3 °C
VEF Kultūras pils Kamerzālē notiekošā kamermūzikas koncertu un sarunu cikla “Come prima” 2024. gada 6. marta koncerta pieteikumā vēstīts, ka tā ir trīsdesmitā programma. Un te patiešām ir, uz ko atskatīties – šeit dzirdēts Ievas Salietes klavesīns un Rominas Liškas viola da gamba, uz skatuves kāpis Lienes Dobičinas, Zanes Jurēvicas un Zanes Rubesas trio “Metamorfoze” ar opusiem divām flautām un klavierēm, čellistes Ingas Ozolas, flautistes Ditas Krenbergas un pianista Jura Žvikova trio, arī Juris Žvikovs viens pats, un tas jau parāda, kuri interpreti uzstājas aktīvāk nekā citi.
Tas attiecināms arī uz vijolnieku Daniilu Bulajevu, čellisti Gunu Šnē un pianisti Agnesi Egliņu – ja kādam pietrūka spēka apmeklēt Bulajeva izveidotā kamerorķestra “Davinspiro Camerata” koncertu 18. februārī, tad 6. martā vijolnieks bija dzirdams atkal, ja kādam ir par grūtu izsekot, piemēram, visām trio “Art-i-Shock” gaitām, tad pianisti un čellisti VEF Kultūras pilī bija iespēja sastapt nedaudz citā muzikālā apvienībā. Uzreiz jāteic, ka iepriekšējos priekšnesumos un iepriekšējos ansambļos gūtais slīpējums sevi apliecināja arī šoreiz, un publika dzirdēja trīs spilgtas interpretācijas trim stilistiskā un konceptuālā ziņā principiāli atšķirīgām partitūrām.
Arī repertuāra izvēle liecina, ka 6. marta programma atrodas muzikālo notikumu krustpunktā, kur katram atskaņojumam ir sava priekšvēsture. Vispirms Johanness Brāmss ar Pirmo klavieru trio, un arī tas ir drošs pamats, uz kuru balstīt lielu daļu koncerta hronometrāžas – Brāmsa Trešais (un pēdējais) klavieru trio skanējis Induļa Cintiņa, Daces Zālītes-Zilbertes un Mārtiņa Zilberta priekšnesumā, savukārt Guna Šnē un Agnese Egliņa spēlējušas Brāmsa Otro (un pēdējo) sonāti čellam un klavierēm, līdz ar to romantisma laikmeta meistara daiļrade publikai un interpretiem nebūt nav sveša. Šai ziņā Johanness Brāmss nepārprotami aizēno gan Fāzilu Saju, gan Polu Šenfīldu, tomēr arī viņu vārdi Latvijā kaut ko izsaka. Turku pianists un komponists 2007. gadā uzstājās Rīgā, un vismaz viņa lasījumu Modesta Musorgska svītai “Izstādes gleznas” atceros gluži labi, turpretī Šenfīlda ciklu “Kafejnīcas mūzika” dzirdēju vēl 2022. gadā iepriekšminētā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klavieru trio lasījumā. Un, salīdzinot šīs divas interpretācijas (Indulis Cintiņš, Dace Zālīte-Zilberte un Mārtiņš Zilberts toreiz, Daniils Bulajevs, Guna Šnē un Agnese Egliņa tagad), jāsecina, ka pēdējā no tām saistīja un pārliecināja pat lielākā mērā.
