Dzejniece Elīna Līce: Dzejoļi pēdējā laikā kliedz

"Kurp mēs vispār kā sabiedrība virzāmies?" jautā dzejniece Elīna Līce.

Elīna Līce (1979. g.), dzejniece, mūziķe dziesminiece, Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Dzīvo Jūrmalā. Iznākuši divi dzejas krājumi "Tik tuvu pie...", 2008. g. (kopā ar Andu Līci) un "Redzu", 2018. g. (nominēts Dzejas dienu balvai).

Publicējusies dažādos izdevumos, tostarp "Domuzīmē", "Jaunajā Gaitā" un "Kultūrzīmēs". Dzeja lasāma vairākos kopkrājumos, arī nesen iznākušajā prozas un dzejas kopdarbā "Dzejas detektīvi" ("Dienas Grāmata", 2024. g.)

Koncertdarbībā īpašu vietu ieņem ne tikai autormūzika, bet arī dažādu tautu etniskās noskaņas. Muzicē etnogrupā "Ogas".

Dzejas un mūzikas kompozīcijas "Māsai sievietei" autore un izpildītāja ("Latvijas Radioteātris 2021", režisors Dzintars Tilaks).

– Jūsu dzejas pamatmotīvi parasti saistās ar sievišķi juteklisko, autentisko, arī folkloristiskā slāņa stilizācijām, tomēr šoreiz tajos jūtam ko pilnīgi citu – sociāli aktīvu nostāju, skumjas pārdomas. Vai pie vainas ir šis laiks, kad mūsu dzīves pamatvērtības šķobās vēl vairāk nekā jebkad agrāk? Esat rakstījusi: "Ir brīži, kad tu vienkārši nespēj klusēt, palikt malā."

E. Līce: – Dzīve piedāvā aizvien blīvākas sociālā netaisnīguma pieredzes. Varētu teikt, ka tās manī uzkrājas. Palaikam rodas izjūta, ka cilvēcīgums sabiedrībā iet mazumā. Un šis process mierīgi tiek akceptēts. Rodas jautājums: kurp mēs vispār kā sabiedrība virzāmies? Uz to nevar nereaģēt.

Šāda veida dzejas publiskošana no manis prasa zināmu pārkāpšanu sev pāri – esmu ieradusi runāt citādos tēlos, ar citu pamatizjūtu, taču redzu, ka dzejoļi, kas pēdējā laikā rakstās, savā ziņā kliedz. Tiem ir tiesības uz savu balsi arī publiskajā telpā. Kā mums visiem!

Varbūt runa ir arī par kaut ko tik iluzoru kā paštēlu, kas, vairāk vai mazāk, katram laika gaitā izstrādājas. Tā dekonstrukcija, kas ir veselīgs process. Jo mēs vienmēr esam vairāk, nekā par sevi domājam. Taču iespīd arī pa kādam brīnišķīgam gaismas staram – kā hospisa kustība.

– Kas jums ir bijis spilgtākais pēdējā laika piedzīvojums latviešu dzejā?

– Manas mammas – Andas Līces – jaunā grāmatas "Pie Vārda vēja" lasīšana. Ne tikai pārsteidzoši bagātīgās dzejas dēļ, bet arī tādēļ, ka tā klajā nākusi sarežģītā dzīves posmā. Varētu teikt, tā savā ziņā ir labais vēstnesis ceļā uz viņas veselību.

– Esat rakstījusi: "Radīšana ir tāds trakums, / Kam reizēm nepakļaujies, / dūšas trūkuma vai citu, / ievērojamāku trūkumu, dēļ." Kad jūs pārņem šis "trakums", un vai arī jūs reizēm tam nepakļaujaties?

– Cenšos pakļauties. Precīzāk – šādam mirklim nodoties. Bail palaist garām atziņas, garšīga vārdu salikuma vai dzejoļa iespēju. Jo vienmēr ceru, ka pēcgalā tomēr būs dzejolis – ne vien dzejiska izjūtiņa. Tas mēdz neizdoties ne tikai laika vai vietas trūkuma dēļ, vai tādēļ, ka kāds novirzījis uzmanību, bet arī atduroties pret saviem vārdiskajiem "griestiem". Kad uznirstošie šķiet novalkāti vai arī pati izjūta – šis dzinējspēks – piepeši pārtrūkst.

