Guna Roze: Viena autobusa zelts

Kultūras pieejamība ir samērā jauns jēdziens. Latvijā par to sāka runāt šīs tūkstošgades sākumā, bet pamanāmāk un plašākā izpratnē – ap 2018. gadu. Ierakstot šo vārdu salikumu interneta meklētājos, nav šaubu, ka kartupelis ir karsts.

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Var atrast svaigus un jau neaktuālus forumu un semināru piedāvājumus, arī ziņas, kā vienā vai otrā novadā klājas ar kultūras pieejamību, bet galvenokārt – lielu daudzumu dažādu iestāžu pētījumus. To saturs diemžēl ir tik līdzīgs, ka liek domāt par nevajadzīgu resursu tērēšanu teoretizēšanai.

Praktiķi – kultūras patērētāji un organizatori – kultūras pieejamību izprot atšķirīgi. Valsts kultūrkapitāla fondam tas nozīmē kvalitatīvas kultūras pieejamību reģionos, tātad ārpus Rīgas. Arī mērķprogramma "Skolas soma" ir vērtīgs kultūras pieejamības veicināšanas projekts, jo tā mērķauditorija ir bērni. Tikmēr pieaugušiem patērētājiem nav vienotas izpratnes par kultūras pieejamību. Vieniem tas nozīmē bezmaksas pasākumus, citiem – kultūras notikumus tuvu dzīvesvietai, vēl kādam – iespējas pašiem kļūt par kultūras dzīves organizatoriem. Pirms gada apmeklēju semināru par kultūras pieejamību, kurā vairākkārt uzsvēra, ka kultūras pieejamība nav tikai piekļūstamība cilvēkiem ratiņkrēslā. Tā ir arī iespēja cilvēkam ar redzes traucējumiem aiziet uz muzeju vai cilvēkam ar dzirdes traucējumiem – pilnvērtīgi baudīt teātra izrādi. Taisnība ir visiem – svarīga ir gan norises vieta, gan satura daudzveidība, gan pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti.

Esmu divi vienā – gan kultūras organizators, gan patērētājs –, bet abos gadījumos kultūras pieejamība man vispirms nozīmē laimi plašajā mazvērtīgas popkultūras klāstā atrast "uztura bagātinātājus" garam un dvēselei – kaut ko neierastu, pasākumus bez trokšņa, bez pūļa un bez skandalozām provokācijām. Pāris nedēļu laikā esmu piedzīvojusi veselus trīs "Bravo!" saucienu vērtus baudījumus. Viens no tādiem bija "Candellight" koncerts Nacionālajā bibliotēkā, bet divi tepat Tukumā. Pirms nedēļas ar autobusa biļeti Nr. 11 piedalījos Eiropas personību muzeju dienas "Glabāts atvilktnē" aizraujošā un pārsteidzošu jaunatklājumu pilnā septiņu stundu ilgā ekskursijā četros Tukuma novada muzejos. Aizvadītajā nedēļas nogalē izdzīvoju festivālu "Uz Tukumu pēc literatūras", par kura kulmināciju (kā neiestudētu izrādi) izvērtās pēdējais no trim "Rakstnieku dueļiem" – vienaudžu, dzejnieku Jāņa Rokpeļņa un Gvido Drages viedokļu, zināšanu un asprātības paraugdemonstrējums. Visi, kas to redzēja, ir pateicīgi paši sev, ka izvēlējās atnākt uz šo "viena autobusa pasākumu".

Kā kultūras notikumu organizatoru dažādu projektu konkursu pieteikumu veidlapās mani allaž mulsina ailīte "apmeklētāju skaits". It kā "vairāk" automātiski nozīmē "vērtīgāk, lietderīgāk". Jā, aprēķins ir nesaudzīgs – pasākuma noorganizēšanai nepieciešamā summa, dalīta ar apmeklētāju skaitu, parāda, cik izmaksājis viena cilvēka apmeklējums. Saprotami, bet aplami. 

Jo prasība pēc lietotāju skaita kultūrā ir pielīdzināma apgalvojumam, ka vislabākais mīlētājs ir tas, kuram bijis daudz partneru – vairāk nekā viens autobuss.

Man gandarījumu sagādā "viena autobusa" pasākumu rīkošana. Tepat Tukumā kopā ar domubiedriem cenšamies realizēt kaut ko nebijušu un pārsteidzošu, kā, piemēram, jau pieminētos "Rakstnieku dueļus". Un tas ir attaisnojies. Kad ar Tukuma vidusskolēniem, kuri darbojas Literatūras pilsētas jauniešu grupā, pārrunājām iepriekšējā sezonā padarīto, gan puiši, gan meitenes atzinās, ka līdz tam literārus pasākumus nebija apmeklējuši, un ir pārsteigti, ka tie var būt tik interesanti! Neslēpšu – šis ir visu laiku labākais novērtējums! Ja pat "skolas somas" līmenī ir izdevies lauzt stereotipu par interesantu vai garlaicīgu kultūras pasākumu, ir bijis vērts turēties pretī spiedienam strādāt "uz masām". Pamazām, bet pamanāmi mazā formāta pasākumu apmeklētāju skaits pieaug. Vismaz Tukumā.