8 °C
"Drupanenis" jeb "drupačiņas" – tāds nosaukums dots izmēra ziņā nelielajai grāmatai, kuras autore ir Īrijā dzīvojošā latgaliešu dzejniece Ingrida Tārauda.
Runājot par jauno izdevumu, kas atvēršanas svētkus piedzīvoja šogad februāra sākumā Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā, uzreiz gribas piebilst – "neskati vīru pēc cepures". Ja nu pirmajā acu uzmetienā mānīgi šķiet, ka šī mazā grāmatiņa kā sīka drupačiņa pazudīs daudzo grāmatu burzmā, tad iebildīšu, sakot, ka "Drupanenis" gan tekstuāli, gan vizuāli uzrunās lasītāju un būs unikāls grāmatu plaukta papildinājums. Šī ir grāmata pastkaršu veidā ar haikām latgaliski-latviski. Intriģējoši, vai ne?
Sen izlolots dzejas krājums
"Drupanenis" ir autores sestā grāmata. Pirms tam izdotas "Vīgla byušonys ironeja" (2000), "Izdadzynuota sirds" (2001), "Boltais šokolads/ Baltā šokolāde" (2012), "Bisers zam kuoju/ Pērlītes zem kājām" (2017) un "Pajautys" (2019). Ingridas dzejoļi, kurus angliski atdzejojis Džeids Vils, izlasāmi arī 2020. gadā Londonas izdevniecībā "Francis Boutle Publishers" izdotajā bilingvālajā dzejas kopkrājumā "The Last Model/Pādejais modeļs" (grāmatā iekļauti arī latgaliešu dzejnieku Ligijas Purinašas un Raibīs jeb Oskara Orlova darbi).
Visiem tik labi zināmais teiciens "Kas lēni nāk, tas labi nāk!" šajā reizē attiecināms tieši uz Ingridas Tāraudas jaunās grāmatas nebūt ne vieglo ceļu pretī saviem lasītājiem. Grāmata (jeb tās radošā komanda) gluži kā tāds Antiņš, kas trīs reizes devās stikla kalnā, glābjot princesi Saulcerīti, vairākas reizes centās sasniegt savu mērķi – rast finansējumu dzejoļu izdošanai. Nesekmīgi, līdz stikla kalns tika pievārēts pērn, iegūstot Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma" un Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības aģentūras "Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs" finansiālu atbalstu. Grāmata, sen izlolota – sākotnēji to bija paredzēts izdot jau 2020. gadā –, beidzot varēja no sapņa pārvērsties taustāmā formātā.
Šī ir jau otrā I. Tāraudas grāmata, ko izdevusi biedrība "Atvērtās krātuves" (pirmā bija "Pajautys"), tās vadītājai Ilmai Elsbergai noticot autores idejai un neatlaidīgi meklējot finansējumu krājuma izdošanai. Radošajā komandā darbojies arī redaktors Valentīns Lukaševičs un talantīga māksliniece, kura gan palikusi inkognito, nevēloties publiski atklāt savu personību, bet kurai pateicoties tapusi unikāla grāmata pastkaršu formātā. Izrādās, sākotnēji grāmatas tapšanas procesā bijusi ideja par dzejoļiem uz grāmatzīmēm, tomēr vēlāk haikām tika ļauts piedzimt uz īpaši radītām pastkartēm.
Haikas latgaliski
Haiku jeb haikas ir Japānai raksturīga īsa bezatskaņu dzejas forma, kas sastāv tikai no 17 zilbēm, veidojot piecu–septiņu–piecu zilbju trīsrindi, un izteic kādu konkrētu domu, noskaņu vai pārdzīvojumu. Kādēļ tapa haikas latgaliski? Autore intervijās vairākkārt ir uzsvērusi, ka viņai patīk sevi izaicināt, ļaujot lasītājam ieraudzīt viņas radošo rokrakstu jaunā gaismā.
Kad 2020. gada vasarā ar Ingridu sarunājāmies par topošo haiku krājumu (intervija izlasāma 2020. gada jūnija "Kultūrzīmēs"), viņa atklāja, ka "darbu uzrakstīšanas laiks ir gana ilgs, jo piecu–septiņu–piecu zilbju koncentrācijā ir jāpasaka viss, ko vajag pateikt sevis izrakstīšanās brīdī. Latgaliešu haiku jeb dzejis drupanenis ir slīpētas smalki, lai doma tiešām būtu mirklī notverama. Tas ir izaicinājums autoram, un man gribējās sevi izaicināt".
