Sunny 19.4 °C
S. 16.06
Justīne, Juta
“Raksturīgi, ka visvairāk es novēroju un pierakstu komandējumos. Vientulība un brīvais laiks to dara,” Vizma Belševica
“Raksturīgi, ka visvairāk es novēroju un pierakstu komandējumos. Vientulība un brīvais laiks to dara,” Vizma Belševica
Foto: H. P. Larsons un no ģimenes arhīva

Jautāts, kā dzejniece attiecās pret jubilejām, viņas dēls Jānis Elsbergs atteic – kā pret nepieciešamu ļaunumu, kurš jāpārcieš, lai var atgriezties pie rakstīšanas. 30. maijā Belševicai apritētu 93.

Reklāma

Raksta pirmpublikāciia 2121. gadā žurnālā "Mājas Viesis".

Pie tā vēl pierēķinot dzejnieces noraidošo attieksmi pret privātās dzīves iznešanu publiskai apskatei, var rasties jautājums, vai maz vajag rakstīt Vizmas Belševicas jubilejai veltītu portretu?

Ko gan jaunu par viņu iespējams piebilst pie trīsdaļīgā daļēji autobiogrāfiskā darba “Bille”, kas kopš Latvijas simtgades iepazīstama arī filmas veidolā, pie Andas Kubuliņas fundamentālā pētījuma, kas iznāca 1997. gadā, pie viņas pašas dienasgrāmatām, no kurām gan vēl izdota tikai pirmā daļa, 1947.–1960. gadā rakstītās, pie daudzajiem literārajiem darbiem, kas visprecīzāk glabā dzejnieces pārliecību un stila metamorfozes un attīstību? Īpaši, ja to dara cilvēks, kurš pats Vizmu Belševicu savā mūžā nav ne reizi sastapis.

Konceptuāli jaunu – noteikti neko. Taču varbūt kādam tieši šis raksts kalpos par iemeslu paskatīties savā grāmatplauktā vai pat varbūt aiziet līdz grāmatnīcai, bibliotēkai un izlasīt vai pārlasīt kādu no Vizmas Belševicas dzejas krājumiem, stāstiem vai tulkojumiem.

Baltkrievu dzejnieks Vasilis Sjomuha, kurš iemācījās latviešu valodu, lai varētu izlasīt “Faustu” Raiņa atdzejā un pats atdzejojis gan Gēti, gan citus ievērojamus pasaules klasiķu darbus, kā arī Vācieša un Belševicas dzeju, intervijā laikrakstam “Literatūra un Māksla” 1988. gadā sacīja:

“Vizma Belševica [..] dabiski iekļaujas ikvienā brīnišķīgu dzejnieku un rakstnieku rindā, vai tie būtu klasiķi vai mūsdienu autori.” Un brīnišķīgi dzejnieki, īpaši savas tautas, ir jāzina un jālasa.

Kā kļūst par dzejnieci?

“Kad bērnībā draudzenes sapņoja kļūt par aktrisēm vai vismaz par skolotājām, es sapņoju apprecēties ar jaunu saimnieku laukos, kam būtu tāda neliela mājiņa, balta, un viņam pašam būtu gaiši mati un zilas acis, liela auguma, un mums būtu daudz, daudz bērnu – visi ar baltām galviņām.

Un baltas vistiņas būtu. Padomju iekārtā atņēma man tādu iespēju. Nebija vairs to jauno saimnieku. [..] Man patika lauki, un es nesapratu, kāpēc mani vecāki pastāv uz dzīvošanu pilsētā. Tas bija disidentiski pret vecākiem, bet pilnīgi sakrita ar valsts politiku.

Toreiz trūka laukos darbaspēka un visas avīzes un žurnāli propagandēja pārcelšanos uz laukiem,” tā Vizma Belševica 1988. gadā puspajokam atbildēja almanaha “Latvija Šodien” redaktoram Rolfam Ekmanim uz jautājumu, kas viņai licis pievērsties dzejnieka profesijai.

Reklāma
Reklāma

Starp citu, dzīves otrajā pusē vismaz daļēji sapni par laukiem dzejniece īstenos gan, iegādājoties Lejas Kliģēnu māju Vecpiebalgā.