– Kas, jūsuprāt, ir galvenais radošo cilvēku uzdevums laikā, kad lielākā daļa sabiedrības saskaras ar sāpīgu neziņu un nedrošību?

– Turpināt būt ar visām maņām un izjūtām šajā dzīves procesā iekšā. Nenoslēgties, neaizciniskoties. Turpināt izteikties, pat ja šķiet, tas nevienam nav vajadzīgs. Tas, pirmkārt, ir vajadzīgs sev.

Kā mēs varam būt vajadzīgi citiem, ja noliedzam sevi? Un otrādi: kā mēs varam būt vajadzīgi citiem, ja centrējamies vien ap sevi?

– Vai izdodas kopā ar bērniem turpināt mūzikas un dzejas kopābūšanu?

– Jo viņi lielāki, jo kopā būšanas mazāk. Viņi aizaug katrs uz savu pusi. Ir savi mīļuma un rotaļīguma brīži – sevišķi interesanta ir dullošanās ar pusaudzi, taču jāpieņem pašsaprotamais: viņi attālinās. Un ar visu sirdi jāizjūt katrs apskāviens. Reizēm savam jaunākajam saku: "Kur ņemt vienu apskāvienu?" Un tad viņš nāk klāt, jo zina, kas mammai vajadzīgs.

"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam Elīnas Līces jaunākās dzejas kopu

sabiedriskā doma

*

cik ļoti tev patiktu

nekļūt populāram

bet paturēt savas

patiesās domas

cik ļoti tev patiktu

zaudēt popularitāti

jo neatkāpies

no savas domas

cik ļoti tev patiktu

iestāties pret skaļajām

kas izliekas

ka kluso nav

cik ļoti tev patiktu

tikt kancelētam

ceļa sākumā

jau

*

emociju slazds

emociju: klakt

nu kā tagad vilksies

tāds apskādēts atpakaļ

varbūt bez kājas

varbūt bez astes

labi ka astes

nebūs ko luncināt

medicīna

saproti čabulīt

nevienu neinteresē

ka tev trūkst naudas

nevari maksāt –

mirī nost

saproti

valsts nemitīgā krīzē

un cilvēcības krīzi

nerēķina tabulās –

jo tai

neseko nauda

ja nu vienīgi

pirms vēlēšanām

saproti čabulīt

gavētāj biklais

kad ieraksies zemē

tevi segs

tikai tikums

*

Vai es gribētu,

lai mani bērni ir hipsteri?

Vai es gribētu,

ka viņi ir stilīgie?

Labāk lai nepieder

izskatības meklētāju zortei,

šad un tad pārnāk

pārsistiem deguniem,

godīgi šņukstoši

aiz dusmām.

Palēnām apaugot

ar izturības miziņu,

mācoties vilkt robežas

vīriešu krastā.

Būdami,

nevis izskatīdamies.

*

Vai es gribētu,

lai mani bērni ir hipsteri?

Vai es gribētu,

ka viņi ir stilīgie?

Labāk lai nepieder

izskatības meklētāju zortei,

šad un tad pārnāk

pārsistiem deguniem,

godīgi šņukstoši

aiz dusmām.

Palēnām apaugot

ar izturības miziņu,

mācoties vilkt robežas

vīriešu krastā.

Būdami,

nevis izskatīdamies.

*

bēdas un neveiksmes

visciešāk vieno

kādam tā dēļ

var pat piedot

viņa izcilības

noziegumu

*

tā mēs dzīvojam –

no vienas nedrošības otrā

nākamie četri gadi būšot sarežģīti

prezidents domā

iepriekšējo trīs

izdzīvošanas režīms

vien atelpa

pirms lielā

tā mēs dzīvojam

cenšoties neaizrīties

no maziskuma

un skumjām

apburtā aizvien ciešākā lokā

*

patība ir putniņš

kas vidžina krūtīs

apdullst

ietriecies stiklā

tikai padzirdini –

atžirgs

sabiedriskā doma

dažam ziepē galvu

citam

iet pret spalvu

bet kādu

nolaiza no galvas līdz kājām

PUBLICITĀTES FOTO

Elīna Līce: "Turpināt būt ar visām maņām un izjūtām šajā dzīves procesā iekšā. Nenoslēgties, neaizciniskoties. Turpināt izteikties, pat ja šķiet, ka nevienam nav vajadzīgs. Tas, pirmkārt, ir vajadzīgs sev."