālā piesātinājuma prizmu vienalga pārsteidza. Atmiņā palikuši mūzikas pastorālie tēli, tās gaišo nianšu spektrs un vizuāli tveramais plastiskums, kaut šoreiz Magdalēna Geka un viņas domubiedres akcentēja arī Vaska vēstījuma dramatisko intensitāti un eksistenciālās līnijas. Un tas savukārt veidoja nepārprotamu kontrastu ar 2013. gada opusu "Klusuma auglis" pašās koncerta beigās, uzskatāmi liecinot par komponista daiļrades evolūciju. Manuprāt, "Vasaras dziedājumi" vai Sestais stīgu kvartets šai ziņā tomēr ir pārāks.

Noslēgumā pagaidām paliek neatbildēti jautājumi – kāds būtu Santas Ratnieces skatījums uz Ludvigu Vitgenšteinu, Platona Buravicka – uz Mišelu Fuko, Krista Auznieka – uz Deividu Hjūmu vai Benediktu Spinozu? Runājot arī pavisam nopietni, jādomā, ka nākotnē mūs sagaidīs ne mazums negaidītu atklājumu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.