Aktrise Kintija Stūre: Mums ir jācīnās par katru latvieti

11. novembrī, Liepājas teātrī gaidāma Ingas Ābeles lugas "Jasmīns" pirmizrāde, to iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko. Galvenajā – Jasmīnes – lomā Liepājas teātra aktrise Kintija Stūre.

Dmitrijs Petrenko pirms diviem gadiem Daugavpils teātrī iestudēja Ingas Ābeles "Tumšos briežus", par "Jasmīnu" viņš intervijā "Latvijas Avīzei" (24. novembrī) pauda, ka luga akcentē mūsu cilvēcību: "Dzīvē mūsu vienīgais uzdevums ir būt cilvēkiem. Tas ir ļoti, ļoti grūti, jo liekas svarīgāki citi uzdevumi, dzīvē izmantojam daudz masku un citu aizsardzības mehānismu. No tā grūti attīrīties un parādīt, ka esi trausls un ievainojams, tā arī izturoties pret otru."

"Atceries, ka esi īpašs. Tāpat kā visi citi," šādu citātu izrādes galvenās lomas tēlotāja Kintija Stūre ir izvēlējusies sevis raksturošanai Liepājas teātra mājaslapā. Viņa absolvējusi Liepājas Universitātes Liepājas teātra 8. studiju (2017–2021), kur mācījusies pie D. Petrenko. Starp Kintijas pēdējo divu gadu lomām ir Erots Elmāra Seņkova "Grieķos", Maša D. Petrenko iestudētajā "Kaijā", Sniegbaltīte, pusmāsa, meitene ar nazīti, punduris – E. Seņkova "Grimmos" un citi tēli.

Par ko stāsta Liepājas teātra "Jasmīns"?

K. Stūre: Mūsu izrāde ir par lielu izmisumu, par to, ko dara cilvēks, kad nonāk daudzu notikumu krustpunktā. Par cilvēka dabu – gan tajā mītošo dzīvnieciskumu, gan cilvēcību. 

Ikvienā no mums mīt gan labais, gan ļaunais, spējam būt gan sirsnīgi, gan arī ļoti nīstoši, tas viss ir mūsos. 

Pati luga ir ļoti maģiska, to tā arī nosaucām – gandrīz mistērija, maģiskais reālisms. Mūsu izrādē ir daudz maģijas, tajā notiek tas, kas šķietami nemaz nevarētu notikt, varētu uzdot jautājumu, vai atainojam iztēles lidojumu vai realitāti. Kaut gan tas pat nav svarīgi, būtiskākais pieredzēt to, kas notiek, kā šo notikumu laikā izturas mūsu varoņi.

Jūsu teiktais sasaucas ar reālo dzīvi, pēdējos gadus dzīvojam laikā, notikumos, par kādiem agrāk pat neiedomājāmies – bija pandēmija, tagad karš…

Taisnība, ap mums ir gan prātam neaptverami globāli notikumi, gan tas, kas notiek katra dzīvē.

Kur un kādā laikā notiek lugas darbība?

Luga sarakstīta 2002. gadā, spēlējam šķietamās mūsdienās, konkrēti laiks nav datēts, esam vienīgi pieņēmuši, ka darbojamies eirozonā. Darbības vieta ir Latvija, Rīga, Ķīpsala. Lokāciju pieminam, tā ir svarīga, bet būtiskāka ir pati tēma – par mājām, mūsu vēlmi saglabāt tradīcijas, vērtības. Gandrīz visiem dzīvē nāk līdzi, mīt blakus mūsu senči – ar pagātnes pārdzīvojumiem, senajām saimniecībām; tā ir vērtība, ko mums būtu jācenšas sargāt. Manis atveidotās varones Jasmīnes stāsts ir par palikšanu vai aiziešanu. Palikt tajā, kas dzimtas veidots, – mājas un vērtības, ko devusi ģimene un dzimta, vai arī aiziet un meklēt ko labāku, vieglāku. 

Viņas lielais jautājums – rūpēties par sevi vai citiem, jo Jasmīne nonākusi situācijā, kur senais ir sapuvis un vairs nefunkcionē. 

Kad pati lugu izlasīju pirmo reizi, šķita, ka varonei īsti vairs nebūtu ko saglābt, vienīgais risinājums būtu aiziet, aizbēgt. Tomēr Jasmīne grib glābt, kas vēl glābjams, turklāt cenšas to līdz pašam izrādes finālam. Laikam jau šī tēma saprotama ikvienam latvietim.