Vizmas Belševicas agrīnā bērnība saistās ar Grīziņkalnu, taču palaikam meitene dzīvo pie radiniekiem laukos – 1944. gadā, kad tēvs Jānis Belševics bija paņemts vācu armijā, kopā ar māti un brālīti Kārli kādu laiku pavada pie radiem Mārupē, bet ik pa brīdim bērnībā – pie tēva māsas Ugālē, kur pašās kara beigās arī mācās skolā.

Pamatskolu gan Vizma Belševica pabeidz Rīgā, pēc tam piecpadsmit gadu vecumā iestājas 2. Rīgas poligrāfijas arodskolā un līdzās šīm nodarbībām sāk darboties Valda Luksa vadītajā literatūras pulciņā Rīgas pilī, kuru padomju laikā dēvēja par Pionieru pili.

40. gadu notikumi bija krietni paretinājuši Latvijas rakstniecības rindas – kurš kā neuzticams jau 1941. gadā tika represēts, kurš krita vienā vai otrā frontes pusē, nemaz jau nerunājot par kuplo rakstnieku skaitu, kas devās trimdā.

Palikušie pieredzējušie nereti maldījās sociālistiskā reālisma prasībās. Ar steigu bija jāaudzē jauni strādnieku šķirai piederoši dzejdari.

Belševica intervijā stāsta, ka jau agrīnajos “mācekļa gados” redaktori bieži jautājuši, kādēļ viņa neraksta, un šajos gadījumos tad nu arī ātri, ātri kaut kas sadzejots, taču “viegli man nebija – man nebija viegli pārkāpt tam pāri, ka dzejā nedrīkst būt nekas, ko es personīgi jūtu”.

Viņa gan atzīst, ka šķitis gluži dabiski – jāraksta par lielām lietām, nedrīkst, kā literatūras pulciņā tēlaini aizrādīja Valdis Lukss, rakstīt par sagriezta pirksta radītām sāpēm, kaut kādiem tur buržuāziskiem dabas jaukumiem vai zēniem ar zilām acīm.

No tās pašas intervijas: “Es biju ļoti ticīgs bērns – jau uz nākošo reizi apguvu rakstīšanu saistītos pantos un atskaņās.”

Vajadzēja desmit gadus – tieši tik arī pagāja starp pirmajiem dzejoļiem un debijas krājumu “Visu ziemu šogad pavasaris” –, lai topošā dzejniece saprastu, ka “tikai caur savu prieku un sāpi var just un vispārināt citu prieku, sāpi, domas”.

Reklāma
Reklāma

Un, kaut gan forma vēl tikai tiek piejaucēta, bet domas izmisīgi cenšas apdzejot padomju ideālus, tieši šajā laikā nāk atziņa, ka “dzejnieks nav tas, kurš raksta “īsto” dzeju rakstāmgalda atvilktnei un tuviem draugiem par trausliem dāmu pirkstiņiem utt. – un “dzeju avīzēm”, jo “dzeja avīzēm” jau arī ir dzeja tautai.

Paklausība nav nemaz tik viegli izravējama pat tad, kad iegūta zināma pieredze, – kā gan runāsi pretī pirmajiem skolotājiem un kritiķiem? “Tāds bija laiks, kurā “cilvēki dzīvoja pēc kara tribunāla likumiem”, bet kurš tomēr neizslēdza ne goddevību, ne pateicību, ne nepatiku un naidu ļaužu savstarpējās attiecībās,” raksta Anda Kubuliņa.

Tomēr Belševicas asais prāts un vērīgā acs, bez kā dzejnieks nevar izveidoties par meistaru, pamazām apgūstot dzejas teoriju un praksi, krājot pieredzi un urbjoties cauri latviešu valodas slāņiem, izvērtē arī līdzās esošo kolēģu labās un sliktās īpašības.

Un, būdama apveltīta ar dabisku taisnīgumu un skarbu humora izjūtu, mēdz neganti aizskart priekšniekus un valdošos priekšstatus, jau liekot pamatu vēlākajam persona non grata statusam.

Arvīds Skalbe vēlāk teiks: “Belševica vienmēr palika godīga. Viņiem abiem ar Vācieti vienāds asums, tikai Ojāram tas paliek aizkulisēs, Belševicai – uz skatuves.”

