16 °C
Kad kategorijā "Par izcilu interpretāciju" Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā Nacionālajā operā laureātes statusā nosauca altistes Ilzes Kļavas vārdu, zāli pāršalca ovācijas. Bergenā muzicējošā māksliniece Latvijā bija ieradusies uz īsu brīdi. Šai sarunai viņu sazvanu jau atgriezušos Norvēģijā.
Bergenas filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistare un klavieru kvarteta "RIX" māksliniece Ilze Kļava koncertzāles "Cēsis" izlolotajā festivālā "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" pērn spilgti atklājās arīdzan solistes ampluā. Izjusti patiess un valdzinoši skaists, ar dziļu izpratni un mīlestību piepildīts bija viņas lasījums kopā ar latviešu meistara mūziku lieliski pārzinošā somu diriģenta Juhas Kangasa vadīto Tallinas kamerorķestri 15. aprīļa pievakarē, atskaņojot Pētera Vaska savulaik Maksimam Risanovam rakstīto emocionāli nospriegoto Altkoncertu, kurā netrūkst nedz dramatisku sabiezinājumu, nedz kantilēnas apspīdēta gaišas cerības vēstījuma. Tā žūrija novērtēja Ilzes Kļavas sniegumu, kas viņai atnesa Lielo mūzikas balvu.
– Ilze, vai tikko saņemtā ir jūsu pirmā Lielā mūzikas balva?
I. Kļava: – Otrā. Pirmo pirms vairākiem gadiem saņēmu kā klavieru kvarteta "RIX" māksliniece.
– Tā kā Latvijā jūs lielākoties var dzirdēt šajā ansamblī, varbūt atgādināsim plašākai publikai, kas tajā spēlē?
– Vispirms, protams, jāmin mūsu bijušais profesors, pianists Jānis Maļeckis. Kad pirms trīsdesmit gadiem mēs, vairāki mūziķi, dibinājām šo klavieru kvartetu, visi bijām viņa studenti kamermūzikā Mūzikas akadēmijā. Vēl kvartetā spēlē LNSO koncertmeistars vijolnieks Sandis Šteinbergs un čellists Reinis Birznieks. Tieši laikā, kad es devos uz Bergenu, viņš pārcēlās uz Somiju. Bet mēs visi ik pa laikam mēģinām kaut ko uzspēlēt kopā un parasti uz mēģinājumiem no dažādām pasaules malām sanākam Latvijas Mūzikas akadēmijā, jo tieši šajā vietā visi kopā arī sākām spēlēt.
– Nominācijā jūsu konkurenti bija Briseles filharmoniskā orķestra koncertmeistars un "Trio Fabel" dalībnieks Kristaps Bergs un soliste Inna Kločko, kura jau spilgti izcēlusies uz Latvijas Nacionālās operas skatuves…
– Mēs piederam dažādām paaudzēm. Kristaps Bergs ir manas kolēģes dēls, un es priecājos par viņu, bija liels gandarījums noklausīties Kristapa čella sniegumu balvas pasniegšanas ceremonijā, kurā man ļoti patika tieši skaņdarbu izvēle. Skanēja daudz labas mūzikas un, protams, izcilā izpildījumā. Mazliet arī džezs otrajā daļā, kas man arī ļoti gāja pie sirds.
– Jūsu tētis Juris Kļava taču arī bija džeza pianists…
– Jā, un šis žanrs atmodina jestrāku dvēseles stīgu!
– Kā pie jums nonāca Pētera Vaska Altkoncerts, par ko saņēmāt Lielo mūzikas balvu?
– Patiesībā visai interesants stāsts. Slavenais ukraiņu altists Maksims Risanovs pasūtināja šo koncertu Pēterim Vaskam. Un tas notika tieši manā dzīvoklī Bergenā. Pētera Vaska koordinātas Risanovs man palūdza, kad kopā Norvēģijā spēlējām kamermūziku. Esot dabūjis līdzekļus un vēloties lūgt uzrakstīt koncertu. Lai kā man negribētos, ka kādam citam tiek pirmatskaņotāja gods, nācās vien ukraiņu kolēģa lūgumu izpildīt (pasmaida)… Atklāti sakot, nedomāju, ka arī pati kādreiz šo koncertu spēlēšu. Pēc gada, kad viesojos pie Pētera Vaska viņa vasaras namiņā Amatciemā, komponists bija tieši sācis rakstīt jauno Altkoncertu. Lūdza padomu par atsevišķām tehniskām lietām – ko var uz alta izspēlēt, cik "augstu" drīkst rakstīt. Pēterim uz galda atradās alta instruments, un tā mazliet arī pastrādājām. Parādīju, cik "augstu" varu izspēlēt, bet teicu – Risanovam raksti "augstāk", lai ir kur sniegties. Tāda nu ir mana artava šī skaņdarba tapšanā. Ieteicu to padarīt vēl grūtāku, nezinot, ka arī pati dabūšu Altkoncertu spēlēt… Koncerts ar lieliem panākumiem daudz kur jau nospēlēts, bet tūlīt pēc pirmatskaņojuma Pēteris Vasks man atsūtīja tā ierakstu, lai paklausos, klusībā cerot, ka ieinteresēšos, ļoti vēlētos dzirdēt, kā šo skaņdarbu spēlētu es. Bet man, godīgi sakot, bija bail pieķerties, jo skaņdarbs tiešām ir sarežģīts. Šaubījos, vai pie lielās darba slodzes orķestrī vēl būs iespēja ieguldīt skaņdarba apguvei nepieciešamās daudzās stundas… Bet reizēm jau gribas uzlēkt augstāk par savu ilksi. Jo – kā citādi uzzināsi, ko vari un ko ne. Tā lēnām, klusiņām pa vasaras brīvlaikiem, kad nebija darba Bergenas orķestrī, savas mammas mājās Rīgā katru dienu mazliet ķimerējos ar šo skaņdarbu. Var teikt, Altkoncerta iestudēšana bija mana brīvā laika sirdslieta.
– Bet kā Rīgas meitene nonāca Bergenas filharmoniskajā orķestrī?
– Visa mana dzīve ir kā nejaušību sakritība. Nekad neesmu centusies kur īpaši iekļūt vai aizkļūt prom no Latvijas. Esmu dzīvojusi kā vienai dienai, bet kaut kas man vienmēr iekritis klēpī. Kad 1996. gadā tikko biju beigusi visas savas studijas, sākās tāds tukšāks posms, pastrādāju Filharmonijas orķestrī altu grupā, uzspēlēju kamermūziku, dzīvoju savu puslīdz piepildīto Latvijas mūziķes dzīvi. Bet te pēkšņi zvans no Bergenas orķestra, kur tajā laikā mūsu izcilais, slavenais Valdis Zariņš bija pirmais vijolnieks. Bergenas orķestris meklējot uz pusgadu aizvietotāju altu grupā koncertmeistara vietā. Neteikšu, ka ko tādu īpaši būtu vēlējusies, taču piekritu pamēģināt patiesībā materiālu iemeslu dēļ. Bija jāizpērk vectēva mājas zeme, īpašuma nodoklis arī liels. Tā manai aizbraukšanai uz Bergenu bija pavisam nemuzikāls iemesls. 1996. gada augustā sāku spēlēt Bergenā. Domāju, Ziemassvētkos braukšu atpakaļ uz Latviju, bet nu jau Norvēģijā pagājuši divdesmit septiņi gadi. Tieši puse no mana mūža. Pēc tā pirmā Bergenā pavadītā pusgada nāca vēl viens piedāvājums – palikt vēl pusgadu, tad notika konkurss uz koncertmeistara vietu, kurā piedalījos un uzvarēju. Līdzās Oslo Filharmoniskajam orķestrim mūsējais ir viens no diviem Norvēģijas nacionālajiem orķestriem, pasaules orķestru ainavā kaut kur pa vidu. No gandrīz simt mūziķiem (līdzīgs skaits ir arī LNSO) puse nav norvēģi, ir pārstāvēti visi kontinenti, un tas atspoguļojas arī mūsu skaņu rakstā. Latvijā, ņemot vērā lielo viesmākslinieku piedāvājumu, neesam viesojušies nekad.
– Lielās mūzikas balvas ceremonijā īkšķi par jums turēja…
– Visa mana ģimene! Norvēģijā pie televizora ekrāna mans vīrs, sitaminstrumentālists Bergenas orķestrī, kur arī iepazināmies. Mazu video fragmentiņu viņš aizsūtīja arī saviem vecākiem uz Ameriku. Latvijā pie televizora ekrāna ceremoniju vēroja gan mana mamma, gan arī tante, kurai nu jau deviņdesmit gadu.
– Kas pašā sākumā pamanīja jūsu muzikālos dotumus?
