15.7 °C
Pirmie, otrie un trešie atskaņojumi, sastapšanās ar gados jaunu komponistu nupat radītu mūziku un nedaudz agrāk sarakstītiem darbiem, atgādinājumi par pieredzējušu meistaru daiļradi, kam viņi joprojām pievieno arī tikko tapušas partitūras – tas kopumā parāda, ka latviešu mūzika ir dzīva un klātesoša.
Ne tikai vienā, bet arī vairākās paaudzēs, ne tikai kāda konkrēta festivāla ietvaros, bet arī regulārā koncertdzīvē. Šoreiz uzmanības centrā trio "NYX" (flautiste Anete Toča, vijolniece Tatjana Ostrovska un pianiste Ieva Sarja) – labā atmiņā vēl palikusi ansambļa uzstāšanās pagājušā gada aprīlī Lielajā ģildē, kad Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists bija Krists Auznieks, taču tagad jau izskanējis cits priekšnesums – Latvijas Radio 1. studijā 2024. gada 20. maijā. Ar iepriekšminēto orķestri saistītās mākslinieces, kā redzams, labprāt muzicē arī kameransamblī, un viņas ļoti labprāt spēlē arī latviešu komponistu darbus. Šajā jomā ir ko teikt gan autoriem, gan interpretēm, un tāpat nav šaubu par to, ka radio studijā klātienē esošā publika bija tikai neliela daļa no auditorijas, kas klausījās, saprata, novērtēja.
Pirms pāris mēnešiem pie klausītājiem nonāca trio "NYX" albums "10 veltījumi". No šī ieraksta 20. maija koncertā pārmantots Andra Vecumnieka opuss "Variācijas NYX", un uzreiz arī pirmā zīmīgā atšķirība – salīdzinājumā ar Jēkaba Nīmaņa, Agnetas Krilovas, Jāņa Lūsēna, Imanta Zemzara, Aivara Kalēja romantiski impresionistiskajiem un gaiši liriskās noskaņās gleznotajiem darbiem trio "NYX" jaunās programmas lielākā daļa ritēja jūtami laikmetīgākā stilā un psiholoģiski komplicētākā izklāstā. Arī Andra Vecumnieka variācijas – šoreiz bez citātiem, alūzijām un parodijām, un šīs partitūras visnotaļ nopietnajos labirintos Anete Toča, Tatjana Ostrovska un Ieva Sarja ceļoja ar nepārprotamu precizitāti un nepieciešamo ekspresijas devu.
No diviem jaundarbiem kā pirmais izskanēja Aleksandra Avrameca opuss "Delta". Un te jāatgriežas pie domām, kuras raisīja nupat pirmatskaņotā "Iridiscence" 18 stīgu instrumentiem vai "Lunar Shadows" čellam, klavierēm un sitaminstrumentiem – lai interpreti spētu pienācīgi iedziļināties komponista mūzikas vienlīdz virtuozo un izsmalcināto nianšu gammā un lai klausītāji varētu drošāk izsekot līdzi autora vēstījumam, pie šīm partitūrām jāatgriežas vēl un vēlreiz. Starp citu, "Delta" atspoguļoja ne tikai avangarda skaņumākslas racionālismu, klavieru partijā tur brīžiem skanēja tik krāšņas un piesātinātas harmonijas, ka taisni prieks – bet arī šī iemesla dēļ, arī domājot par pretimnākšanu klausītājiem, rūpīgi pārdomātais un saliedētais interpretācijas risinājums būtu pelnījis vēl citas programmas.
