Anda Buševica: Kultūras namu tīkls jeb ko darīt ar dzelzceļa stacijām?

"Jūrmalas iedzīvotājos sašutumu raisījis "Latvijas dzelzceļa" lēmums vairākās dzelzceļa stacijās slēgt ne tikai biļešu kases, bet arī pasažieru uzgaidāmās telpas. Tas esot saistīts ar pasažieru pārvadātāja "Vivi" atteikšanos izmantot šos pakalpojumus it kā nepietiekamas pasažieru plūsmas dēļ.

Anda Buševica, Latvijas Radio redaktore, publiciste

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Dažām no stacijas ēkām, kā, piemēram, Lielupes stacijai, ir arhitektūras pieminekļa statuss. Kas ar ēkām notiks nākotnē?" Šādi 28. marta LTV "Kultūras ziņās" sākās Līgas Gaigalas sižets.

Mani iedvesmo tas, ka par šo problēmu uzzinu nevis no "4. studijas" vai "Bez tabu", bet tieši no kultūras vēstīm. Patiesi, ja paraugāmies stratēģiski, staciju tīkls ir regulārā attālumā esošu, visu Latvijas teritoriju pārklājošs, to skaitā arī arhitektoniski interesantu un pamatīgi būvētu ēku kopums. Ja šāds ēku tīkls varētu tikt izmantots sabiedrības interesēs – ak, ja vēl kultūras vajadzībām! – tas taču būtu grandiozs plāns!

Ir pagājuši tieši desmit gadi, kopš 2015. gadā pēc mākslas kuratores Ingas Šteimanes ierosmes arhitekta Igora Javeina projektētajā ēkā tika iedibināta Mākslas stacija "Dubulti". Jā, tieši šādi savienojums "māksla" un "stacija" darbojas: braucēji ienāk nopirkt vilciena biļeti, un viņiem ir iespēja izstaigāt arī izstādi. Man jāsaka, ka vērot nejaušu garāmgājēju neplānotu sastapšanos ar mākslu ir patiess gandarījums. Ne vien tajos gadījumos, kad garāmskrējējs apstājas, skatās un iedziļinās un viņa sejā kas izmainās. Bet arī kad savu kritiku nejaušais apmeklētājs spēj ietērpt asprātīgos un reizēm arī trāpīgos izteikumos. Tiesa, kādam šie mākslas svētki ir "jāuzsauc", jo ieejas biļetes Dubultu mākslas stacijā nav paredzētas.

Kopš Latvijas valsts atjaunošanas un rūpniecības sarukuma, vairāki dzelzceļa maršruti ir likvidēti. Sliedes noņemtas, no kokiem un krūmiem attīrītais dzelzceļa uzbērums pārtapis kājāmgājējiem un velobraucējiem piemērotā "zaļā dzelzceļa" maršrutā. Pandēmijas apjukumā ar draugiem tos izstaigājām kājām, redzējām arī staciju ēkas. Lielākoties ēkas bija sadalītas dzīvokļos: žāvējās veļa, ļaudis sasaucās, bet perona rampa kalpoja kā savdabīga terase. Suntažu stacija bija pamesta, taču ēka aprakstīta Imanta Ziedoņa dzejas citātiem. Acīmredzami apkārtējiem šī vieta kalpoja kā sabiedriska celtne un pulcēšanās vieta. Ja vien būtu kādas iespējas to ievirzīt jēdzīgākā gultnē!

Kā tas noticis Ķeipenē. Ķeipenes dzelzceļa stacijā Ogres novadā ierīkota režisoram Sergejam Eizenšteinam veltīta ekspozīcija, kā atsauce uz slaveno kinokadru ar vilcienu, atstājot nelielu sliežu posmu no likvidētās Rīga–Ērgļi dzelzceļa līnijas. Kinostacijas ideja radusies kinofestivāla "Arsenāls" komandai un domubiedriem, festivālu laikā dodoties mazliet sirreālā ceļojumā ar vilcienu uz Ķeipeni.

Iemetot interneta meklētājā vārdus "stacija+māksla", izlec vesels saraksts, ne visas no jauna apdzīvotās stacijas esmu redzējusi savām acīm. Varētu aizbraukt šovasar apskatīties Andžēnu staciju Skrundā, kur esot ierīkota metāllūžņu mākslas dizaina darbnīca. Izlasu stāstu par Stumburu ģimeni, kuri pirms padsmit gadiem izsolē nopirkuši viņu mājai pretim esošo Airītes staciju. Kopā ar radiem un kaimiņiem nodibinājuši biedrību, raksta projektus. Būtiski, ka stacijas ēkas celtas, vadoties no dzelzceļa infrastruktūras loģikas, un mazāk apdzīvotās vietās tās bieži vien ir vienīgās sabiedriskās ēkas. Cilvēku pulcēšanas iespēja pati par sevi ir vērtība, svarīga apkaimes atmiņas uzturēšanai.

Pareizi, ir taču arī mazbānīšu stacijas! No tām slavenākā laikam ir Alūksnes Bānīša stacija. Esmu tur bijusi, apmeklētājiem muzeja ekspozīcijā jāpārvietojas no kupejas uz kupeju, katrā no tām ir savs stāsts iz Alūksnes bānīša vēstures. Šeit var arī uzskatāmi redzēt, kā Eiropas vilcienu sliežu platums atšķiras no Krievijas cariskajā impērijā būvētām sliedēm.

"Latvijas dzelzceļš" situācijā, kad staciju nomāt atsakās pārvadātājs, uzsācis pārrunas ar Jūrmalas pašvaldību. Taču kas notiek ar stacijām citos maršrutos? Varbūt šis ir īstais brīdis palūkoties uz Latvijas staciju tīklu kā vienotu veselumu? Varbūt pat ar sabiedrības pulcēšanas un izglītošanas potenciālu? Bet sākt varētu ar mazumiņu. Apkopot informāciju par stacijām, kur šobrīd iekārtoti muzeji, izstāžu zāles, vai sekmīgi īstenotas citas ar kultūru saistītas idejas. Un veltīt šo vasaru to apceļošanai.