Pretruna starp rādīt un būt

Laikabiedru atmiņās Vizma Belševica palikusi ļoti nosvērta, nobriedusi, it kā vecāka par saviem gadiem, ar pārliecību, bagāta zināšanām un sievišķīgi izkoptu stilu jau ap divdesmit gadu robežu.

Valdis Rūja pirmo tikšanos, kad vēl nav zinājis, ka pretimnācēja ir Vizma Belševica, atceras šādi: “Nāca slaida, eleganta meitene dzelteni rūtotā mētelī ar tumšbrūnu cepuri fifīgi platu malu, uzkrītoši lielām, starojošām acīm un piena kanniņu pie rokas.”

Vizma Belševica kļuvusi par latviešu kultūras ikonu. Viņas mūžs bijis sarežģīts, sāpīgs, bet bagāts.

Olga Lisovska min, ka draudzene vienmēr centusies apgarot ikdienu ar kaut vai sīkiem romantikas, neikdienišķā vilcieniem, tāpat vienmēr mātišķi parūpējusies, izlīdzot gan ar aizlienētām kleitām, gan pat pieņemot bez mājām palikušo kolēģi uz kādu laiku savā dzīvoklī.

Reklāma
Reklāma

Pašas dzejnieces skatījumā pietiek gan pašpārliecības trūkuma, gan nedrošības un aizvainojuma devas savstarpējās attiecībās.

No Vizmas Belševicas puses attiecības ar Olgu Lisovsku, piemēram, nepavisam neizskatās tik harmoniskas – dienasgrāmatas un nepublicētie stāsti atklāj, ka mātišķajai Vizmai arī savureiz būtu gribējies tikt draudzenes aprūpētai.

Te būtu materiāls un darbs psihoanalītiķim – kā attiecības ar vecākiem iespaidojušas vēlāko Vizmas Belševicas dzīvi.

Visādā ziņā pretruna starp nelokāmu pārliecību izstarojošu ārējo tēlu un iekšējo nedrošību, svārstībām starp to, ka daiļrade atņem laiku ģimenei, bet nodošanās ģimenei savukārt tērē daiļradei nepieciešamos resursus, nemainīsies visas dzīves garumā, teic Jānis Elsbergs, kurš kopj un kārto dzejnieces arhīvu.

Desmit gadi starp pusaudzību – šajā gadījumā pirmo dzejoli – un jaunību, kas Belševicai sakrīt ar pirmo publicēto krājumu, ir piesātināts laiks ikvienam. Iespējams, briesmas un zaudējumus piedzīvojušajiem pēckara jauniešiem jo vairāk.

Šajā laikā Vizma Belševica paspēj apprecēties ar krievu kara žurnālistu, virsnieku Leonīdu Tarnajevu, līdzi vīram uz dienesta vietām izceļoties pa Latviju, Lietuvu un Krieviju, smeļoties iespaidus dzejoļiem un veidojot priekšstatus par vīrieša un sievietes attiecībām, paspēj iemēģināt spēkus darbā laikraksta “Pionieris” redakcijā – sava mūža vienīgajā “oficiālajā” darbavietā – un arī izšķirties.

Šķiet, tieši šis laiks, 40. un 50. gadu mija, iesien rakstura un pārliecības mezglus, kuri turpmākajā Belševicas dzīvē tikai attīstās un top skaidrāk izteikti un dziļāki.

Un tad nāk Maskavas Literatūras institūta laiks. Maskava Vizmai Belševicai ir piedzīvojums un šoks vienlaikus. Viņa neiedomājami daudz studē – kā raksta Anda Kubuliņa, “latvieši, iemesti svešā krievu vidē, šai sacensībā par svētu pienākumu uzskatīja turēt augsti savu karogu”.

Tikai pēc tam, kad paveikts viss mācībām nepieciešamais, “drīkst tērēt laiku vēstulēm, vazāt aiz deguna puišus, pavirpināt kādu romānu”.

Slodze jaunajai sievietei kļūst par smagu, stundu ilgais attālums no kopmītnēm līdz institūtam, īpaši ziemas tumsā un aukstumā – arvien grūtāk pārvarams.