Līdzīgas refleksijas radīja Viļņa Šmīdberga triosonāte flautai, vijolei un klavierēm, ko pirms trio "NYX" lasījuma nesen spēlēja Ilona Meija, Magdalēna Geka un Iveta Cālīte – un atkārtotas interpretācijas te tiešām noder, lai kaut nedaudz tiktu klāt Šmīdberga meistardarba traģiskajām zemstrāvām, tembrāli harmoniskajām kompleksitātēm un abstrakcijas līmenim. Salīdzinot abas versijas, jāsecina, ka Tatjana Ostrovska tomēr palika Magdalēnas Gekas ēnā, turpretī Ievai Sarjai bija lielāki panākumi dramaturģiskās arhitektonikas sprieguma uzturēšanā; jāsecina arī, ka otrs senāk tapis meistardarbs – Jura Karlsona "Smilšu laiks" – Anetes Točas un abu pārējo trio "NYX" mākslinieču izklāstā guva smalku un līdzsvarotu iedzīvinājumu – gan puantilistisko skārumu atveidē, gan satura atklāsmē. Īsos vārdos jāpiebilst, ka gandarījumu, it īpaši romantiskāk noskaņotiem klausītājiem, deva arī Krista Auznieka opusa "Trīs" otrreizējs lasījums un Lolitas Ritmanes jaundarbs "Lidojums". Tas liek pieņemt, ka trio "NYX" nākotnē varētu pirmatskaņot arī Artura Maskata, Ērika Ešenvalda un Daces Aperānes partitūras.
Vieni uzskata, ka Johans Sebastiāns Bahs daiļrades augstākās virsotnes sasniedzis ar kantātēm. Citi – ka ģēnija būtiskākie darbi ir tīrā, abstraktā mūzika soloinstrumentam, tostarp trīs sonātes un trīs partitas vijolei. Un, pat ja man būtu tuvāks pirmais viedoklis, skaidrs, ka Kristīnes Balanas uzstāšanās 24. un 25. maijā kultūrtelpā "Ola Foundation" bija noteikti jāapmeklē. Jo vijolniece paveikusi to, ko līdz šim vismaz Latvijā atturējušās īstenot viņas vienlīdz slavenās līdzgaitnieces – divos vakaros pēc kārtas atskaņojusi sešus Baha opusus vijolei solo. Tas nozīmē arī Otrās partitas noslēgumu "Čakona", ko parasti spēlē ērģelnieki un pianisti, un viss simfoniskais orķestris – tikai ne viens vienīgs vijolnieks. Ja arī senākā pagātnē Latvijas koncertzālēs kaut kas tāds noticis, tad varbūt tikai Gidona Krēmera soloprogrammās.
Ar iepriekšminēto meistaru Kristīni Balanas vieno priekšnesuma individualitāte. Un šis vārds automātiski nozīmē arī to, ka viss pārējais atšķiras – tembrālais veidols (pat tad, ja Krēmers spēlētu tieši to pašu Antonio Stradivāri darināto instrumentu), frāzējums, emocionālie skatpunkti, satura atspoguļojuma rakursi. Un šajā divu koncertu virknē, pat ja atsevišķu polifono nostādņu risinājumi darīja aizdomīgu, katras partitūras atskaņojumā aizvien no jauna pārliecināja divas galvenās vērtības – vijoļspēles toņa skaistums un muzikālās domas piepildījums. Nopietna mākslinieciskā dramaturģija – bija. Lirisma, dejiskuma un dramatisma kontrastu akcentēšana un savijums – bija. Iedziļināšanās skaņuraksta filozofiskajās dimensijās, lieliski apzinoties, ka Baha domāšana tikpat paliek nesasniedzama, un labākais, ko tur var darīt, ir sniegt savu personisko versiju, kas izriet no konkrētās cilvēciskās pieredzes 21. gadsimta apstākļos, – arī tas bija.
Protams, žēl, ka kamerzālē to varēja dzirdēt ļoti ierobežots publikas loks, turklāt 24. maijā noritēja arī "Sinfonietta Rīga" sezonas noslēguma koncerts ar altistu Maksimu Risanovu. Taču Baha sonātes un partitas iespējams spēlēt arī citur, un, galu galā, nekas neliedz slavenajam viesmāksliniekam sagatavot jaunu programmu – šoreiz ar Kristīni Balanas. Gaidīšu ar interesi.
