Jautāts, kā dzejniece attiecās pret jubilejām, viņas dēls Jānis Elsbergs atteic – kā pret nepieciešamu ļaunumu, kurš jāpārcieš, lai var atgriezties pie rakstīšanas. 30. maijā Belševicai apritētu 93.
Raksta pirmpublikāciia 2121. gadā žurnālā "Mājas Viesis".
Pie tā vēl pierēķinot dzejnieces noraidošo attieksmi pret privātās dzīves iznešanu publiskai apskatei, var rasties jautājums, vai maz vajag rakstīt Vizmas Belševicas jubilejai veltītu portretu?
Ko gan jaunu par viņu iespējams piebilst pie trīsdaļīgā daļēji autobiogrāfiskā darba “Bille”, kas kopš Latvijas simtgades iepazīstama arī filmas veidolā, pie Andas Kubuliņas fundamentālā pētījuma, kas iznāca 1997. gadā, pie viņas pašas dienasgrāmatām, no kurām gan vēl izdota tikai pirmā daļa, 1947.–1960. gadā rakstītās, pie daudzajiem literārajiem darbiem, kas visprecīzāk glabā dzejnieces pārliecību un stila metamorfozes un attīstību? Īpaši, ja to dara cilvēks, kurš pats Vizmu Belševicu savā mūžā nav ne reizi sastapis.
Konceptuāli jaunu – noteikti neko. Taču varbūt kādam tieši šis raksts kalpos par iemeslu paskatīties savā grāmatplauktā vai pat varbūt aiziet līdz grāmatnīcai, bibliotēkai un izlasīt vai pārlasīt kādu no Vizmas Belševicas dzejas krājumiem, stāstiem vai tulkojumiem.
Baltkrievu dzejnieks Vasilis Sjomuha, kurš iemācījās latviešu valodu, lai varētu izlasīt “Faustu” Raiņa atdzejā un pats atdzejojis gan Gēti, gan citus ievērojamus pasaules klasiķu darbus, kā arī Vācieša un Belševicas dzeju, intervijā laikrakstam “Literatūra un Māksla” 1988. gadā sacīja:
“Vizma Belševica [..] dabiski iekļaujas ikvienā brīnišķīgu dzejnieku un rakstnieku rindā, vai tie būtu klasiķi vai mūsdienu autori.” Un brīnišķīgi dzejnieki, īpaši savas tautas, ir jāzina un jālasa.
Kā kļūst par dzejnieci?
“Kad bērnībā draudzenes sapņoja kļūt par aktrisēm vai vismaz par skolotājām, es sapņoju apprecēties ar jaunu saimnieku laukos, kam būtu tāda neliela mājiņa, balta, un viņam pašam būtu gaiši mati un zilas acis, liela auguma, un mums būtu daudz, daudz bērnu – visi ar baltām galviņām.
Un baltas vistiņas būtu. Padomju iekārtā atņēma man tādu iespēju. Nebija vairs to jauno saimnieku. [..] Man patika lauki, un es nesapratu, kāpēc mani vecāki pastāv uz dzīvošanu pilsētā. Tas bija disidentiski pret vecākiem, bet pilnīgi sakrita ar valsts politiku.
Toreiz trūka laukos darbaspēka un visas avīzes un žurnāli propagandēja pārcelšanos uz laukiem,” tā Vizma Belševica 1988. gadā puspajokam atbildēja almanaha “Latvija Šodien” redaktoram Rolfam Ekmanim uz jautājumu, kas viņai licis pievērsties dzejnieka profesijai.