Reklāma
Reklāma

1961. gadā Vizma Belševica ar krājumu “Zemes siltums” absolvē Literatūras institūtu. Piecus gadus vēlāk tiek uzņemta Viktora Lorenca un Rolanda Kalniņa filma “Es visu atceros, Ričard”, kurā skan Vizmas Belševicas 1956. gada dzejolis “Nemiera un gaidu pavasaris”.

Visi trīs iekļūst “aizdomīgo” kārtā. “Zemes siltumu” Rīgā labprāt neiespiestu, taču krājums institūtā atzīts par izcilu un Maskavā jau pieņemts izdošanai. (Vēlāk tiks pieņemts “Belševicas likums” – noteikumi, ka Maskavā nedrīkst iespiest neko no nacionālās literatūras, kas nebūtu ticis nodrukāts kādā no republikām.)

Dzejniekam vajag bohēmu

Jau Maskavā iedibinās doma par nepieciešamību pēc garīgā “ordeņa brālības” – vienaudžu, līdzīgi domājošo, bariņa, kurā izrunāt amata jautājumus. Šeit rodas “ordeņa” aizmetņi, taču Belševica pārāk ātri atgriežas mājās – jau otrā kursa vidū viņa no Maskavas aizbrauc.

Domājams, lai izvairītos no izprašņāšanas, visiem gan saka – viņai ir slimības atvaļinājums, taču klusībā tiek kārtotas studijas neklātienē, lai vairs nebūtu jāpamet Latvija, kuras jaunajai sievietei pietrūkst arvien sāpīgāk.

Taču tas nenozīmē, ka rakstniece ir mājās sēdētāja. Ceļojumi Vizmai Belševicai nepieciešami visu mūžu, īpaši tādēļ, lai rakstītu.

Jānis Elsbergs atceras, ka māte katru gadu centusies uz trim četrām nedēļām izrauties – padzīvot kādas mazpilsētas viesnīcā, un epizode no viena šāda brauciena attēlota arī viņas iepriekš nepublicēto stāstu krājumā “Bille, Anss un citi”.

1952. gadā piezīmēs Vizma Belševica rakstīs: “Raksturīgi, ka visvairāk es novēroju un pierakstu komandējumos. Vientulība un brīvais laiks to dara.”

Varētu piebilst: vientulība, brīvais laiks un svaigi pieredzējumi. Tā top “Ķikuraga stāsti”: Belševica kopā ar Gunāru Piesi un Miku Zvirbuli ir devusies uz Salacgrīvu, kur paredzēts uzņemt dokumentālo filmu par zvejniekiem.

Reklāma
Reklāma

Dzejnieces darbs ir radīt filmai dziesmas, taču vasara Latvijas laukos kopā ar reāliem, vitāliem cilvēkiem kļūst par pagrieziena punktu pavisam citā – prozas žanrā.

“Prozā viņas atgriešanās pie groteskas ir pašas dzīves priekšā teikta. Tik nevajadzēja būt slinkam un pacelt,” raksta Anda Kubuliņa, piebilstot, ka Belševica slinka nebija un pacēla.

Kaut gan tēli noskatīti Salacgrīvā, dzejniece nav vēlējusies tos pārāk piesiet konkrētai vietai, musināt iespējamo prototipu meklēšanai, tādēļ virsrakstam izvēlēts kartē neatrodamā, bet lībiski skanošā Ķikuraga vārds.

Var domāt, ka, tieši pateicoties šai filmai, kura, starp citu, iegulst plauktos, attīstās Vizmas Belševicas ēverģēlīgā, dzīvespriekā sprikstošā un humorā pāri plūstošā īsproza, tikpat precīza vērojumā, bet tik ļoti atšķirīga izjūtā no spīvās, intīmās un dziļi humānās dzejas.

Sešdesmito gadu sākumā aizsākas vēl kāda ilggadēja tradīcija – Rīgas radošo neformālas tikšanās, ciemošanās vienam pie otra. Otrdienās ciemiņi tiek gaidīti Vizmas Belševicas dzīvoklī. Tradīcija turpinās līdz pat vecākā dēla Klāva Elsberga nāvei 1987. gadā.

Jānis Elsbergs atminas, kā pats, vēl būdams mazs, arvien sūtīts lasīt vai spēlēties, bet labprātāk izvēlējies klausīties ne līdz galam saprotamajās ciemiņu sarunās.

Ne velti 60. gadu vidū no Ādolfa Talča puses pasprūk nīgrs pateiciens, ka Vizmas Belševicas dzīvoklī jau ir otra Rakstnieku savienība.

Vēl vairāk – jaunie radošie, ne tikai rakstnieki, arī mākslinieki, aktieri, mūziķi izklejojuši visu Rīgu, kas tobrīd jau atbrīvota no kara drupām, gan izpētot Vecrīgas senās ēkas un pagrabu labirintus, gan azartiski meklējot vietu, no kuras Daugavā un nāvē devusies Austra Skujiņa.

Dzejniece, atdzejotāja, tulkotāja Vizma Belševica.

“Bohēmas stundas mūs izsita no pelēcības, palīdzēja rakstīt. Bohēma ir vajadzīga literatūrai un dzīvei,” sarunā ar Andu Kubuliņu sacījusi pati dzejniece, savukārt Belševicas pirmais literārais audzinātājs Valdis Lukss sērīgi rezumē:

Reklāma
Reklāma

“Tā ir Literatūras institūta vaina! Cik jauka meitene bija Belševica! Un kādi viņi atbrauc, saindēti ar tām idejām, ko tur dzird.”

No nepersonas līdz ikonai

Vizma Belševica kļuvusi par latviešu kultūras ikonu, protams, pateicoties dzejoļiem, kas ierakstīti dažādu komponistu dziesmās, triloģijai “Bille”, kas līdz ar dzejas krājumiem “Gadu gredzeni” (1969) un “Dzeltu laiks” (1987) ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā.

Taču tieši “Gadu gredzeni” kļuva par iemeslu, kādēļ Belševica kļuva nevis vienkārši par neērtu enfant terrible, bet par varai atklāti nevēlamu dzejnieci.

Pateicoties Jānim Sirmbārdim, krājums tika nodrukāts bez cenzūras, neizņemot ārā ne dzejoli. Krājumā paliek “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”, “Latvijas vēstures motīvs”, “Romas motīvs: vergs”, “Spānijas motīvs: mūžīgie donkihoti”…

“Sekoja visas tādos gadījumos neizbēgamās represijas. Pilnīgs dzejoļu publicēšanas aizliegums. Pat vārda neminēšana. Tā mums ir augstākā nežēlastība – nepublicēt cilvēka vārdu, pat nepieminēt, ka viņš tāds būtu, vispār eksistētu.

To laikam esam piedzīvojuši tikai mēs ar (dramaturgu Gunāru) Priedi, kurš – pēc lugas “Smaržo sēnes” – arī bija pilnīga nepersona,” 1989. gadā atcerējās Vizma Belševica.

Izdevniecībai tika aizliegts dot viņai arī tulkojumus, kas nozīmēja pilnīgu iztikas līdzekļu trūkumu.

“Es viņam (Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pārstāvim Priedītim) savukārt piedraudēju – ja man neļaus tulkot, iešu strādāt par saldējuma pārdevēju.

Ar saviem saldējuma ratiņiem stāvēšu vai nu pie centrālkomitejas, vai pie viesnīcas “Rīga”, kur visi ārzemnieki atrodas.” To darīt nav nācies: tajā pašā dienā no izdevniecības nācis kārtējā tulkojuma piedāvājums.

Ap to pašu laiku spriedzi starp dzejnieci un varu saasināja ukraiņu filologa, disidenta Ivana Dzjubas prāva. 1965. gadā Dzjuba sarakstīja grāmatu “Internacionalizācija vai rusifikācija?”, kas 1968. gadā tika izdota Londonā un pēc tam samizdata ceļā izplatījās PSRS.

Reklāma
Reklāma

1972. gadā notiek Dzjubas prāva, kuras dēļ notiek kratīšana varai aizdomīgu personu mājās, arī pie Vizmas Belševicas, kura šo procesu pirmoreiz piedzīvojusi jau 1962. gadā, Knuta Skujenieka apcietināšanas laikā.

Pusgadu vēlāk dzejniecei tiek apsolīta pilnīga reabilitācija un publicēšanās aizlieguma atcelšana, ja vien viņa Kijevā liecinās pret Dzju­bu.