– Mūsu ģimenē taču visi ir mūziķi, vai katrā istabā dzimtas mājās Nīcgales ielā Rīgā skanēja kāds instruments. Krusttēvs Elmārs Zemovičs spēlēja oboju, mans tētis Juris Kļava klavieres, mamma Benita Strautmane altu, brālis Sigvards (ilggadējais Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava) arī mācījās klavieres. Gadījās, ka mēs ar brāli sakāvāmies par to, kurš konkrētajā mirklī tiks pie instrumenta. Sigvards, kā jau vecākais, parasti uzvarēja. Bet tās klavieres – sens "Petrof" instruments – kā ģimenes relikvija joprojām atrodas dzimtas mājās.
– Kāpēc izvēlējāties alta vijoli, šo pavadošo balsi?
– Tā bija manas mammas ietekme. Savas karjeras sākumā viņa spēlēja LNSO, vēlāk Latvijas Nacionālās operas orķestrī. Jau bērnībā, klausoties mammas spēlē, iemīlējos tieši alta vijolē. Es ļoti vēlējos būt tāda kā mana mamma, un man ļoti patika atšķirībā no vijoles alta samtainākais un tumšākais reģistrs. Mamma ir izaudzinājusi daudzus altistus, ļoti palīdzējusi arī manai māsīcai Zitai Zemovičai, kura nu ir altiste orķestrī "Kremerata Baltica" un jaunākajai mūsu dzimtas altistei, Sigvarda Kļavas meitai Lienei Kļavai, kura tagad arī spēlē Bergenas orķestrī. Viņa ir mana asistente. Kā smejos, vienīgi mans dēls Maksis ir retais eksemplārs dzimtas ciltskokā, kurš ar mūziku profesionāli nenodarbojas. Bērnībā viņš ļoti godīgi spēlēja klavieres, bet laikam mēs ar viņa tēti pārlieku centāmies pievērst puiku mūzikai. Ņēmām līdzi uz koncertiem, kad mazo nebija kur atstāt. Reiz septiņu gadu vecumā Maksis nopietnā balsī sacīja, ka neko sliktu neesot izdarījis un nesaprotot, kāpēc viņš ir sodīts ar modernās mūzikas piespiedu klausīšanos. Tagad viņš studē sporta žurnālistiku Amerikā. Taisnības labad jāatzīst, es kā bērns biju ļoti slinka. Kad pamanīju pa logu mammu nākam mājās, ņēmu rokās vijoli un izlikos, ka spēlējusi jau stundu. Par mani teica – talantīga, bet slinka. Tagad savā vecumā par to maksāju, pati sevi piespiežot vingrināties ļoti daudzas stundas. Mans personiskais instruments ir mantojums no mammas. Tas ir 1770. gada franču meistara darinājums. Bergenas orķestrī man muzicēšanai iedots itāļu instruments no 1820. gada. Arī ļoti kvalitatīvs, solistisks.
– Kas jūs, no Latvijas nākušu mākslinieci, pārsteidz Norvēģijas mūzikas pasaulē? Vai tur arī ir tāda Lielā Mūzikas balva – valsts augstākais apbalvojums mūzikā?
– Ir gan. Un balva ir vēl plašāka nekā Latvijā. Ir daudz un dažādas kategorijas – klasiskā mūzika, modernā mūzika, tehno, vēl ierakstu kategorija, kur mūsu (Bergenas) orķestris atkal nominēts un kurā vairākas reizes balvu jau esam saņēmuši. It sevišķi sākumā Norvēģijā mani pārsteidza un bija grūti saprast, kā studenti var iztikt bez koncertmeistara pie klavierēm. Latvijā koncertmeistars ar tevi strādā divas reizes nedēļā, Norvēģijā – labi ja pirms eksāmena šī sadarbība iespējama. Ar topošajiem diriģentiem Latvijā divi pianisti visu laiku iestudē sarežģītas partitūras. Tas ir liels luksuss, kāda citur nav. Šajā ziņā mēs Latvijā esam ļoti privileģēti. Norvēģijā vecāki priecājas jau par to vien, ka bērns mūzikas skolā iepazīstas ar kādu mūzikas instrumentu, nenotiek divas stundas reizi nedēļā kā Latvijā. Norvēģijā ir talantu klases, kur tiek virzīti daži īpaši spējīgie, bet vispārējais līmenis ir zemāks nekā Latvijā. Arī pašas mūzikas skolas Latvijā ir daudz populārākas nekā Norvēģijā. Savukārt Mūzikas akadēmijā te viss atkarīgs, pie kāda pedagoga nokļūsti.
– Kad mēs jūs dzirdēsim Latvijā?
– Visticamāk, 21. jūnijā Mazajā Mežotnes pilī koncertā "Ielūdz Pēteris Vasks". Būs skaista programma, kur klavieru kvartets "RIX" atskaņos gan jaundarbus, gan jau publikā iemīļotus skaņdarbus.