Par ansambļa reālajām spēles kvalitātēm, interpretu spējām sasniegt muzikālā pārdzīvojuma un mākslinieciskā vēstījuma dziļumu, izteiksmību, viengabalainību būtiskāko priekšstatu, protams, dod nevis Pola Šenfīlda atraktīvo retrospekciju vai Fāzila Saja virtuozo ekstravaganču atveidojums, bet gan sekmes Johannesa Brāmsa mūzikas atklāsmē. Un, atklāti sakot, triju skaņdarbu izlasē Brāmsa Pirmajam klavieru trio arī bija lielākā vērtība, lai gan romantisms atkal un joprojām izraisa nepārejošas aizdomas, lai gan Klārai Šūmanei veltīto jūtu iespaidā tapušo jaunības opusu Brāmss daudzus gadus vēlāk pārrakstīja tik ļoti, ka no oriģinālās emociju plūsmas tur maz kas palika pāri. Taču tagad, 2024. gada 6. martā, visi trīs interpreti ar nopietno, komplicēto un arī apjomīgo uzdevumu tika galā ļoti prasmīgi, un šis lasījums uzrunāja ne tikai ar dramaturģiskās arhitektonikas loģiku un līdzsvarojumu, bet arī ar kontrastu bagātīgumu, jūtu intensitāti un iekšēju harmoniju. Pieņemu, arī tādēļ, ka neviens no māksliniekiem necentās aizēnot citus – Gunas Šnē spēlētā čella tonis skanēja tikpat krāšņi kā vienmēr, arī Daniils Bulajevs un Agnese Egliņa, kā jau parasti, muzicēja spilgti un atraisīti, taču
viņu uzstāšanās tembrālās nostādnes un emocionālie rakursi saplūda savstarpēji saskanīgā ansambliskumā.
Fāzila Saja skaņdarbs “Lēciens izplatījumā” ir stāsts par Fēliksa Baumgartnera brīvo kritienu no stratosfēras 39 kilometru augstumā līdz Zemei. Izpletnis atveras īsi pirms piezemēšanās, viss beidzas laimīgi, un Fāzils Sajs nākamajā gadā uzraksta vienlīdz virtuozu un konceptuālu, vienlīdz trauksmainu un meditatīvu opusu vijolei, čellam, klavierēm un teicējam, kura lasījumā iesaistījās koncerta vadītājs Orests Silabriedis. Un atkal – mūziķi šo uzdevumu īstenoja teicami, un, lai gan šo partitūru par šedevru vienalga nekādi nevar nosaukt, lai gan visas tēmas un intonācijas no atmiņas pazuda uzreiz pēc noklausīšanās, vismaz koncertzālē klausītāji par “Lēcienu izplatījumā” guva vēlamo iespaidu.
Visbeidzot, Detroitā dzimušais komponists un pianists Pols Šenfīlds 1985. gadā saraksta ciklu “Kafejnīcas mūzika”, kurā atskatās uz desmitgadi, kas ieguvusi apzīmējumu “vētrainie divdesmitie”, uz džeza un klasiskās skaņumākslas dialogu, uz vispārēju spriegumu un sakāpinātību ekonomisku un politisku krīžu ēnā. Šis opuss izdevies visnotaļ kolorīts, krāsains un iztēli rosinošs – ne jau velti no komponista partitūrām tieši konkrētais trijdaļu cikls nonācis līdz Latvijas koncertzālēm –, un tad nu atliek tikai radīt tādu pašu iespaidu arī klausītājos ar interpretāciju, kurā būtu gan pienācīga precizitāte, gan nepieciešamais enerģijas līmenis (un stila izjūta, un izpratne par gaumi, un vēsturiskā konteksta apjauta). Uz Daniilu Bulajevu, Gunu Šnē un Agnesi Egliņu šai ziņā varēja paļauties.
Rezumējot – Pola Šenfīlda “Kafejnīcas mūzika” aicina atkal noskatīties Serdžo Leones monumentālo eposu “Reiz Amerikā” un izlasīt vēl kādu Frānsisa Skota Ficdžeralda darbu līdzās romānam “Lielais Getsbijs”. Savukārt Agnesei Egliņai un viņas domubiedriem paliek aicinājums turpināt sadarbību ar vijolnieci Elzu Siliņu, ar perkusionistu Guntaru Freibergu un vēl citiem kamermūzikā ieinteresētiem māksliniekiem.