Viņa liecināja: “Ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, valoda ir apdraudēta, tad viņam par to jāraksta.” Tādējādi līdz 1974. gadam “Gadu gredzenu” izraisītās represijas kļūst tikai vēl ciešākas…

Tikai līdz 1976. gadam attieksme pret dzejnieci “atkūst” pietiekami, lai gan nāktu klajā krājums “Madarās”, gan lielākajos preses izdevumos tiktu nodrukāts vismaz kāds viņas darbs.

Neilgi pirms 50. jubilejas par hitu kļūst Imanta Skrastiņa izpildītā dziesma “Kamolā tinēja” – 1981. gadā iznāk arī dzejas izlase “Kamola tinēja”, kurā dzejolis iekļauts.

Jubilejas gadā izvērstus veltījumus dzejniecei veltī trimdas izdevumi, plaša saruna ar viņu tiek publicēta arī “Padomju Jaunatnē”, apceres par dzejnieci – “Karogā” un pat – neticami! – partijas ruporā, laikrakstā “Cīņa”, bet žurnāla “Liesma” autogrāfa lappusē veltījumu kolēģei uzrakstījis Imants Ziedonis.

Mater dolorosa

Ir briesmīgi, ja bērni mirst pirms vecākiem. Pat tad, ja viņi mirst it kā dabisku cēloņu dēļ, pie kuriem neviens nav vainīgs. Vēl briesmīgāk, ja bērni mirst vardarbīgā nāvē, paša vai citu izraisītā.

Bet pavisam neiedomājami necilvēcīgi ir tad, ja dēls tiek nogalināts un viņa nāve uzdota par dzēruma negadījumu, neļaujot to izmeklēt un sodīt vainīgos.

Tikko sasniedzis 28 gadu vecumu, 1987. gada 5. februārī, mīklaini bojā aiziet dzejnieces vecākais dēls Klāvs Elsbergs.

Divus gadus vēlāk Vizma Belševica atsakās no valsts prēmijas, kuru viņai piešķīra par krājumu “Dzeltu laiks”: “Pateicos kolēģiem par godu un labu gribu, tomēr lūdzu manu kandidatūru no saraksta izsvītrot. Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.”

Taču līdz pašas rakstnieces mūža beigām vēl ir 18 gadi, un lielāko daļu no tiem viņa tos pavada darbā. Vizma Belševica paspēj iesaistīties Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Pilsoņu komitejā un vadīt PEN kluba Latvijas nodaļu.

90. gados viņa strādā pie “Billes” triloģijas, un vaļā ir pasprucis tulkojumu maiss. Padomju gados ārpus PSRS iznāk tikai viena Belševicas dzejas izlase “Näktergalars infarkt” (“Lakstīgalu infarkts”), Jura Kronberga atdzejotie darbi, bet, sākot ar 1992. gadu, Belševicas dzejas izlases iznāk islandiešu, dāņu, norvēģu, zviedru valodā; 1997. gadā tulkojumu zviedru valodā piedzīvo arī “Billes” pirmā daļa.

Sākoties atmodai, no 1987. gada dzejniece regulāri viesojas Zviedrijā, kur 1995. gadā Stokholmas universitātē notika Vizmai Belševicai veltīta konference un īpaša godināšana Zviedrijas akadēmijas pārstāvju klātbūtnē.

Bet gadu pirms nāves dzejniece saņem Literatūras gada balvu par labāko atdzejojumu. Sarežģīts, sāpīgs, bet bagāts mūžs.

Vislielākā pateicība raksta tapšanā Jānim Elsbergam.

Uzziņa

Vizmas Belševicas apbalvojumi

• Andreja Upīša prēmija (1982)

• Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1986)

• Ojāra Vācieša prēmija (1988)

• Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle (1990)

• E. Forseta prēmija (Zviedrijā, 1992)

• Kārļa Goppera balva (1993)

• Triju Zvaigžņu ordenis (1994)

• Kultūras fonda Spīdolas balva (1997)

• Kultūras ministrijas prēmija (1997, par ieguldījumu latviešu oriģinālliteratūras attīstībā)

• Tomasa Transtremera prēmija (Zviedrijā, 1999)

• Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā (2002)

Raksta pirmpublikāciia 2121. gadā žurnālā "Mājas Viesis".

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma