Clear 5 °C
P. 22.04
Armanda, Armands
Toms Skujiņš pēc fiziski smagā pārbaudījuma vienas dienas sacensībās "Strade Bianche". Izcīnītā otrā vieta ir 32 gadus vecā carnikavieša lielākais panākums līdzšinējā karjerā.
Toms Skujiņš pēc fiziski smagā pārbaudījuma vienas dienas sacensībās "Strade Bianche". Izcīnītā otrā vieta ir 32 gadus vecā carnikavieša lielākais panākums līdzšinējā karjerā.
Foto: AFP/Scanpix

Jau vēstījām par Latvijas profesionālā riteņbraucēja Toma Skujiņa izcīnīto otro vietu prestižajās vienas dienas sacensībās Itālijā "Strade Bianche", pašam sportistam piekrītot, ka tas ir viņa lielākais sasniegums līdzšinējā karjerā.

Sarunā ar "Latvijas Avīzi" 32 gadus vecais carnikavietis uzsvēra, ka otrā vieta nebūtu iespējama bez "Lidl-Trek" komandas biedru un apkalpojošā personāla atbalsta, kas ļāva viņam fiziski smagajā pārbaudījumā realizēt savus mērķus un attaisnot komandas līdera statusu.

Vērojot sacensības televīzijā, uzreiz bija redzams, ka braucējiem ir ļoti grūti. Kā tu juties šajos apstākļos?

T. Skujiņš: Piekritīšu, ka bija ļoti grūti. Sacensības pašas par sevi vienmēr ir pozitīva lieta, kā svētki, taču tajā pašā laikā tās reti kad ir vieglas, jo to laikā ir daudz izaicinājumu, kurus nevar paredzēt. "Strade Bianche" ir īpašas un krāšņas ar saviem grants ceļiem, kas komplektā ar attiecīgiem laika apstākļiem, kādi bija arī šogad, visu padara daudz grūtāku. Lietus ceļus pamērcēja, tie bija slapji, slideni un dubļaini. Domāju, ka ne tikai man, bet daudziem dalībniekiem bija brīdis, kad iedomājas, vai nebūtu prātīgāk kāpt nost no riteņa.

Tu pirmo reizi biji komandas līderis?

Jā, un esmu ļoti, ļoti pateicīgs visai komandai, kura man palīdzēja. Mūsu plāns nebija uzreiz mesties uz priekšu un trakot. Gaidīju Santamarijas grants sektoru, to, kur nākamais uzvarētājs Tadejs Pogačars aizbrauca projām. 

Protams, arī līdz tam es priekšā pavadīju diezgan daudz laika, bet tas vairāk bija tāpēc, lai mēģinātu izvairīties no problēmām, kas var rasties, esot aiz vadošajiem.

Bez piedzīvojumiem tomēr neiztiki.

Tie sākās jau vienā no pirmajiem grants sektoriem. Pārdūru ratu, nācās to mainīt un ķert grupu. Pāris sektoru vēlāk notika tas pats, atkal rata maiņa un atkal jāķer. Tāpēc, kad tikām līdz Santamarijas sektoram, es biju patērējis jau diezgan daudz enerģijas. Vēlreiz uzsvēršu, ka to būtu daudz grūtāk izdarīt, ja nebūtu komandas biedru atbalsta, jo tieši viņi man palīdzēja tikt atpakaļ vadošajā grupā.

Mainīt ratu – tas šajā gadījumā nozīmēja to paņemt no komandas biedra, jo apkalpes mašīnas šaurajos un dubļainajos grants ceļos uzreiz jau netika klāt?

Tieši tā, abos gadījumos komandas biedrs Džakopo Moska sava riteņa ratu deva man un pēc tam palika gaidīt atbalsta auto. Savukārt Edvards Tēnss un Fabio Felline palīdzēja atgriezties pie vadošās grupas.

Neiztiki arī bez kritiena, un tajā epizodē arī bija iesaistīts komandas biedrs Kvins Simonss, kurš nokrita tieši tev priekšā. Kas tur notika?

Kvins brīdī, kad stūri turēja tikai ar vienu roku, iebrauca nelielā bedrītē un, kā mēs sakām, pazaudēja stūri. Man nebija kur likties. Pārlidoju pār stūri, nobrāzu celi, gurnu, elkoni un nedaudz muguru, bet kopumā nebija nekas traģisks.

