16.3 °C
Teiciens "dzīvojam 21. gadsimtā" ir gana ietilpīgs. Pirms dažiem gadiem sapni par laimīgo dzīvi izjauca karš. Kara ideoloģija ar savu bezrūpīgo ļaužu slaktēšanu neattiecas ne uz Latvijā svinamiem svētkiem, ne tradīcijām, nekas nevienā brīdī neapstājas. Tieši pretēji, jo domājam – uz mums neattiecas ne smagie "trīsstāvīgie" teksti, rupjības, lamas, ne nicinošas piezīmes. Attiecas, un šis valodas lietojums ir netiešā veidā ierocis, lai noplicinātu latviešu valodu.
Latviešu valodas jautājums nav tā dimensija, kas vienā acumirklī būtu atjaunojama, nedz tā zibenīgi spētu nozust no redzesloka. Turklāt valoda mainās, pilnveidojas, raksturo vietu un laiku. Latviešu valoda atgūst savu vietu Latvijā, pat ja ikdienas valodā no krievu valodas pārņemto dzird aizvien biežāk. Tie ir vārdi, ko lieto bērnudārzā, skolā, sabiedrībā, uz ielas, krodziņos un klubos, tas nav nekas tāds, ar ko lepoties vai ieņirgt, tā vienkārši ir svešas valodas invāzija un sērga, kas nepāries. Tas tikai liecina, cik spēcīgi vai kusli veidojas valodas zināšanas, nianses, stila nozīme saskarsmē, kāda valodas kultūra ir savstarpējās attiecībās, ģimenē, draugu lokā.
Jā, var iebilst, ka 21. gadsimta cilvēks ir radošs un izmanto ne tikai skaistu, skanīgu un daiļu valodu. Ar brutālu leksiku, necenzētiem vārdiem piebāzts viss – teātris, kino, māksla –, jebkas, kur iespējams lietot zemjostas frāzes un neapjēgt to patieso nozīmi.
Kāds sakars lamuvārdu lietošanai ar kultūru vai pofigisma kultu? Vistiešākais. Jo piesārņotāka valoda, jo vairāk sarūk vēlme un vajadzība pēc valodas pilnveidošanas, grāmatu lasīšanas, sarunām, diskusijām, izpratnes par hibrīdkara lomu cilvēka psihes iespaidošanā. Iemiegot iemieg vārdu krājums, sapņos vārdu netīrība izzūd, neviens netraucē sapņot brīnumainus sapņus, brīvus no varmācības.
Aizraujoties ar angļu valodas prasmju apguvi, par šīm līdzās plūstošajām tīrnetīrajām straumēm nereti piemirst vai izliekas nesaprotam. Pārvērst neglītajā nav nedz grūti, nedz sarežģīti, ir jāizmanto vien valoda, teksts, kas iedarbojas uz cilvēku, raisa visdažādākās asociācijas vai piesauc konkrētus vēsturiskos notikumus, lai samulsinātu, duļķotu, visu samestu vienā neatšķetināmā jūklī. Valoda ir ierocis.
Tik pakāpeniska un joprojām grūta šobrīd ir ceļa veidošana katra cilvēka apziņā, cik svarīgi tas ir – valsts valoda, tēvu valoda, vietas un kultūras saglabāšanas valoda. Ja nebūtu mežonīgā kara tuvu robežām, ja katru dienu sociālajos tīklos cilvēki neievietotu aizvien jaunus video no kara zonām ar sagrautām ēkām, izpostītām teritorijām, varētu par valodas un sabiedrības attiecībām nedomāt. Ja ilgāku laiku pabūts latviskā vidē, paralēli uzkrītoši spēcīga tomēr ir otra tendence – piekāpties un teikt: man jau nav grūti sarunāties, izārdīt šo atmodas ceļa gabalu, kas jau noiets. Valoda ir kā savstarpējas vienošanās akts. Ne tikai piekāpjoties, bet ejot kopīgi valodā un izpratnē, cik kara atbalstoši ir tie, kuriem valoda ir šis pasniegtais ierocis.
Nevilšus prātā nāk vecvecāku atmiņas par tiem, kuri izdzīvoja un turpināja veidot Latviju pēc kara. Atgriezušies no izsūtījuma, mājās vairs neatrada nedz to latviešu valodu, nedz valodas lietošanas kultūru, kādu to bija zinājuši vai mācījušies. Jā, par to nav ērti runāt, jo negribas, ai, kā negribas piesaukt ne vārdos kolaboracionistus, ne pakalpīgos, kuri it veikli iekārtojās sistēmas uzturēšanā, taču, jo mazāk zina, jo labāk, mēdza teikt uzmanīgie. Taču tas viss ir tik ciešām saitēm savīts starp laikiem, kad nosvītrota tika Latvijas valsts eksistence, pretī likta krievu valodas ieviešana mācību iestādēs, radio, sapulcēs un vēlēšanās.
Tāpēc jo īpaši nesaprotams bija nesenais pirmsvēlēšanu troksnis, ka nekas slikts nebūtu, ja debates Latvijā notiktu arī krievu valodā. Jā, šo kļūdu izlaboja, taču apdraudējums valodai, izrādās, kulturāli iesaiņots, ir tepat un līdzās. Tapt par totalitāras valsts spoguli ir acumirkļa jautājums, ja sabiedrība zaudē interesi.