Pirmizrāde notiek Lāčplēša dienā, iesākot Patriotu nedēļu, kad īpaši piedomājam par savām saknēm…

Domāju, ka pirmizrādes laiks drīzāk ir apstākļu sakritība. Zinu, ka režisoram Dmitrijam Petrenko jau kopš studiju laikiem šī ir viena no vistuvākajām latviešu lugām, Ingas Ābeles darbus viņš vienmēr iestudējis ar lielu pietāti, tagad iestudējums ir kā režisora sapņa piepildījums. Tiesa, pie skatītājiem šis iestudējums nāk patiešām īstajā laikā.

Vai Jasmīnes problēmas un pārdomas ir salīdzināmas ar jūsu, Kintijas, pārdomām? Vai jūs glabātu senču mantojumu vai aizietu uz vieglāku dzīvi?

Man gluži nav bijusi šāda situācija, lai pati līdz galam iejustos un saprastu šādas izšķiršanās apjomu, bet mums abām kopīga ir lielā ticība mīlestībai, atziņai, ka patiesībā par to nav nekā skaistāka. 

Pat ja šī mīlestība sev līdzi nes briesmīgas sāpes un vilšanos, pat ticības zudumu, pat ja mīlestība ir biedējoša – tik un tā tas ir visskaistākais, kas mums var piederēt. 

No bailēm nedrīkst baidīties, jo tām pāri ir vēl lielāks spēks – mīlestība. Mīlestība pret cilvēku, savu vietu, savu valsti. Tiesa, mūslaiku briesmīgajā pasaulē šādas domas var šķist naivas, noteikti vieglāk ir būt racionālam un apdomīgam, pieņemt lēmumus ar galvu, tomēr gan man pašai, gan lugas varonei pa priekšu iet tieši šī sirds stīdziņa.

Kintija Stūre.

Foto: Armands Kaušelis/Publicitātes

Augustā Liepājas teātrī aizsākās nozīmīgas pārmaiņas. Kādu cerat ieraudzīt teātra nākotni?

Tas tiesa, teātris tik tiešām ir lielu pārmaiņu priekšā. Tas, kas mani nomierina un dod spēku iet uz mēģinājumiem un darīt, ir sapratne, cik daudz domubiedru ir manā darbavietā. Pārmaiņu aizsākums notika sarunu ceļā, un joprojām mūsu teātra trupas lielākā daļa ir ļoti vienota. Vēl gan nav skaidrs, kādas būs šīs pārmaiņas un ko tās nesīs, bet tām jābūt uz labu. Nesen tika izsludināts konkurss, tā nolikums ir rūpīgi un kārtīgi izstrādāts, komisijas cilvēki ir ieinteresēti, lai Liepājas teātris augtu un attīstītos, domāju, ka pēc labākās sirdsapziņas tiks pieņemti vislabākie lēmumi. Šobrīd gan, kad pienākusi "Jasmīna" pirmizrāde un mūsu mākslinieciskais vadītājs Dmitrijs Petrenko brauc strādāt uz Tallinu, pienākušas zināmas ēras beigas un radusies saldsērīga noskaņa. Tomēr režisoru pavadām ar lielu mīlestību, zinām, ka viņš pelnījis strādāt, kur viņā ieklausīsies, pelnījis piepildīt savas idejas un redzējumu. Dmitrijs bija mūsu teātra kursa pedagogs, joprojām paliks mūsu režisors un domubiedrs. Nākamajā pavasarī viņš iestudēs izrādi arī Liepājā, Dmitrijā mīt liela atbildība pret mūsu teātri, laikam to var saukt arī par mīlestību, īpašu matēriju, īpašām attiecībām, kuras nevar pamest, tā vienkārši aizbraucot.

Iespējams, tieši šī saikne ļauj iestudēt "Jasmīnu", kas nav vienkārši plakana luga…

"Jasmīns" ir pavisam "neplakana" luga! Šogad aizsāku Rakstniecības studijas Liepājas Universitātē un, kad izlasīju "Jasmīnu" pirmo reizi, man šķita – kur gan biju visu šo laiku, šī luga būtu tik ļoti noderējusi manu studiju laikā. Tur ir piepildīti monologi un dialogi, lugai piemīt īpaša maģija. Inga Ābele tiešām ir meistars, jo uzrakstīts ļoti blīvi. 

Esmu ļoti laimīga, ka iestudējam tik piepildītu, jūtīgu un sapņainu materiālu, turklāt priecājos, ka tas notiek tieši kopā ar Dmitriju Petrenko.