Pati autore savus dzejoļus, kas apkopoti jaunajā krājumā, mīļi sauc par īspantiņiem, drupačiņām, drupaneņām. Haikas caurstrāvo sievišķība, dabas caurausti mirkļi, kas izpaužas miniatūrās redzes glezniņās, iesēdinot lasītāju gadalaiku karuselī, kur "kreit šlivu boltums" i "otkon tuļpis zīd", kur "zīdputekšņūs bitei spuorns", kur "suleigi uobeli byukš" i "aizpleivinej dzērvis" un kur "nūdzīst laternu gaisma / snīgpuorslu bīzmē". Tomēr visbiežāk dzejas rindās iemājojušas pavasarīgas un rudenīgas vēsmas, un šie gadalaiki, kas spilgti iezīmē pārmaiņas dabā, piešķir īpašu emocionālo nokrāsu arī haikām.
Šis ir bilingvāls dzejas krājums, jo katrs dzejolis izlasāms gan latgaliski (kas ieņem centrālo vietu lappusē-pastkartē), gan arī latviski. Interesanti vērot, kā skan latgaliskais, pārmijies latviskajā, tomēr jāatzīst, ka spēcīgāks, protams, ir vispirms tapušais teksts latgaliešu valodā. Teksts latviski (dažbrīd zaudējot haikām raksturīgo zilbju skaitu) savukārt palīdz atšifrēt mazāk dzirdētus latgaliešu valodas vārdus, kas dažviet sastopami haikās, piemēram, "otkon tuļpis zīd / nu zebonkys izkryta / pārnejuos biļdis" ("atkal tulpes zied / no somiņas izkrita / pērnās bildes") vai arī "smolkys kvarbotkys / rūžu lopys iz slīdem / navajag sasaukt" ("smalkas mežģīnes / rožu ziedlapas uz sliedēm / nevajag sasaukt").
Autore savās dzejās rindās pasauli izplaucē krāsās ("pusružovs reitišķs", "zaļmaiguo zuole", "vokora liļovs"), ļaujas laika ritējuma pulsam, kas iezīmējas gan gadalaiku maiņā ("dobā nūgurums / astrom nūkrytušys zīdlopys/ gaiss taids kraukškeigs jau"; "dabā nogurums / asterēm nokritušas ziedlapas / gaiss tāds kraukšķīgs jau"), gan emocionālos pārdzīvojumos ("najusta laime / sabyra reita rosā / pylna sirds niule"; "nejusta laime / sabira rīta rasā / pilna sirds tagad"). Drupaneņās Ingrida ir iekodējusi īsus mirkļu vēstījumus, kuros ieaudusi arī sava dzīvesstāsta stīgas, ko spēs izlasīt vērīgs lasītājs.
Grāmata pastkaršu veidā
I. Tāraudas grāmata "Drupanenis" ir unikāla arī sava formāta ziņā – krājums ir Latgalei veltīts suvenīrizdevums, ko veido spirālveida iesējumā apvienotas 48 pastkartes, kurām vienā pusē ir dzejolis latgaliski un neliela dekoratīva ilustrācija ar dabas motīvu, savukārt otrā pusē – tas pats dzejolis latviski, uzzīmēta Latgales karte ar nozīmīgākajām reģiona pilsētām un, kā jau īstai pastkartei, ir vieta pastmarkai un līnijas tekstam.
Savādi teikt, bet šī ir grāmata, no kuras drīkst izplēst lappuses, protams, ja vien tas ir tavs personīgais eksemplārs, nevis atnests no bibliotēkas. Katra pastkarte ir viegli noplēšama, pateicoties īpaši iestrādātai maliņai, kas ļauj haikai uzsākt savu patstāvīgu dzīvi. Šņirks! – un pastkarte jau atbrīvojusies no grāmatas lappuses vienkopus saturošās spirāles. Izvēlies mīļāko haiku un kā sirsnīgu sveicienu no Latgales nosūti kādam tuvam cilvēkam. Jā, šī grāmata var būt labs ceļabiedrs Latgales apceļošanā – viegli līdzi paņemama, jo ietilps arī pavisam nelielā somā. Ļaujoties grāmatā ietvertajiem mirkļu uzplaiksnījumiem, varēsi ielūkoties savās dvēseles dzīlēs un haikās uzburtos dabas motīvus piedzīvot sev līdzās.
Haiku pie haikas jeb dzejas drupačiņu pie drupačiņas kopā likdama, dzejniece ir radījusi brīnišķīgu noskaņu grāmatu, ļaujot latgaliskajam izskanēt līdz šim nebijušā veidā – japāņu trīsrindu dzejas formā. Tik trausli un vienlaikus spēcīgi teksti, kas iekodēti pastkartēs kā simbolisks aicinājums saglabāt latgaliešu valodu un ļaut tai lidot pāri robežām (īstām un iedomātām), sasniedzot adresātu. Un varbūt savā ziņā šī grāmata ir kā autores sirdsilgošanās pēc dzimtenes – esot tālumā, uz mājām viņa mums – lasītājiem – ir atsūtījusi tik daudz skaistu un emocionāli piepildītu pastkaršu.
