"Vakara romāns 2025". Noturēt augstu kvalitātes latiņu

Nākamajā gadā oriģinālliteratūras konkursam "Vakara romāns 2025" iesūtītos darbus vērtēs izdevniecības "Latvijas Mediji" direktore Kristīne Kirkila, Latvijas Rakstnieku savienības dzejas un prozas konsultants Aivars Eipurs, rakstniece Rolanda Bula, kā arī izdevniecības oriģinālliteratūras redaktore, literatūrzinātniece Linda Kusiņa-Šulce.

Šoruden uz mūžu atvadījāmies no rakstnieces Monikas Zīles, savukārt agrākā izdevniecības direktore Evija Veide jau vasarā kļuva par grāmatu vairumtirdzniecības uzņēmuma "Latvijas Grāmata" un grāmatnīcu tīkla "Globuss" valdes locekli. Tā kā nākamajā konkursā mainās puse žūrijas, nolēmām pirms jaunā konkursa izsludināšanas sanākt kopā, aprunāties un iepazīstināt ar sevi gan lasītājus, gan nākamā konkursa dalībniekus.

L. Kusiņa-Šulce: Šoreiz man ir divējāda loma – gan mazliet runāšu pati kā žūrijas pārstāve, gan arī uzdošu jautājumus pārējiem kolēģiem. Vispirms man gribētos, lai mēs visi mazliet pastāstām par sevi, savu iepriekšējo pieredzi un arī to, ko tad mēs īsti gaidām no autoriem, kuri gatavi riskēt un iesūtīt mums savus darbus. Rolanda, varbūt tu esi gatava sākt pirmā?

R. Bula: Es sevi noteikti pieskaitu pie "Latvijas Mediju" autoriem, bet citādi neko daudz par sevi negribētu teikt – par rakstnieku lai runā viņa darbi. Biju ļoti ieinteresēta, pagodināta un pārsteigta par piedāvājumu piedalīties žūrijas darbā – pati agrāk esmu divus gadus piedalījusies konkursā, toreiz man žūrijas sastāvs viesa lielu cieņu un uzticību, ka būs nopietns darbs ar autoriem, un tā arī bija. Centīšos šo tradīciju turpināt. 

Man šķiet, "Vakara romāna" konkurss ir ļoti nozīmīgs literārajā jaunradē – tas atklājis daudzus jaunus vārdus, tas ir tas garainis, kurš burbuļo un virza aktuālo literāro procesu. 

Kā cilvēks, kurš apmeklējis Literāro akadēmiju, zinu, ka daudzi jaunie autori paļaujas – dalība šajā konkursā parādīs, var viņi rakstīt vai nevar. Man arī šķiet, ka konkursa darbi ar katru gadu paliek labāki – pavisam nesen izlasīju Leldes Stumbres romānu "Karalis Līrs un viņa četras meitas", un ir fantastiski, ka šajā sērijā iznāk tāds novatorisks, interesants, literāri augstvērtīgs darbs. Tā ir augsta latiņa, kas uzlikta; redzēsim, kā būs nākamgad.

Vienu gan es gribētu, lai par sevi tomēr pasaki – tu jau diezgan daudzus gadus esi darbojusies kā neformāla konsultante daudziem mūsu autoriem.

R. Bula: Taisnība, pie manis šad un tad ir vērsušies rakstītāji, arī tagad, burtiski pirms nedēļas. Esmu komunikabla, atvērta un saticīga, un man ir šī viena stiprā puse, ka tiešām pārzinu pirmstiesas izmeklēšanu, Krimināllikumu un kriminālprocesu, esmu pati strādājusi par izmeklētāju un turpinu interesēties par kriminālistiku. Tādēļ arī neliedzu savu padomu, īpaši detektīvu autoriem. Man nav prasības, lai visi romānos aprakstītie policisti būtu ļoti labi cilvēki (smejas), nē, bet to gan gribas, lai pēc iespējas reālāk tiktu atspoguļotas izmeklēšanas darbības. Detektīvromāns, man šķiet, ir ļoti labs žanrs, kas ļauj rādīt dzīvi šeit un tagad, aprakstīt tagadni, pastāstīt par sociālajām problēmām. Man ir arī interesanti, kā jauni autori veido romāna konstrukciju, cik labi spēj noturēt intrigu, veidot sižetu, izjust romāna apjomu.

