6.1 °C
Beidzot arī es esmu noskatījusies Ginta Zilbaloža animācijas filmu "Straume", kas šobrīd vāc balvas pasaules kinofestivālos un pārstāv Latviju sacensībā par ASV Kinoakadēmijas balvu "Oskars", un varu pievienoties kopējai sajūsmai.
"Straume" ir stāsts par globālu katastrofu, par bibliskajiem grēku plūdiem. Taču ūdeņu klātbūtne šai filmā nav galvenais, tā var arī nemaz nebūt dabas katastrofa, jo sajūta, ka jābēg un jāatstāj līdzšinējā dzīve, šobrīd uz pasaules ir tik daudziem. Filma ir trāpījusi uz šī brīža neskaidro apjautu, ka nāk lielais vilnis, kuru nevar ne paredzēt, ne apturēt. Tam nav iespējams būt gatavam. Ginta Zilbaloža filmā Noasa šķirsts jau sen uzcelts, un cilvēka loma visa dzīvā glābšanā vairs nav izšķiroša. Plūdu straume nes garām airu laivas un buriniekus, iekāpt tajos iespēja ir ikvienam, pat kaķītim. "Straumes" kaķītis manas simpātijas iekaro ar savu nepretenciozitāti, viņš nepārspīlē savu nozīmi pasaules gala notikumos, bet mācās peldēt.
Pasaules vēsturi varētu pārrakstīt arī kā dažādos laikos mainīgu atbildi uz vienu vienīgu jautājumu – vai labāk ir glābties pa vienam vai visiem kopā.
Sabiedrības vēsturē ir bijuši posmi, kad tapušas dižas cilvēku kopības idejas, un bijušas spilgtas personības, kas šīs idejas apvērsušas ar savu citādas dzīvošanas piemēru. "Straume" ir par glābšanos vienatnē, filmas autoriem ar diezgan lielu ironiju attiecoties pret bara dzīvniekiem suņiem, kuri skrien pakaļ bumbiņai, un pat pret cildenajiem briežiem, kurus vada bara instinkts. Taču arī kaķīša dzīvē pienāk brīdis, kad viņa ņaudiens kļūst par pagrieziena punktu, lai izglābtu ūdens ielenktu suņu baru.
Ko darīt pasaules gala gadījumā? Nesakiet, ka neesat par to domājuši. Pirkt griķus un tualetes papīru? Šobrīd televīzijā starp vistu kājiņu reklāmām ar ne mazāk līksmu mūziku fonā tiek skaidrots, ko darīt ārkārtas situācijā. Filma "Straume" ir skats uz cilvēku radīto lietu pieblīvēto pasauli dzīvnieka acīm. Izkļuvis no plūdiem, kaķītis filmā mazgā ķepiņu. Kapibara iet gulēt. Tā ir diža mācība.
Dzīvē var pienākt brīdis, kad no tevis nekas daudz nav atkarīgs, taču tev vienalga ir uzlikta atbildība ar savām dusmām vai bailēm nekļūt par daļu no kopējās degradācijas.
Pat ja visa pasaule iet bojā, vismaz tu pats nedrīksti būt noguris vai ar netīrām ķepām.
Filmas iespaidā atcerējos pandēmijas ziemu. Arī tolaik bija mazliet pasaules gala sajūta, taču ziema bija padevusies sevišķi krāšņa, lutināja ar sauli un sniega atspulgiem. Arī "Straumē" plūdi ir pārpasaulīgi skaisti, ūdens zibšņi atsauc atmiņā sajūtu, kāda ir pamostoties vasaras pusdienlaikā upes malā. Pēc "Straumes" noskatīšanās nākamajā dienā aizdevos staigāt pa Ķemeru tīreļa laipām, jo gribējās, lai ūdens atspulgu skaistums nebeidzas kaut brīdi ilgāk. Riharda Zaļupes un Ginta Zilbaloža mūzika šo apskaidrības sajūtu padara ne tikai acīm, bet arī ausīm tveramu. Filmā nav tekstu, kā izrādās, vārdu nesaraustīta pasaule jo spēcīgāk spēj radīt viengabalaina, liela pārdzīvojuma sajūtu.
Viena no skarbākajām filmas mācībām ir stāsta beigās, kad, ūdeņiem noplokot, valis paliek izmests uz sauszemes. Ar draugiem pārrunājām, kā viņi ir sapratuši filmas beigas, kas sasaucas ar filmas sākumu. Filmas sākumā kaķītis vēro savu atspulgu peļķē, līdz peļķe izkāpj no krastiem, un sākas kaķīša odiseja. Filmas beigās plūdos izdzīvojušie atkal skatās peļķē. Mana paziņa saka, ka viņa sapratusi, ka zvēriņi gaida plūdu nākamo vilni, kas ienestu vali lielajos ūdeņos. Mana sirds pieder kaķītim, es saprotu – ja tas vilnis tiešām nāks un ieskalos vali jūrā, kaķītim, sunim un kapibarai atkal būs jāpeld bez mājām un atpūtas.
Pasaule nevar būt vienlīdz ērta vieta gan ūdeņu valdniekam valim, gan mazajiem sauszemes zvēriņiem, cilvēku ieskaitot,
un vienlaikus tā ir liecība par dzīvības turpināšanos un nepārtrauktību arī lielo satricinājumu brīžos. Tas ir tik sāpīgi un vienlaikus skaisti, ieraudzīt pasaules visvienotību tās skaistumā un neizbēgamībā. "Oskaru" Zilbalodim!
