22. maijā Valmieras teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvos Rūdolfa Blaumaņa luga "Pazudušais dēls" Reiņa Suhanova režijā. Uz sarunu aicināju vienu no vadošajiem vidējās paaudzes Valmieras teātra aktieriem Mārtiņu Liepu, kurš iejuties Roplaiņa tēlā.

"Latviešu dramaturģijā "Pazudušais dēls" ir viens no spēcīgākajiem darbiem par jaunības un brieduma tikšanos. Man pašam privāti šajā lugā vecāku un bērnu attiecības liekas viens no svarīgākajiem jautājumiem. Kā divu bērnu tēvs es arī domāju, kā tas būs, kad palaidīšu viņus pieaugušo cilvēku dzīvē – kādas tajā brīdī būs emocijas, kļūdas un arī vainas brīži... Kopējos laimes brīžus, manuprāt, ne ar ko citu aizvietot nevar," ir pārliecināts režisors Reinis Suhanovs. Teātris uzsver, ka izrāde ir par to, cik svarīgi ir izrunāties, vispār sarunāties. Tad var arī atliekt to egli, nenostiept klusuma un spīta "diegus" līdz traģēdijai. Tā ir par parādu atdošanu visās nozīmēs – krodziniekam, tēvam, dzīvei, sev.

Mārtiņ, ja nemaldos, Valmieras teātrī jums šī būs ceturtā satikšanās uz skatuves ar Blaumani. Krišs "No saldenās pudeles", Juris "Aizbirušajā avotā", Pičuks "Skroderdienās Silmačos". Un nu Roplainis "Pazudušajā dēlā".

M. Liepa: No Blaumaņa lugām Roplainis man būs līdz šim lielākā loma. Varbūt daudzi nepiekritīs, bet es domāju, ka Blaumanis ir kā latviešu Šekspīrs. Un kaut kāda daļa Blaumaņa ir asinīs visiem latviešiem. Tāpat kā Šekspīrs un "Hamlets", Blaumanis un viņa izcilākie darbi būs aktuāli vienmēr – pie jebkādām varām, jebkuros laikos. 

Arī "Pazudušais dēls" tik precīzi un dziļi stāsta par lietām, kas nemainās un ir svarīgas joprojām, kaut jau pagājuši vairāk nekā 130 gadi, kopš luga uzrakstīta. 

Tāpēc, ieraugot savu vārdu pie dēļa vienā no galvenajām lomām, sajūtas bija tādas pašas, kā piedaloties Šekspīra, Dostojevska, Čehova, Raiņa iestudējumos… Tās ir monumentālas vērtības, darbi, kuros tu kļūsti par aktieri.

Šī sezona Valmieras teātrī iezīmēta stipro vīru koda zīmē. Vai arī Roplaini var uzskatīt par stipru vīru?

Noteikti. Ar visām viņa vājībām. Kā mums visiem. Viņš ir izlējis daudz ūdens, taču cenšas to sasmelt. Pretēji daudziem, kas pat nemēģina. Dzīvē bieži sastopamies ar situācijām, kad vainojam citus. Tas mums ikdienā ik uz soļa, sākot ar lielām, globālām lietām un beidzot savās mājās. Nolūza jumta kore? Skaidrs, pie vainas tās lētākās naglas… Bet varbūt dēļus pats šķībi piesiti? Varbūt vispār vajadzēja ņemt nevis naglas, bet skrūves…