Kristīne, tu esi ilgstoši darbojusies grāmatniecībā, bet iespējams, ka daļai autoru, īpaši pavisam jaunajiem, tavs vārds tomēr nebūs pazīstams.

K. Kirkila: Taisnība, dažādās izdevniecībās darbojos jau sešpadsmito gadu, pa šo laiku sanācis izlasīt un vērtēt gana daudz dažādu manuskriptu. Kas ir interesanti – zinu, ka autori savus darbus, īpaši, kad ir runa par debijas manuskriptiem, izsūta vairākiem izdevējiem. 

Šajos gados bijuši jau vairāki gadījumi, kad citi izdevēji manuskriptu noraidījuši, bet es esmu teikusi, ka darbs ir labs, un tas tiešām izrādās labs. Tā ka acs laikam ir gana vērīga.

Tu esi tas izdevējs, kurš pamanītu Roulingu.

Es tā gribētu domāt (smejas).

Runājot par "Vakara romānu", man ļoti būtiski šķiet, ka šī ir Latvijā vienīgā grāmatu sērija, kuru iespējams abonēt. Savukārt jaunajiem autoriem tā ir brīnišķīga iespēja, ka konkursā var iesūtīt ļoti dažāda žanra darbus, tādēļ tajā var piedalīties dažādi cilvēki, nav obligāti jābūt jau gatavam rakstniekam. Un vēl – es agrāk nebiju aizdomājusies par dalību žūrijā, bet mani tiešām aizrāva iepriekšējā konkursa noslēguma process jūlijā, kad žūrija vērtēja darbus. Pats gaiss bija brīnišķīgu emociju piestrāvots, un intriga, atverot vēstules, kurā atklājās katra darba autori, bija tiešām fantastiska, tādēļ ļoti priecājos, ka nākamajā gadā pati varēšu tajā piedalīties.

Aivar, tu jau ilgi, pirms sāki piedalīties konkursa žūrijā, biji konsultants Rakstnieku savienībā. Kā šīs divas jomas saistās?

A. Eipurs: Laikam jāsāk ar to, ka romānu žūrijas darbs ir svētīgs, jo mēs ar autoriem strādājam arī pēc rezultātu paziņošanas. Tādējādi mūsu konkursā ir arī sava veida radošās laboratorijas iezīmes, un tas ir ļoti būtiski. Kā Rakstnieku savienības dzejas un prozas konsultants es labprāt gribētu vairāk strādāt ar darbu fragmentiem – pārdesmit dzejoļiem vai daļu prozas manuskripta – vai palīdzēt ieskicēt darba shēmu, taču autori nereti pārprot un atnāk ar jau gatavu darbu, bet reizēm pat tikai tad, kad romāns jau izdots. Tad man jāsaka – bet kur tad tu biji agrāk?! 

Savukārt Jauno autoru un iesācēju autoru seminārā nevar iesūtīt romānus, jo žūrija ar tādu apjomu nestrādās, tāpēc ir labi, ka ir šāds konkurss, kurā varam autoriem dot padomus un ieteikumus.

Turklāt tas saistīts arī ar novērtējumu – ir vairāki profesionālisma kritēriji, bet viens no tiem tomēr ir tas, ka autors saņem samaksu par savu darbu, un to nodrošina konkursa balvu fonds.

L. Kusiņa-Šulce: Man par sevi un "Vakara romāna" konkursu jāpasaka trīs lietas. Pirmkārt, es savulaik žūrijā iekļuvu, manuprāt, pavisam nejauši, mani ievilināja Eva Mārtuža, kas toreiz vēl bija sērijas "mamma". Otrkārt, man jāatzīstas, ka līdz tam, kad pati sāku piedalīties darbu vērtēšanā un redzēju, kā tie mainās no manuskripta līdz grāmatai, es uz šo sēriju, ko toreiz vēl sauca par "Lata romānu", skatījos diezgan augstprātīgi. Ar prieku atzīstu, ka esmu savā vērtējumā kļūdījusies. Un tagad, kad pati piedalos sērijas veidošanā, es jūtu atbildību, lai cilvēkiem, kuri abonē sērijas grāmatas, nezinot, ko viņi nākamajā gadā saņems, būtu intriga un pārliecība, ka, lai kādi romāni iekļūtu kolekcijā, tie būs labi. Ceru, tā jutīsies visi, kas abonēs "Vakara romānu" nākamajam gadam, mēs katrā ziņā izdarīsim visu, lai tā būtu, un gaidīsim nākamajā konkursā jaunus interesantus manuskriptus.

Un tas mani noved pie nākamā jautājuma: ko mēs konkursā īsti gaidām?

R. Bula: Es kā jaunpienācēja žūrijā gaidu pārsteigumu, sajūsmu, kas man rodas, lasot labu cita autora darbu. Protams, manuskripti būs dažādi, bet mani vienmēr sajūsmina, kad autoram arī šajā laikā, kad sarakstīts tik daudz, joprojām izdodas mani pārsteigt. Ko vēl sagaidu – tā ir tagadnes dokumentēšana. Jo latviešu oriģinālliteratūrā ir ļoti nopietni, pamatīgi darbi par vēsturiskiem notikumiem un personībām, bet 

"Vakara romāna" sērijā līdztekus pārējiem procesiem nevajadzētu par zemu novērtēt to, ka šie darbi dokumentē, ataino šodienu, un man tas ir svarīgi.

Tāpat sagaidu, ka iesūtītajos darbos būs žanru daudzveidība, piemēram, ironiskajam romānam vēl ir kur attīstīties, tāpat viena no autorēm, mana draudzene Ilga Liepiņa, man bija iedevusi izlasīt savu šīgada konkursa darbu, un tas bija uzrakstīts fantastikas žanrā. Man šis romāns tiešām šķita labs, un prieks, ka to novērtēja arī žūrija.

K. Kirkila: Rolanda jau ļoti daudz pateica, grūti vēl ko piebilst, bet pavisam noteikti mēs sagaidām daudzveidību, arī nolikumā tas ir pateikts. Viens no iemesliem, kādēļ aug sērijas abonentu skaits, es domāju, ir tieši tas pārsteiguma moments un žanriskā daudzveidība – ka vienu mēnesi lasītāji saņem detektīvromānu, tad romantisko vai sadzīves romānu, un tad varbūt atkal detektīvu. Pie kā autoriem gan vajadzētu piedomāt – tas ir manuskripta apjoms. Nevajag, protams, rakstīt mazāk, nekā nolikumā noteikts, bet arī pārcensties nevajadzētu, jo redaktoram ir lūgums sasniegt to konkrēto zīmju skaitu.

A. Eipurs: Interesanti, ka konkursā ir tēmu loki, kas mainās. Agrāk tā bija dzīve padomju laikā, kolhozos, izsūtījums, tagad pakāpeniski ienāk dzīve ārzemēs, viesstrādniecība, un arī žanriski daudzveidība ir ļoti apsveicama. Tāpat valoda lielā daļā konkursa darbu šķiet laba, visādā ziņā atzīstama vai pietiekama. Kā man šobrīd bieži pietrūkst iesūtītajos romānos – portretējumu, tēlu raksturojuma. Es arī autoriem, kas nāk pie manis uz konsultāciju, vienmēr saku – ja tu raksturo vienu tēlu, tad jāiezīmē arī pārējie.

Un vēl man šķiet ļoti svarīgi pateikt: varbūt dalībniekiem kādreiz rodas jautājums, kādēļ netiek piešķirta pirmā vieta. Mēs žūrijā apzināmies literāro procesu kopumā, mums nav šaura izpratne par iesūtītajiem darbiem. 

Lai iegūtu augstāko novērtējumu, romānam tiešām jābūt kvalitatīvi izstrādātam – nezinu, vai tas ir saprotams no malas.

R. Bula: Esmu no malas vērojusi un sapratusi šo nopietno žūrijas attieksmi, un esmu arī lasījusi par Evijas Veides zelta un sudraba kurpēm, kad konkursā varēja piešķirt pirmo vai savukārt tikai otro vietu. Un, kad tās zelta kurpes bija kājās, tad arī romāns, kurš ieguva pirmo vietu, tiešām bija zelta kurpju vērts.

Kristīne, tagad varētu jautāt, vai tu arī vilksi zelta kurpes, ja nākamā gada konkursā būs pirmās vietas cienīgs romāns?

K. Kirkila: Es padomāšu kaut ko citu. Nekāpšu Evijas kurpēs. (Smejas)