11. novembrī, Liepājas teātrī gaidāma Ingas Ābeles lugas "Jasmīns" pirmizrāde, to iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko. Galvenajā – Jasmīnes – lomā Liepājas teātra aktrise Kintija Stūre.
Dmitrijs Petrenko pirms diviem gadiem Daugavpils teātrī iestudēja Ingas Ābeles "Tumšos briežus", par "Jasmīnu" viņš intervijā "Latvijas Avīzei" (24. novembrī) pauda, ka luga akcentē mūsu cilvēcību: "Dzīvē mūsu vienīgais uzdevums ir būt cilvēkiem. Tas ir ļoti, ļoti grūti, jo liekas svarīgāki citi uzdevumi, dzīvē izmantojam daudz masku un citu aizsardzības mehānismu. No tā grūti attīrīties un parādīt, ka esi trausls un ievainojams, tā arī izturoties pret otru."
"Atceries, ka esi īpašs. Tāpat kā visi citi," šādu citātu izrādes galvenās lomas tēlotāja Kintija Stūre ir izvēlējusies sevis raksturošanai Liepājas teātra mājaslapā. Viņa absolvējusi Liepājas Universitātes Liepājas teātra 8. studiju (2017–2021), kur mācījusies pie D. Petrenko. Starp Kintijas pēdējo divu gadu lomām ir Erots Elmāra Seņkova "Grieķos", Maša D. Petrenko iestudētajā "Kaijā", Sniegbaltīte, pusmāsa, meitene ar nazīti, punduris – E. Seņkova "Grimmos" un citi tēli.
Par ko stāsta Liepājas teātra "Jasmīns"?
K. Stūre: Mūsu izrāde ir par lielu izmisumu, par to, ko dara cilvēks, kad nonāk daudzu notikumu krustpunktā. Par cilvēka dabu – gan tajā mītošo dzīvnieciskumu, gan cilvēcību.
Ikvienā no mums mīt gan labais, gan ļaunais, spējam būt gan sirsnīgi, gan arī ļoti nīstoši, tas viss ir mūsos.
Pati luga ir ļoti maģiska, to tā arī nosaucām – gandrīz mistērija, maģiskais reālisms. Mūsu izrādē ir daudz maģijas, tajā notiek tas, kas šķietami nemaz nevarētu notikt, varētu uzdot jautājumu, vai atainojam iztēles lidojumu vai realitāti. Kaut gan tas pat nav svarīgi, būtiskākais pieredzēt to, kas notiek, kā šo notikumu laikā izturas mūsu varoņi.
Jūsu teiktais sasaucas ar reālo dzīvi, pēdējos gadus dzīvojam laikā, notikumos, par kādiem agrāk pat neiedomājāmies – bija pandēmija, tagad karš…
Taisnība, ap mums ir gan prātam neaptverami globāli notikumi, gan tas, kas notiek katra dzīvē.
Kur un kādā laikā notiek lugas darbība?
Luga sarakstīta 2002. gadā, spēlējam šķietamās mūsdienās, konkrēti laiks nav datēts, esam vienīgi pieņēmuši, ka darbojamies eirozonā. Darbības vieta ir Latvija, Rīga, Ķīpsala. Lokāciju pieminam, tā ir svarīga, bet būtiskāka ir pati tēma – par mājām, mūsu vēlmi saglabāt tradīcijas, vērtības. Gandrīz visiem dzīvē nāk līdzi, mīt blakus mūsu senči – ar pagātnes pārdzīvojumiem, senajām saimniecībām; tā ir vērtība, ko mums būtu jācenšas sargāt. Manis atveidotās varones Jasmīnes stāsts ir par palikšanu vai aiziešanu. Palikt tajā, kas dzimtas veidots, – mājas un vērtības, ko devusi ģimene un dzimta, vai arī aiziet un meklēt ko labāku, vieglāku.
Viņas lielais jautājums – rūpēties par sevi vai citiem, jo Jasmīne nonākusi situācijā, kur senais ir sapuvis un vairs nefunkcionē.
Kad pati lugu izlasīju pirmo reizi, šķita, ka varonei īsti vairs nebūtu ko saglābt, vienīgais risinājums būtu aiziet, aizbēgt. Tomēr Jasmīne grib glābt, kas vēl glābjams, turklāt cenšas to līdz pašam izrādes finālam. Laikam jau šī tēma saprotama ikvienam latvietim.
Pirmizrāde notiek Lāčplēša dienā, iesākot Patriotu nedēļu, kad īpaši piedomājam par savām saknēm…
Domāju, ka pirmizrādes laiks drīzāk ir apstākļu sakritība. Zinu, ka režisoram Dmitrijam Petrenko jau kopš studiju laikiem šī ir viena no vistuvākajām latviešu lugām, Ingas Ābeles darbus viņš vienmēr iestudējis ar lielu pietāti, tagad iestudējums ir kā režisora sapņa piepildījums. Tiesa, pie skatītājiem šis iestudējums nāk patiešām īstajā laikā.
Vai Jasmīnes problēmas un pārdomas ir salīdzināmas ar jūsu, Kintijas, pārdomām? Vai jūs glabātu senču mantojumu vai aizietu uz vieglāku dzīvi?
Man gluži nav bijusi šāda situācija, lai pati līdz galam iejustos un saprastu šādas izšķiršanās apjomu, bet mums abām kopīga ir lielā ticība mīlestībai, atziņai, ka patiesībā par to nav nekā skaistāka.