11.1 °C
Miķeļdiena Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā šogad kļuva par īpašu brīdi latviešu deju folkloras cienītājiem — Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes KULTŪRA folkloras kopa "Dimzēns" skatītāju priekšā pirmo reizi dejoja restaurēto "Lakstīgalas kadriļu".
Šī deja ir apliecinājums tam, ka latviešu horeogrāfiskajā kultūrā vēl ir daudz neatklātu pērļu.
Septembra sākumā jau rakstīju par to, kā Baltajā naktī, skatītāju pulciņa ielenkumā, Rīgas Latviešu biedrības Kamīnzālē kopā ar Jelgavas "Dimzēnu" un "Rīgas Dančiem" atjaunojām latviešu kadriļu. Tagad klāt ir tas satraucošais brīdis, kad plašākai sabiedrībai bija iespēja to redzēt – un kur gan vēl piemērotāka vieta un laiks kā Miķeļdienas koncerts Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā!
"Dimzēns" un Velta
Jelgavas Kultūras apvienības folkloras kopa "Dimzēns" ir, iespējams, visdaudzpusīgākā visā Latvijā – viņi dzied gan solo, gan grupās, gan visi kopā, dejo kadriļas, iet rotaļās, brīnišķīgi muzicē, spēlē dažādas spēles, apdziedas un pat lec slaveno Lipindraku. Nupat, sestdien, "Dimzēnu" sastapu Brīvdabas muzeja Miķeļdienā un veselu stundu ar patiesu baudījumu vēroju viņu daudzveidīgo priekšnesumu.
Turklāt bija veseli četri pārsteiguma brīži:
1. "Dimzēna" bērni tik izcili dejoja Lipindraku, ka droši varu teikt – viņi ir labākie Lipindraka dejotāji Latvijā.
2. Apkārtnes baznīcu zvanu skaņu atdarinājumi, ko izdziedāja Mārīte Ziediņa, turklāt viņa tos apguvusi no savas vecvecmāmiņas Gotlības Branc.
3. Annas Kalniņas dziesma “Kam, memmiņa, audzināji?”
4. "Lakstīgalas kadriļa", par kuru ir īpašs stāsts.
Velta Leja folkloras kustībā ir no pašiem tās sākumiem, un tieši viņai pieder gods būt vienai no danču kustības aizsācējām. Arī šobrīd "Dimzēns" spēlē un vada dančus, taču šoreiz runa ir par kopas daudzpusību.
Jautāju Veltai – kā tas ir iespējams, ka "Dimzēns" tik ilgi pastāv un joprojām spēj būt interesants pat pieredzējušiem skatītājiem? Velta atbild, ka tas ir viņu pamatprincips – paturēt tikai to, kas ir vērtīgs. Folkloras būtība esot tieši tajā – saglabāt īsto un laika pārbaudīto.
Par Lipindraku Velta atceras, kā viņas mamma Vizma Leja bērnībā no savas vecmāmiņas Jūles Stundas dzirdējusi: "Lec, meitiņ, tikai lec!", kad šī bija salikusi skalus visādos rakstos.
Par "Dimzēna" repertuāra daudzveidību Velta saka: "Paturam tikai to, kas ir vērtīgs – kas izturējis laika pārbaudi." Tāpēc kopas repertuārā ir gan 80. gadu folkloras pērles, piemēram, "Linu druva", gan pavisam jauni darbi, kā "Lakstīgalas kadriļa".
Dimzēna priekšnesuma fragmenti:
Velta:"Mēs vēlamies būt daudzveidīgi un dejot dažādas dejas, tāpēc ‘Lakstīgalas kadriļa’, kā mūsu novada deja, mums šķiet ļoti interesanta – un mēs to dejojam ar prieku. Nākamā reize būs 11. oktobrī Lietuvā, Kirnaiču folkloras svētkos."
Latviešu kadriļa – kā tas var būt?
Neticīgie jautās – vai tad tāda jebkad ir bijusi? Vai latviešiem tiešām bija sava kadriļa? Neticami! Taču ir zināmas franču (franksēze), angļu (anglēze, eņģelītis, engelska), skotu (ekusēze), vācu (anlemaski), krievu (rusišs), pat sajauktas versijas (eņģlišu rušiņš) – bet latviešu kadriļa? Visas nosauktās ir franču kadriļas kā modes dejas lokālas versijas. Arī mums ir sava lokāla versija pie tam nav droši zināms, kura bija pirmā mūsējā vai ienācēja.
Par to, ka latviešu kadriļa varētu būt pirmā liecina tās senākie nosaukumi: krustdeja un diždancis. Jāņem vērā, ka jēdziens krustdeja attiecas uz dažādām horeogrāfiskām norisēm. Senākās no tām ir tādas, kur dejo pa vienam – lecot krusta solī pāri zemē saliktiem krustiem (skaliem, jostām, svecēm, nūjām u.c.). Diždancis ir kadriļas jeb krustdejas nosaukums Kurzemē, turklāt tas apzīmē četru pāru deju. Ja dejo garo kadriļu kā pretdeju gatvē, to sauc par maģo danci – "maģo" (t.i., mazo, sīko) tāpēc, ka dejo tikai divi pāri.
To, ka mums patiesi ir bijusi sava kadriļa, atklāju, pētot Rikavas kadriļas pierakstus Folkloras krātuves fondos, kā arī analizējot Andra Slapiņa filmētos ierakstus. Sākumā man šķita pārsteidzoši, ka rikavieši kadriļu dejo ar dziedāšanu. Nolēmu papētīt dziļāk – un secinājums bija skaidrs kā diena: mūsu kadriļas ir cieši saistītas ar latviešu rotaļdziesmām, ko mūsdienās sauktu par danču dziesmām. Tāpēc tās ir tik dejiskas.
Videolekcija par Rikavas kadriļu:
Mūsdienās danču vakaros vienmēr ir muzikanti, bet agrāk dejoja arī bez viņiem – vienkārši dziedāja paši. Un dejoja. Kāpēc tad tik daudzām kadriļām, ko publicējis Andrejs Jurjāns, nav dziedamu vārdu? Tāpēc, ka tās ir jaunāku laiku kadriļas, kuras – kā to teicis etnohoreologs Harijs Sūna – no Rietumeiropas "ievazājuši" ceļojošie muzikanti jeb prāģeri kopā ar svešām melodijām.
Latviešu kadriļas pētījumi turpinās. Rīgas Danču kopienas svarīga misija ir atjaunot tautas dejas tradīciju un nupat, Miķeļos esam nonākuši līdz izpratnei, kas ir latviešu kadriļa.
Aptauja
Kā tu vēlētos lasīt portāla LASI.LV saturu?
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Tikai tagad -35% atlaide Gada abonementam. Kods: LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 eur.
Abonē ŠEIT.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