Pēc kāda brīža mainīji arī velosipēdu. Bija tehniskas problēmas?

No dubļiem pārnesumi sāka strādāt ne tik labi, kā vajadzēja, tāpēc piecus kilometrus pēc Santamarijas sektora sagaidīju, kad bija labs brīdis mainīt velo. 

Tobrīd no savas komandas biju palicis viens, taču priekšā braucošos noķert palīdzēja tas, ka bija ielaistas pavadošās mašīnas un, braucot starp tām, izdevās atgriezties vadošajā grupā.

Kā izšķīries aizmukt no grupas un mesties pakaļ Pogačaram un beļģim van Filam?

Grupa nebija vienota, neviens negribēja sastrādāties, visi centās aizbraukt paši par sevi. Pirms manis to izdarīja Maksims van Fils, tāpēc biju gatavs to atkārtot. Sagaidīju mirkli, kad grupa vairākus atrāviena mēģinājumus bija neitralizējusi, kad visiem bija jūtams sagurums, un to izmantoju savā labā.

Reklāma

Tieši tobrīd grupas priekšgalā bija Krists Neilands. Tā bija sakritība vai varbūt bijāt sarunājuši, ka tieši tad muksi prom?

Nebijām sarunājuši. Krists pats bija mēģinājis aizbraukt no grupas, viņam neizdevās, bet man sanāca. Mēs, ja sanāk braukt kopā, vienmēr runājam savā starpā. Kad nomainīju riteni, dabūju arī pudeli ar tīru ūdeni, lai nomazgātu dubļainās brilles. Viņam arī pēc tam piedāvāju ūdeni, lai arī Krists var to izmantot. Lai arī neesam vienā komandā, tomēr cenšamies viens otram izpalīdzēt, cik varam.

Pēdējā kilometrā tev izrādījās nedaudz vairāk spēka par van Filu. Ar viņu arī pirms tam komunicēji?

Protams. Kad panācu Maksimu, uzreiz teicu, mēģinām sastrādāties, mums abiem šī ir laba situācija, sak, braucam līdz finišam kopā un tur tad redzēs, kā būs. Tāpat dažu brīdi atgādināju viņam, lai viņš nepārsteidzas, jo vēl bija daudz jābrauc, kā arī apmainījāmies ar informāciju, cik tālu ir sekotāji. 

Tobrīd jau bija skaidrs, ka pirmā vieta ir aizbraukusi un Pogačars droši vien jau ir dušās, vairāk satraucāmies, lai no muguras kāds nepiebrauc un nepārsteidz mūs. Lai ir tā, ka beigās tieši mēs abi stāvam uz pjedestāla.

Pogačars todien bija no citas līgas. Viņš pirms mačiem paziņoja, ka muks no visiem prom tieši 80 kilometrus pirms finiša. Nepārsteidz, ka viņš bija tik atklāts?

Mēs par to, ka viņš tā teicis, uzzinājām tikai pēc sacensībām. Bet nē, tas nebija negaidīti, jo visi zina to sektoru un zina, cik smags tas ir. Arī pērn tieši Santamarijas sektorā uzvarētājs aizmuka no visiem. Pogačars pēdējos trīs gadus sezonu iesāk tieši ar "Strade Bianche" un vienmēr uz šīm sacensībām ir lieliskā formā.

Tev karjerā šīs bija septītās sacensības "Strade Bianche". Grūtākās?

Īstenībā ne, grūtākās bija 2020. gadā, kad kovida dēļ tās notika nevis agrā pavasarī martā, bet augustā. Toreiz bija pāri +40 grādiem, pārkarsu un līdz finišam nemaz netiku. Togad bija daudz smagāk.

Kā ir braukt pa šauru grants ceļu, kad apkārt ir tik daudz skatītāju, kā tas bija "Strade Bianche". Ceļu vispār var redzēt?

Mēs jau iepriekšējās dienās izbraucām trasi, un tā vairāk vai mazāk ir zināma. 

Jā, fanu burzma šogad bija lielāka nekā citus gadus, jo pāris pēdējos grants sektorus braucām pa divām reizēm, tāpēc cilvēku tur bija vairāk. Tas nedaudz atgādināja "Tour de France" fanu pūļus. 