Minējāt mīlestību pret valsti, un lasītāji mūsu sarunu lasīs tieši pirms Lāčplēša dienas, tāpēc jautājums – vai jums viegli mīlēt mūsu valsti?

Šis ir komplekss jautājums, jo, pirmkārt, manī ir ļoti spēcīga un stipra mīlestība pret mūsu valsti. Turklāt šis ir laiks, kad īpaši būtiski ir būt kopā, meklēt veidus, kā otram pietuvoties, kopā svinēt valsts svētkus, godā turēt latviešu valodu. Vienlaikus mani ļoti sāpina, ka tie, kuri mūsu valstī pieņem lēmumus, ignorē lielu mūsu valsts iedzīvotāju daļu, neļauj dzīvot pilnvērtīgi. Te domāju par partnerības likuma pieņemšanu, man ir ļoti daudz draugu un paziņu, kuriem valsts nekādā veidā nepalīdz, viņiem nav iespējams dzīvot tādu pašu dzīvi, kādu dzīvoju es un visi pārējie, nezin kādā veidā izredzētie. Tas neliekas godīgi, to nesaprotu, ne domājot ar galvu, ne jūtot ar sirdi. Man liekas, ka latviešu ir tik maz, ka būtu jācīnās par katru, nevaram ļaut cilvēkiem aizbraukt prom no mūsu valsts tikai tāpēc, ka viņiem šeit nav viegli dzīvot. Mums būtu jācīnās par katru latvieti.

Vai spējat pieņemt to, ka latviešu nācija vairs neatrodas tikai mūsu valsts ģeogrāfiskajās robežās, tiek lēsts, ka aptuveni piektā daļa mūsdienās dzīvo ārpus Latvijas.

Tas ir skaudri, bet nevienam nespēju ko pārmest, ikkatram uz šīs pasaules atvēlēts tikai noteikts laiks, un pilnīgi pieņemu, ka cilvēks dodas meklēt labāku dzīvi un, vienkārši runājot, saņemt atalgojumu par izdarīto. Ļoti priecājos par tiem, kas atgriežas, un tiem, kas pie dzīvības uztur visus mazos ciematiņus un mazās pilsētiņas. 

Manuprāt, latvietības spēks slēpjas tieši mazo apdzīvoto vietu kultūras namos un bibliotēkās; pilsētās lietas notiek un notiks. 

Pati nāku no Madonas novada Jaunkalsnavas, man ir liels prieks, ka tur palikuši jauni cilvēki, turklāt nonākuši diezgan cienījamos amatos, pieņem lēmumus. Redzu, ka tur notiek dzīvība, dzimst bērni, un tas rada zināmu drošības sajūtu, kaut skaidrs, ka ar to vien nepietiek – pieņemt jēdzīgus lēmumus, kas būtu visu iedzīvotāju interesēs, būtu jāspēj ikvienam valsts darbiniekam.

Tiesa, nav jau tā, ka valstsvīri neko nedara. Par procesiem, lietām un problēmām būtiski runāt ir arī mums, sabiedrībai. Ļoti vēlētos, lai šajos briesmīgajos laikos ikkatrs spētu iemācīties sarunāties par kopēju labumu, nevis slēpties savā mājā un domāt tikai par savu pavardu. Risinājumi jāmeklē kopā – diskutējot. Latvijā ir ļoti daudz gudru un inteliģentu cilvēku, savu nozaru speciālistu, vienkārši jārod veids, kā sarunāties.

Kā jūtaties Liepājā?

Reizēm gan pati brīnos, kā gadījās, ka nonācu šajā pilsētā. Man Liepāja ļoti, ļoti patīk, te ir skaisti, mierīgi, tiesa, ik pa laikam arī brāzmaini. Man patīk, ka šeit notiek aktīva kultūras dzīve un pa pilsētu staigā daudzas māmiņas ar bērnu ratiņiem, redzu, ka šeit notiek dzīve. 

Zinu, ka uz Liepāju pārcēlušies daudzi bijušie rīdzinieki un arī no citām pilsētām; laikam jau Liepāja kaut ko ļoti pareizi dara. 

Te jūtos labi, esmu te tik ilgi, ka jau varu teikt – šeit ir manas mājas.

Vai rītvakar pēc pirmizrādes paspēsit aizdegt kādu svecīti Lāčplēša dienas varoņu piemiņai?

Varbūt krēslas brīdī vēl pirms pirmizrādes. 18. novembra valsts svētku rītu gan iesākšu ar tradicionālo skrējienu apkārt Liepājai.