Galvenais, lai skatītāji ir pietiekami respektējoši un braucēji no viņiem neciestu.

Vai par otro vietu līdzās atzinībai un uzslavām saņēmi arī kaut ko taustāmāku?

Trofeju un puķes. Protams, arī naudas balva pienākas. Nespēšu pateikt, cik (8000 eiro. – G. N.), taču riteņbraukšanā visās sacensībās naudas balva tiek dalīta uz visiem komandas braucējiem un atbalsta personālu, kas ir šajās sacensībās. Viss tiek sadalīts vienādās daļās neatkarīgi no tā, kādu darbu esi veicis, esi finišējis vai izstājies. Jo mēs zinām – lai tiktu līdz pjedestālam, komandā nozīmīgs ir katrs spēlētājs.

Šonedēļ tev jau cits izaicinājums – Tirēnu–Adrijas daudzdienu velobrauciens. Kādi tajā mērķi?

Jā, nedēļu vēl jāpabraukājas pa Itāliju. Personīgie mērķi šajos mačos tiek nolikti nedaudz malā, jo šajos mačos "Lidl-Trek" komandā ir divi līderi – Džonatans Milans cīnīsies sprinteru finišos, bet Teo Hārts par labu vietu kopvērtējumā. Mums pārējiem galvenais palīdzēt viņiem uzvarēt kādā posmā un būt labā pozīcijā svētdien sacensību noslēgumā.

Kādi ir tavi plāni šosezon attiecībā par lielajām daudzdienu tūrēm?

Par "Giro d’Italia" varu teikt, ka šobrīd tas nav manā plānā, taču, ja piedāvās, tad būšu gatavs. Šobrīd plāns ir tēmēt uz dalību "Tour de France", kur es varētu atgriezties pēc gada pārtraukuma.

Pēc "Tour de France" uzreiz ir Parīzes olimpiskās spēles. Tās taču ir tavos plānos?

Protams, gribas tur startēt. 

Tas ir viens no sezonas galvenajiem mērķiem, jo pārstāvēt valsti olimpiskajās spēlēs vienmēr ir liels gods. Gatavojos tā, lai ne tikai varētu aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, bet arī cīnīties par medaļām.

Kāda tur būs trase, tev piemērota?

Jā, noteikti. Nav lielu kalnu, nav pilnīga līdzenuma, gara distance (273 km. – G. N.), kas man iet pie sirds, jo tas nozīmē, ka sacensības būs smagas. Parocīga trase mums visiem trim, ne tikai man, bet arī Kristam Neilandam un Emīlam Liepiņam.

Startēt gan varēs tikai viens no jums. Kā vērtē Latvijas Riteņbraukšanas federācijas izstrādātos kritērijus, pēc kuriem tiks noteikts olimpiskais braucējs?

Svarīgākais, ka kritēriji izveidoti un visiem ir zināmi spēles noteikumi. Uzskatu, ka mēs tomēr esam trīs sakarīgi džeki, esam arī draugi, un, ja kādam pēkšņi kaut kas nebūs kārtībā, tad spēsim izlemt un aizsūtīt uz Parīzi tā brīža labāko braucēju.

"Strade Bianche" nopelnīji 320 UCI ranga punktus, kas tavas izredzes palielina.

Tā ir, bet lielākā griezumā šogad diemžēl tiem punktiem vairs nav tik lielas nozīmes kā pērn, kad notika cīņa par olimpiskajām ceļazīmēm. Nāciju rangā mēs Latvija aizvadītā gada nogalē bijām augstāk nekā jebkad, taču, samazinot dalībnieku skaitu olimpiskajā grupas braucienā, kvotas samazinājās, tāpēc mums ir par vienu braucēju mazāk nekā citās olimpiskajās spēlēs. Kāpēc tā? Izlīdzināja dalībnieku skaitu ar sieviešu grupas braucienu, kā arī pārdalīja dalībnieku skaitu, to piešķirot citām disciplīnām. Jo velosportā kopējais dalībnieku skaits jau nemainās, tāpēc, ja attiecīgi pievieno kādu jaunu disciplīnu, tad no kādas citas ir jāņem nost.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma